10 minūtes ar Elvīru Blumfeldi
Elvīra Blumfelde ir fotogrāfe, režisore un grafiskā dizainere. Ieguvusi bakalaura grādu filmu un TV režijā, kā arī studējusi tēlotājmākslu Somijā. Veido dažādus projektus, tostarp mūzikas video, dokumentālās un mākslas īsfilmas. Izstādēs piedalījusies gan ar savām fotogrāfijām, gan veidojot instalācijas.
Elvīras Blumfeldes projekts Es nākšu rīt tiks izstādīts Rīgas Fotomēneša izstādē Dzīve pēc Covid?, kas no 24. maija norisināsies publiskajā telpā Avotu ielā. Šajā laikā, kad cilvēku dzīves ir tik trauksmainas un stresa pilnas, māksliniece izmanto Taro kārtis, lai palīdzētu sev un tuviniekiem. Šis process iedvesmojis radīt fotogrāfiju sēriju.
Kā radās ideja šim projektam?
Man vienmēr visam ir vajadzējis būt izplānotam – man bija jāzina, ko es darīšu rīt un nākamnedēļ, kalendārā neielikts notikums vai neizplānots pasākums man sagādāja stresu. Taču šajā laikā es iemācījos neplānot, nepieķerties tam “kad“ un vairāk dzīvot mirklī. Manuprāt, zināt, kas notiks tuvākā vai tālākā nākotnē, dod mums miera sajūtu – cilvēki baidās no nezināmā, no pēkšņām pārmaiņām, un, esot izvēles priekšā, baidās pieņemt nepareizo lēmumu. Tādēļ, lai gūtu sirdsmieru, cilvēki pievēršas ezotēriskām lietām.
Savā darbā iedvesmojos no Taro kārtīm, kuras parasti izmanto zīlēšanai un uz kurām ir attēloti skaisti, krāšņi tēli un ainas. Arī personīgi izmantoju Taro kārtis, lai sev un tuvajiem palīdzētu sakārtot prātu un atbrīvotos no trauksmainām domām.
Vai tev pašai patīk spēlēt kārtis?
Spēļu kārtis man saistās ar bērnību. Telefoni tolaik nebija tik attīstīti, tāpēc kārtis spēlējam bieži un visur – nometnēs, skolās, vilcienos, pludmalēs, pie dabas un vienkārši ciemojoties. Atceros, ka bija pat pāris zīlēšanas spēles, ko pamatskolā izmantojām, lai uzzinātu “topošā vīra vārdu”.
Ironiskā kārtā Taro kārtis zīlēšanai kopš pandēmijas sākuma izmantoju daudz retāk. Iespējams, esmu pieņēmusi to, ka šobrīd mūsu dzīve nevar būt paredzama, un beidzot dzīvoju tagadnē.
Kā tu raksturotu savu interesi fotogrāfijā?
Visi mani pēdējie personiskie darbi ir bijuši pašportreti. Arī citu darbos ir interesanti vērot, kā cilvēks spēj sevi transformēt dažādos tēlos. Pēc dabas esmu introverts cilvēks, taču pašportretu veidošana ir intīms process, caur kuru var mācīties pieņemt sevi un ar katru fotogrāfiju kļūt arvien drosmīgāks.
Kas tev visvairāk patīk un visvairāk nepatīk, domājot par Covid laikmetu?
Ar katru dienu pandēmijā jūtu, ka prāts paliek arvien trauksmaināks. Bailes un trauksme par savu veselību, ģimeni, darbu, dzīvi pandēmijā kopumā, kurā nespējam paredzēt vai plānot pat tuvāko nākotni. Lai arī mana ikdiena ir ļoti darbīga, tomēr trauksme jau ir tāds konstants fona stāvoklis, kas nekad neļauj atslābt.
Tomēr pandēmijas laiks ir ļāvis ļauties mirklim, daudz vairāk laika veltīt sev un saviem personīgajiem mērķiem, pievērsties savai pašsajūtai un mentālajai veselībai. Daudz vairāk laika veltīt dabai, fotogrāfijai un mākslai kopumā. Mans dzīves ritms ir kļuvis daudz lēnāks un veselīgāks, beidzot esmu iemācījusies ļaut sev arī paslinkot un atpūsties, jo nekur jau nav jāsteidzas un nekur nav jābūt.
Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?
Šobrīd ļoti aktīvi darbojos pie sava izstādes darba ISSP Skolas ietvaros. Kopā ar vēl dažām burvīgām māksliniecēm vērsim vaļā, manuprāt, ļoti interesantu un ļoti daudzpusīgu izstādi. Sākotnēji izstāde bija plānota maija beigās, taču nolēmām pagaidīt līdz varēsim pilnvērtīgi to atvērt, tikties klātienē un nosvinēt paveikto, tādēļ izstādes datumi vēl nav zināmi.
