Miserere

Bērnībā man bija jālasa Dāvida psalms divas reizes dienā, no rīta un vakarā, saskaņā ar lūgšanu likumu.

Tad caur sāpēm sajutu savu personību: “… cilvēks ir tas, kurš cieš (kopš kristietības). Kur ir brūce, tur ir cilvēks”, saka Rolāns Barts grāmatā Mīlas valodas fragmenti. Tagad es skatos uz savām atmiņām no jaunas perspektīvas. Bet neviena jauna sevis definēšana (piemēram, ateists, feminists, skatītājs) mani pilnībā neizved no kristīgās paradigmas, kur brīvība rodas no sāpēm un traumām.

Dievs kā mana noraidošā tēva projekcija piesaistīja manu uzmanību ar grēku. Vārdam “grēks” man vienmēr ir bijusi seksuāla pieskaņa. No Jaunās Derības es uzzināju, ka Dievs nāca nevis pie taisnīgajiem, bet pie grēciniekiem, un tas daudzus gadus noteica manas uzvedības stratēģiju. Marija Magdalēna kļuva par piemēru, kam es sekotu kā sieviete, kurai nebija tabu. Grēku es interpretēju kā sacelšanos, jaunu sirsnību un tiesības uz subjektivitāti.

Šajā projektā es nolēmu rekonstruēt dažus nozīmīgus notikumus no savas dzīves, paskatīties uz tiem no ārpuses, tāpat kā to dara Dievs, kuram es neticu.

Katrs kadrs atbilst gan traumatiskai atmiņai, gan rindai no psalma.

Irina Škoda ir māksliniece no Kijevas (Ukraina), kas šobrīd dzīvo Maskavā. 2019. gadā viņa absolvējusi Mūsdienu fotogrāfijas skolu Docdocdoc, Sanktpēterburgā.