“Viss attēla dēļ”. Kā vara iznīcina žurnālistiku Baltkrievijā

Šodien, 18. maijā, kad es rakstu šo tekstu, baltkrievijas vara nobloķēja visskatāmāko mediju valstī – TUT.BY. Gandrīz pirms gada, 19. jūlijā, drošības spēki – “siloviki” pārtrauca Belapan žurnālistes Aleksandras Diņko tiešo ēteru, kurā rādīja lielas cilvēku rindas. Viņi parakstījas par alternatīviem kandidātiem prezidenta amatam. Tā nebija pirmā žurnālista aizturēšana Baltkrievijā, bet tas bija rādītājs, ka varai nepatīk attēls, kas atspoguļo realitāti, ka viņi baidās no tā.

No varas spēku struktūru pārstāvjiem bieži varēja dzirdēt frāzi: “Viss bija organizēts bildes dēļ”. Ar to viņi domā protestu vilni pret falsifikācijām prezidenta vēlēšanās 2020. gadā, kurus nofiksēja neatkarīgie novērotāji. 9. augustā ļaudis izgāja ielās, lai izrādītu savu sašutumu. Dienas beigās vēlēšanu iecirkņos netika izlikti oficiālie vēlēšanu protokoli. Tai pašā dienā visā valstī atslēdza internetu, ļaudis palika informācijas vakuumā.

Baltkrievijas vadība nesaprata, ka vizuālo mediju laikmetā – Instagram, Tik Tok, Youtube – viss notiek “bildes dēļ”. Izauga jaunā paaudze, kas domā vizuālos tēlos, un viņiem bilde ir vajadzīga tāpat kā brīvība. Tāpēc visvienkāršākais, ko vara varēja izdarīt – rupji atslēgt internetu protestu laikā.

Trīs dienas – no 9. līdz 11. augustam – valsts bija neziņas šausmās. 12. augustā, kad atkal parādījās internets, ļaudis ieraudzījamilzīgu  foto un video materiālu plūsmu – pierādījumus vardarbībai pret cilvēkiem. Visā valstī ļaudis vēl lielākā skaitā sāka iziet ielās, protestējot pret vardarbību. Un vara saprata, ka turpmāk vajag tikt vaļā no attēliem.

Ievainojumi, piekaušana, kratīšana, tiesa, ieslodzījums – ar tādu problēmu arsenālu sadūrās un joprojām var sadurties foto vai video žurnālists. Jebkurš baltkrievu žurnālists.

Šis teksts ir mans kliedzens par to, cik sarežģīti, bīstami vai pat neiespējāmi žurnālistam ir strādāt Baltkrievijā 2021. gadā. Es minēšu tikai dažus faktus par represijām pret vizuālo žurnālistiku no 2020. līdz 2021. gadam. Un šis saraksts nebūt nav pilnīgs.

Strādāt ir grūti. Periods 2020. gada jūnijs – 8.augusts

Viss sākas ar to, ka fotogrāfus, operatorus, citus žurnālistus grāba ciet notikumu vietās, veda uz miliciju, tur pārbaudīja dokumentus, turēja dažas stundas un laida vaļā. Tas tika darīts, lai traucētu žurnālistu darbu, pārtrauktu tiešos ēterus, jo, uzzinot par notiekošo, cilvēki varēja pievienoties protesta akcijām. Tajā dienā, 2020. gada 19. jūnijā, reizē ar Aleksandru Diņko un operatoru Andreju Rjabčiku, no Belapan aizturēja fotogrāfus Irīnu Arehovsku (Белсат) un Vadimu Zamirvski (TUT.BY).

Veikala symbal.by pircēju soildaritātes akcijā tika aizturēts fotogrāfs Andrejs Šavļugo (Belapan). Veikals tirgoja preces ar nacionālo simboliku. Atbalstītāji izveidoja garas rindas, protestējot pret veikala slēgšanu. Fotogrāfu noturēja dažas stundas milicijā un, nesastādot protokolu, palaida vaļā.

Žurnālisti saprata, ka strādāt ir grūti, nepatīkami, bet tomēr var. Viss izmainījas naktī uz 9. augustu, kad vadība zaudēja prātu un sarīkoja trīs dienu teroru – atslēdza internetu, katru dienu arestēja simtiem, pat tūkstošiem cilvēku, sabāžot pārpildītos izolatoros, sita un spīdzināja.

Strādāt ir bīstami. 2020. gada 9. -11. augusts

Baltkrievija – miermīlīga valsts, ne ar vienu nekaro, šeit nav kara žurnālistikas. Bet tajās augusta dienās fotožurnālisti – “laukā strādājošie”, nokļuva kara darbības zonā. Minska, katra apgabala pilsēta vairs nebija miera teritorijas. Žurnālisti pirka bruņuvestes, ķiveres, maskas, citus aizsarglīdzekļus. Neviens nezināja, kas notiks, un gatavojās visam kam.

Šo trīs dienu laikā uz žurnālistiem šāva, sita, sāka stādīt protokolus pēc administratīvā kodeksa “populāra” 23.34. panta, kā, piemēram, fotogrāfam Aleksandram Sajenko no Grodņas. Viņu aizturēja kopā ar diviem kolēģiem un atsevišķi, kā žurnālistus iesēdināja spectransportā.

Naktī no 9. uz 10. augustu strādāja daudz ārzemju žurnālistu. Drošībniekus neapturēja ne viņu “beidžiki”, ne vestes ar uzrakstu “Prese”. Piekautais AP korespondents Mstislavs Černovs nokļuva slimnīcā.

Fotožurnālisti Tatjanu Kapitonovu apdullināja granāta drošībnieku un protestētāju pretstāvēšanā pie Puškina metro stacijas  Minskā. Drošībnieki iešāva žurnālistei Natālijai Lubņevskai ar gumijas lodi. Viņa pavadīja slimnīcā 38 dienas. Režisoru Maksimu Švedu aizturēja dokumentālas filmas uzņemšanas laikā, piekāva, sastādīja protokolu un atbrīvoja tikai pēc 5 dienām.

Nākamajā dienā, 11. augustā, turpinājas tīrīšana un žurnālistu medīšana. AP fotogrāfam Sergejam Gricam drošībnieks speciāli sasita kameras ekrānu. Trim fotogrāfiem atņēma atmiņas kartes ar uzņēmumiem. TUT.BY videooperatoru Vsevolodu Zarubinu piekāva, sadauzīja viņa kameru, atņēma zibatmiņu.

Tai pašā dienā fotožurnāliste Irīna Arehovska tika ievainota ar gumijas lodi. Kad drošībnieki sāka šaut uz protestētājiem kādā no Minskas ielām, Irīna ar kolēģi sāka bēgt: “Mēs skrējām pa ielām, cilvēki no logiem sašutuši kliedza “silovikiem”: “Ko jūs darāt! Tie taču ir žurnālisti!”. Mēs bēgām, kamēr tie neatstājās no mums. Es apskatīju sevi: asins nebija. Gumijas lode izgāja cauri portfelim, palika caurumiņš. Es biju pamatīgi saģērbusies vairākos slāņos un tas mani izglāba no nopietnākām sekām: dabūju lielu hematomu. Paveicas”.

Irīna uzrakstīja iesniegumu Izmeklēšanas komitejā, bet pēc diviem mēnešiem pie viņas mātes tika veikta kratīšana. Irīnu iesaistīja krimināllietā. Advokātam teica: “Pagaidām viņa ir lieciniece”. Irīna bija spiesta aizbraukt no Baltkrievijas, jo strādāt vai vienkārši palikt valstī kļuva bīstami.

Šo dienu situāciju vēl apgrūtināja tas, ka nebija iespējams operatīvi piegādāt materiālus redakcijām, jo internets visā valstī bija atslēgts. Meklēja savienojumu pa aplinkus ceļiem, lai varētu pārraidīt attēlus.

Tā cilvēki ar kamerām domāja, ka šīs dienas ir visgrūtākās un bīstāmākās viņu dzīvēs. Bet toreiz vēl neviens nezināja, ka pēc pāris mēnešiem strādāt kļūs pilnīgi neiespējami.

Neiespējami. No 2020. gada augusta līdz mūsdienām

Augustā vara mainīja savu taktiku. Tā pirms 27. augusta protesta akcijām vienā reizē bija saņemti ciet vairāk nekā 20 žurnālistu “lai pārbaudītu viņu profesionālas darbības likumību”, kā paskaidroja Iekšlietu ministrijas preses sekretāre Olga Čemodanova. Kad akcijas bija beigušās, žurnālistus palaida ārā.

Kopš augusta Baltkrievijā nedarbojas likumi. Jūs varat tikt apsūdzēti pēc administratīvā vai kriminālkodeksa, bet taisnību tiesā jūs nepanāksiet.

Sākumposmā – no septembra līdz novembrim, žurnālistu aizturēja, tiesāja par administratīvo pārkāpumu – it kā par piedalīšanos protesta akcijā, un piesprieda apcietinājumu no 7 līdz 15 diennaktīm.

Visai dīvainā situācijā pēc kārtējas svētdienas demonstrācijas aizturēja divus fotogrāfus – Aleksandru Vasjukoviču (Белсат) un Uladzju Gridinu (Belapan). Tiesa piesprieda 11 diennaktis apcietinājumā katram.

Kad fotogrāfus pēc atsēdēšanas pie izolatora sagaidīja draugi un kolēģi, piebrauca drošībnieki un aizturēja telekanāla Belsat žurnālistus, kuri gatavoja materiālu par fotogrāfiem.

Lūzuma moments bija 15. novembris. Toreiz bija paredzēts īpašs gājiens – ļaudis gāja no Aleksandra Tarajkovska memoriāla, kur viņu nogalināja protestu pirmajās dienās, – līdz otram memoriālam, kur nogalināja citu protestētāju – Romānu Bondarenko. Kad drošībnieki sāka izklīdināt cilvēkus maršruta beigu posmā – Pārmaiņu laukumā, divas žurnālistes tiešsaistē pārraidīja reportāžu, ar ko viņām nepaveicās. Drošībnieki redzēja, ka notiek Youtube tiešā translācija, izskaitļoja, no kura dzīvokļa žurnālistes Katerina Andrejeva un Darja Čuļcova to raida, saņēma abas ciet un piesprieda divus gadus cietumā. Eiropas vidū žurnālistes sēž cietumā par savu darbu.

Kopš nesena laika žurnālisti nevalkā zilās vestes ar uzrakstu “Prese”, jo tās vairs nevis neaizsargā, bet palikušas par uzbrukuma mērķi. Jebkuras zīmes, kas norāda uz viņu profesiju, netiek valkātas. Aukstā laikā fotogrāfi slēpa savu tehniku zem siltajām drēbēm. Tā pagāja ziema.

2021. gada 12. maijā Tatjana Kapitonova fotografēja meiteņu akciju Minskas Centrālajā tirgū. Bez apzīmējumiem, ka viņa ir žurnāliste. Nākāmajā dienā viņu aizturēja un notiesāja kā akcijas dalībnieci un piesprieda 10 diennaktis par administratīvo pārkāpumu.

Jebkura fotožurnālista reportāža var beigties ar “sutkām”. Nav pat obligāti jābūt aizturētam notikuma vietā. Drošībnieki var viņu izsekot pēc viņiem zināmiem tehniskiem paņēmieniem un jebkurā laikā un vietā saņemt ciet. Protams, žurnālisti pastāvīgi atrodas saspringtā stāvoklī, ka viņiem kāds var nākt pakaļ.

Bet varai ar to ir par maz. Protams, arī agrāk viņi slēdza masu informācijas līdzekļus. Bet 18. maijā tika bloķēts lielākais medijs valstī – TUT.BY. Uz šo brīdi ir zināms par  11 arestētiem internetportāla darbiniekiem, tai skaitā kompānijas ģenerāldirektori Ludmilu Čekinu un galveno redaktori Marinu Zolotovu. Visi pēc krimināla panta.

Liekas, vara panāca savu – attēlu vairs nav. Bet tā tikai liekas. Arī tagad profesijā atrodas tai uzticīgie cilvēki, kuri strāda un strādās jebkuros apstākļos. Viņi pāriet uz citām platformām. Žurnālistika valstī neizbeigsies. Nav iespējams 21. gadsimtā apturēt informācijas plūsmu. Un to vadība līdz šim nav sapratusi.

Kā strādāt tālāk

Gada laikā žurnālists ar kameru pielīdzināts noziedzniekam. Bet tikai vadības acīs. Tai pašā laikā ļaudis sāka vairāk uzticēties neatkarīgai presei. Miera gājienu laikā pilsētu iedzīvotāji laida iekšā savos dzīvokļos fotožurnālistus, lai tie atrastu labāku leņķi kadram. Kad sākās žurnālistu “medības”, ļaudis slēpa viņus savos dzīvokļos. Viņi rīkoja solidaritātes akcijas ar arestētiem, notiesātiem žurnālistiem. Sūtīja redakcijām savus foto un video. Redakcijas var būt drošas, ka vajadzības gadījumā tauta viņiem palīdzēs. Baltkrievi ārzemēs nodibināja palīdzības fondu mediju darbiniekiem.

Kad pie TUT.BY galvenās redaktores Marinas Zolotovas notika kratīšanas, viņa rakstīja savā slejā Deutsche Welle: “Vairs nav konkurences [starp žurnālistiem] – visi gatavi pielikt savu plecu, padežurēt pie milicijas iecirkņa vai izolatora, savākt pienesumu ieslodzītajam. Mēs jutam savas auditorijas atbalstu.” Tā tas ir. Visi neatkarīgie žurnālisti – viens liels kolektīvs. Visi neatkarīgie izdevumi – viena liela redakcija.

Kad fotogrāfiem Aleksandram Vasjukovičam un Uladzjam Gridinam piesprieda 11 diennaktis, neatkarīgie izdevumi iznāca bez bildēm. Tā žurnālisti izrādīja solidaritāti un parādīja, kā var izskatīties mediji bez attēliem.

Lai gan Baltkrievijas foto un video žurnālistiem gandrīz nav iespējams strādāt, pēdēja gada laikā viņi parādīja baltkrieviem paši sevi. Viss, ko es varu izdarīt – parādīt viņu darbu visai pasaulei un lūgt atbalstīt savus koleģus.

***

Kā jūs varāt palīdzēt koleģiem no Baltkrievijas

Galvenais – neatstāt mūs vienatnē ar savām problēmām. Var sarīkot solidaritātes akcijas ar Baltkrievijas žurnālistiem, eksponēt baltkrievu autoru fotogrāfijas dažādās vietās, ziedot naudu palīdzības fondā mediju darbiniekiem, vienkārši apspriest problēmas, atbalstīt mediju darbiniekus un medijus soctīklus, stāstīt starptautiskās un citās organizācijās par represētajiem žurnālistiem un medijiem.

 

Šī raksta tapšanā autore vēlas izteikt pateicību Baltkrievijas žurnālistu asociācijai, un īpaši Borisam Goreckim.

No krievu valodas tulkoja Andrejs Apsītis. Šis raksts tapis saistībā ar Rīgas Fotomēneša notikumu – Pārmaiņu laukumu, kas skatāms J. Rozentāla laukumā Esplanādē līdz 4. jūlijam. 26. maijā plkst. 19.00 un 14. jūnijā 19.00 Rīgas Fotomēneša Facebook lapā notiks sarunas par fotožurnālistiku Baltkrievijā, ko vadīs baltkrievu aktīviste un žurnāliste Jūlija Volčoka. Vairāk info Fotomēneša mājas lapā.