Baiba Tetere: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Par Lī Milleri (Lee Miller, 1907 – 1977) uzzināju, rakstot kursa darbu par modes fotogrāfiju pasaulē 1920. un 1930. gados. 1990. gadu beigās studēju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē vēstures bakalaura programmā, toreiz ar pieteikumu kursa darba tēmai par modes fotogrāfijas vēsturi savā ziņā izaicināju gan sevi, gan darba vadītāju doc. Laimdotu Pērkoni. Gadsimtu mijā Latvijas bibliotēkās bija pieejama visai ierobežota avotu un literatūras bāze par modi un fotogrāfiju, un vēl ierobežotākas iespējas bija atrast informāciju par modes fotogrāfiju. Ja man atmiņa neviļ, tad Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas lasītavā (toreiz Krišjāņa Barona ielā) pieejamā britu modes žurnālistes un autores Džordžīnas Hovelas (Georgina Howell) monogrāfijā In Vogue: Six Decades of Fashion (Londona, 1977) smēlos zināšanas un pirmo reizi ieraudzīju Lī Milleri kā modeli kādā no agrīni tapušām modes fotogrāfijām. Pārskatot modes fotogrāfijas materiālu, Milleri kā modeli redzēju itin bieži sava laika atzītāko modes fotogrāfu darbos – Edvarda Steihena (Edward Steichen), Sesila Bītona (Cecil Beaton), Džordža Hoiningena-Hjūna (George Hoyningen – Huene), kā arī Mena Reja (Man Ray), kurš atsaucās arī uz Milleres interesi un pieņēma viņu par foto laboratorijas asistenti un mācekli.
Studējot Fotogrāfijas vēsturi un praksi maģistra programmā Demontfortas Universitātē, Lesterē, ļoti novērtēju bibliotēkas plašo fotogrāfijas studijām veltīto nodaļu, kur bez teorijas un vēstures izdevumiem bija ļoti bagātīgs fotogrāfu albumu klāsts. Gada laikā bibliotēkā ietrenēju aci līdz tādam līmenim, ka spēju identificēt dažādu autoru oriģinālos darbus studiju programmas vizītēs Anglijas nozīmīgākajās fotogrāfiju kolekcijās (Viktorijas un Alberta muzeja Fotogrāfijas centrā, Vilsona fotogrāfijas centrā, Karaliskajā kolekcija Vindsoras pilī, Karaliskās fotogrāfijas biedrības kolekcijā Bredfordā u.c.). Studiju laika vizuālās informācijas patēriņš veicināja mani katru foto attēlu skatīt fotogrāfa biogrāfijas kontekstā un domāt par to, kā šis autors iekļaujas globālajā vizuālās kultūras ekosistēmā. Starp iepazītajiem autoriem vairāk uzzināju arī par Lī Milleri kā fotogrāfi. Uzrunāja viņas spēja sevi transformēt no modeles par mākslinieci. Fotogrāfijas medijs šķietami ir pakārtots viņas dzīves līkločiem, sākot no kopīgi ar Menu Reju veidotiem solarizācijas tehnikā tapušiem portretiem, Otrā pasaules kara laikā kļūstot par militāro fotoreportieri modes žurnālam Vogue, un beidzot ar kara laika modes foto sēriju veidošanu, savukārt, karam beidzoties, viņa veidoja sirreālu ēdienu fotogrāfiju sērijas. Ir patiešām grūti aptvert un raksturot Milleres fotogrāfijas daudzpusīgo un mainīgo valodu. Domāju, ka šis fluīdais fotogrāfijas medija izmantojums Milleri padara sevišķu un iedvesmojošu fotogrāfijas vēstures kontekstā.
Lī Milleres fotogrāfija Portrait of Space, kas tapusi uzturoties Ēģiptē 1937. gadā, ir kļuvusi man par tādu kā centrālo un vienojošo asi Lī Milleres radošajā veikumā. Fotogrāfija ir ļoti grafiska, ar daudzām ģeometriskām līnijām. It kā konkrētu priekšmetu ilustrācija, tomēr jautājumus raisoša – vai tas ir tukšs rāmis vai rāmēts spogulis, kas piestiprināts pie auduma? Vai horizontu klāj jūra vai tuksnesis? Kompozicionāli ir vairāki slāņi – loga četrstūris, kas klāts ar tīklveida audumu, šī auduma plīsums veido jaunu attēla rāmi, kā arī jau pieminētais tukšais rāmis/spogulis, kas piestiprināts pie auduma. Nenoliedzami Milleres līdzdarbība sirreālisma kustības radošajā dzīvē ir ietekmējusi Portrait of Space kadrējumu. Atsegtie daudzie slāņi attēlā ir kā ceļš uz zemapziņas dzīlēm. Šajā darbā spilgti atspoguļojas sirreālistu ideja fotogrāfijas kadrā realitāti parādīt tādā veidā, kas jau fotogrāfijas kopijā izskatās kā kaut kas neeksistējošs un iztēlots. Jāsaka, ka Milleres līdzgaitnieki kā Sesils Bītons (Cecil Beaton, 1904 – 1980), veidojot britu rakstnieka un filozofa Oldesa Hakslija (Aldous Huxley, 1894 – 1963) studijas portretu 1936. gadā, izmanto caurspīdīga auduma plīsumu, lai veidotu rāmi rāmī. Vēl viens piemērs ir vācu fotogrāfa Herberta Lista (Herbert List, 1903 – 1975) fotosesija Par delà la réalité Atēnās, Grieķijā, 1937. gadā. Lista Aiz realitātes sērija spēlējas ar telpisko izjūtu, šoreiz tiešām izmantojot rāmētu spoguli.
Mani līkloči ar Lī Milleri turpinājās 2017. gada rudenī, kad Kauņas Fotogrāfijas galerijā organizētājā fotogrāfijas kuratoru un pētnieku tikšanās laikā satiku Lī Milleres mazmeitu Amiju Bohassenu (Ami Bouhassane). Amija kopā ar tēvu – Milleres dēlu Antoniju Penrouzu (Antony Penrose) vada Lee Miller Archives un Fārlijas fermu & galeriju – Sirreālistu māju, kas veidota kā Lī Milleres un atzītā angļu sirreālista Rolanda Penrouza (Roland Penrose) memoriālā māja. 2017. gadā arī plašāka sabiedrība uzzināja par Lī Milleres sirreālistisko kulināriju, kas tika pasniegta daudzajiem Farlijas Fermas viesiem pēckara periodā – to skaitā māksliniekiem Pablo Pikaso, Makss Ernsts, ilgadēju MOMA direktoru Alfrēdu Bāru (Alfred Barr) un daudziem citiem. Grāmatas autore Amija Bohassena apkopoja un publicēja Milleres receptes un ēdienu fotogrāfijas grāmatā Lee Miller: A Life with Food Friends & Recipe.
