10 minūtes ar Tīnu Pētersoni
Līdz 27. jūnijam Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu telpā Pilot norisinās Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 un Latvijas Mākslas akadēmijas balvas Jaunais kurators! ieguvējas Tīnas Pētersones izstāde Lai iemīlētos, klikšķini šeit.
Tīna Pētersone (1994) ieguvusi maģistra grādu laikmetīgās mākslas kūrēšanā Goldsmits koledžā Londonas Universitātē. Pirms tam absolvējusi Komunikācijas zinātnes bakalauru Latvijas universitātē, kā arī pavadījusi semestri Zeppelina Universitātē Fridrishāfenā, Vācijā, studējot Komunikāciju un kultūras menedžmentu. Aizvadītajā gadā tika uzņemta kuratoru vasaras skolā What Could Should Curating Do? Belgradā, Serbijā. Kūrējusi starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles Eiropas jaunrade ceļojošo izstādi Cēsīs, Latvijā. Kopā ar mākslinieku Krišjāni Elviku izveidojusi apvienību temporary.lv, kas 2020. gada vasarā apmetās mākslas laboratorijā Baltijas jūras krastā. 2021. gadā apstiprināta CEC ArtsLink starptautiskās sadraudzības programmai ASV. Kūrējusi Lindas Vilkas soloizstādi BREAK-me-DOWN-tomorrow (2020) Plieņciemā, Latvijā, kā arī kopā ar domubiedriem strādājusi pie grupas izstādēm Making Sense (2020) un It Got Brighter, Then Dimmer, Right Next to the Wound (2019) Londonā, Lielbritānijā.
Izstādē Pilot galerijā mākslinieki Irēna Andrejeva, Krišjānis Elviks, Konstantīns Žukovs un Elizabete Ezergaile aplūko, kā iepazīšanās aplikācijas ir ietekmējušas mūsdienu romantisko attiecību veidošanas kultūru. Epidemioloģisko ierobežojumu dēļ izstāde gan pagaidām apmeklētājiem nav pieejama, tomēr FK piedāvā interviju ar tās kuratori, bet mūsu Facebook lapā skatāms neliels ieskats izstādē.
Kā radās ideja šai izstādei un kāpēc tieši šāda tēma?
Citējot Helēnu Demakovu – tēmas nosaka dzīve. Kad ķeros pie kāda individuāla projekta, es sev uzdodu jautājumu – kas ir tas, par ko es pēdējā laikā daudz domāju, kas mani nomāc, uzrunā, saista, kas ir tas, ko es gribētu zināt plašāk un tas man neapniku, ja man to vajadzētu pētīt daudz un ilgi. Tādēļ idejas kaut kādā mērā sakņojas tādos gluži savtīgos nolūkos labāk saprast sevi un apkārt notiekošos procesus, principā – vadīt apzinātu dzīvi. Savukārt, runājot par konkrēto izstādi, es esmu pieķērusi sevi pie domas, ka vēroju cilvēku savstarpējās attiecības kā performatīvu notikumu. Un tā kā pēdējais gads ir piespiedis pārcelt gandrīz jebkuru komunikāciju uz interneta vidi, šķita tikai loģiski palūkoties uz to, kā tiek īstenota saziņa tieši no tehnoloģiju mediētas prizmas.
Kā tu izvēlējies izstādes dalībniekus?
Mākslinieku izvēli noteica mūsu kopīgais interešu lauks, kā arī viņu spēja konkrēto problemātiku izteikt kvalitatīvā un laikmetīgā mākslinieciskā valodā. Es vēlējos aplūkot dažādus sociālus fenomenus, kas ir dzimuši tieši caur tehnoloģiju izmantojumu, un kaut kā gluži dabiski, diskutējot ar māksliniekiem un attīstot konceptu, katram izkristalizējās sava šķautne. Elizabetei tā ir tehnoloģiju pastarpinātās saziņas ietekme uz klātienes situācijām, Konstantīnam – sociāls pētījums, kur internetā publicētā fotogrāfija kalpo kā publiskās redzamības apliecinājums, Irēnai – ekshibicionisma problemātika internetvidē, savukārt Krišjānim – publiskās un privātās telpas saplūdums.
Vai tu pati esi iepazinusies internetā?
Jā, bet domāju, ka tā ir izklaide, ko daudzi no mums kaut reizi ir izmēģinājuši. Es gan tai šobrīd pieeju tā ļoti racionāli kā šaham – gribu saprast spēles noteikumus, analizēt dažādus komunikācijas modeļus, novērot to, kā cilvēki sevi pasniedz un caur šo sevis reprezentāciju saredz citus. Kaut arī es sava profila biogrāfijā esmu norādījusi, ka atrodos tur “for research purposes only”, daudzi man jautā, kas tas ir par pētījumu, ko veicu. Un kaut kā neviļus šis ļoti lakoniskais apraksts izvērties kā tīri labs sarunu aizsācējs. Tiesa, es šajā platformā garas sarunas uzturēt nemēdzu un to apmeklēju ļoti neregulāri.
Vai ir viegli būt jaunam kuratoram Latvijā?
Viegli nav, bet tā, manuprāt, nemaz arī nav kvalitāte, uz ko būt jātiecas. Jo kurš tad adekvāti novērtē panākumus, kas nākuši viegli… Bet noteikti ir vieglāk, nekā maniem kolēģiem no lielākām valstīm. Turklāt kaut kā sagadījies šo profesionālo ceļu iet tieši laikā, kad kuratora profesija kļūst arvien redzamāka un atzītāka publiskajā telpā. Nevēlos reducēt savu pieredžu lauku tikai uz vienu valsti, taču novērtēju Latvijas fenomenu, kas ļauj jau agrā karjeras stadijā strādāt pie nozīmīgiem projektiem. Darbojoties tik mazā valstī, kā šī, tevi daudz skaidrāk pavada apziņa, ka esi daļa no kultūras un mākslas ainas veidotājiem, kas liek vēl atbildīgāk izturēties pret savu darbu. Jāatzīst, ir grūti, kad sadarbības procesā jāsaskaras ar autoratīvām vadības metodēm un uzbrūkošu retoriku, bet es to neuztveru personīgi un skatos uz to, kā uz Padomju Savienības domāšanas paliekām.
Kā tu skaties uz to, kas šobrīd notiek fotogrāfijā?
Man šķiet interesanti mēģinājumi dekonstruēt fotogrāfiju. Proti, manipulēt ar galarezultātu, vai tas ir ar datorprogrammu palīdzību vai arī izvēloties to fiziski modificēt darba eksponēšanas procesā. Tādā ziņā fotogrāfija ir ļoti interesants medijs, ar ko strādāt man kā kuratoram, jo ir arī lielāka iespēja darboties kā līdzautoram un eksperimentēt ar risinājumiem, piemēram, uz kādas virsmas fotogrāfija tiek drukāta, kur izstādīta un kā pasniegta.
Kas būs nākamā izstāde, ko kūrēsi?
Šobrīd kopā ar Rūdolfu Štameru strādājam pie izstāžu cikla Artefaktu konstrukcijas, ko atklāsim ar Miķeļa Mūrnieka personālizstādi. Paralēli gaidu Latvijā ierodamies itāļu mākslinieka Rubena Montini lielformāta tekstildarbu, kas jau vairākus gadus ceļo apkārt Eiropai, un katrā no pieturvietām vietējie iedzīvotāji to izrotā ar kādu savu izšuvumu – parūpēšos, lai darbam būtu krāšņs papildinājums arī no Rīgas tekstilmāksliniekiem.
