10 minūtes ar Letīciju Ziku
Letīcija Zika (1994) ir māksliniece no Brazīlijas, kas šobrīd dzīvo un strādā Parīzē, Francijā. Kamera viņai bijusi blakus jau no pusaudžu laika – 14 gadu vecumā viņa izveidoja pirmos pašportretus un kopš tā brīža turpina fotografēt, pētot tādas tēmas kā feminisms, sirreālistu kustība un Brazīlijas kultūra. Viņas darbi ir bijuši izstādīti dažādās pasaules vietās, kā Bogotas Laikmetīgās mākslas muzejs, Losandželosas fotogrāfijas mēnesis, Tiradentes fotogrāfijas festivāls, Les Rencontres d’Arles un citviet.
Letīcijas Zikas projekts Pārtraukts (Interrupted) skatāms Rīgas Fotomēneša izstādē Dzīve pēc Covid?, kas šobrīd norisināsies Avotu ielā. Tas stāsta par autores ķermeni, tā klātbūtni telpā. Tas ir par brīdi, kad laiks apstājas, vairs neiet uz priekšu un ir tik mierīgi. Nākotne tiek pārtraukta.
Kā radās ideja šim projektam?
Šī projekta ideja aizsākās vienlaikus ar Covid. Tas man bija liels izaicinājums, jo es visu laiku biju ieslēgta savā dzīvoklī un vēlējos izveidot jaunu sēriju, kas ar attēlu palīdzību varētu izskaidrot šo brīdi, kurā mēs visi dzīvojām. Platības, dalīšanās trūkums. Nepieciešamība radīt, pat ja tas ir nereāli. Šajā darbā es izmantoju fotogrāfiju un fotomontāžu, lai izpētītu realitāti un distopiju. Tukšums, aukstums, automātisms. Ķermenis izmests kosmosā. Mans ķermenis telpā, kuras varbūt pat nav. Es sajaucu savus portretus ar dažiem fotogrāfiju fragmentiem, kuri datorā kļūst par jaunu materiālu. Jo brīvāks attēls, jo nepatiesāks tas ir. Bet cik neiespējami tas ir, ja es redzu to sev priekšā?
Kāpēc tu savos darbos galvenokārt izmanto pati sevi?
Kā vizuālā māksliniece es uzskatu, ka katrs akts ir politisks akts. Kails ķermenis, kails sievietes ķermenis, svešas sievietes kails ķermenis ir tur, lai runātu un nepatiktu. Pašportretos man ir brīvība radīt kaut ko jaunu un negaidītu. Es izmantoju savu ķermeni kā instrumentu, lai izaicinātu to, kā fotogrāfija var attēlot sievietes ķermeni, reaģējot uz tik daudzām nevienlīdzībām mūsu sabiedrībā. Mans ķermenis ir balts audekls, kas meklē atbildes un saņem arvien vairāk jautājumu. Tas ir galvenais priekšmets manā darbā, pētot sevi un savu iztēli. Es izmantoju savu ķermeni kā sākumu dialogam.
Kas ir lielākā mācība, ko šis Covid laiks tev ir devis?
Šis laiks man deva jaunu izjūtu par telpu, kur es dzīvoju un kā dzīvoju. Domāju, ka tas man palīdzēja dziļāk izprast savu ceļu, kā arī saprast apkārtējos cilvēkus ar lielāku cieņu un mieru, apzināties, ka mēs visi esam tik ievainojami un tas ir tik normāli! Šis ir ļoti izaicinošs laiks, kurā mēs visi dzīvojam! Es domāju, ka vislielākā mācība, ko Covid man devis, ir tas, cik ļoti mūsu politiskās izvēles var vērsties pret mums kā sabiedrību. Es jums minēšu Brazīlijas piemēru: viņi ievēlēja fašistu prezidentu, un tagad iedzīvotāji savā dzīvē cīnās visos aspektos, vissvarīgāk ir palikt dzīviem un izkļūt no šīs krīzes. Tā rezultātā mums ir genocīds, ko izraisījis kāds, kurš nespēj vadīt. Covid man diemžēl ir devis šo apjausmu par to, cik svarīga ir politika un cik tuvu tā mums ir, kad ciešam krīzē.
Kā tu domā, vai pasaule kļūs par labāku vietu, kad Covid būs beidzies?
Domāju, ka pasaulei patiešām ir jāmainās, citu izeju es neredzu – arī Covid mums to parādīja. Tas noteica mūsu dzīves robežas un parādīja to, kā daba cieš no tik ilgas cilvēku radītās ekspluatācijas. Es gribētu saglabāt optimismu un domāt, ka pasaule būs labāka vieta, tā tam jābūt! Taču tam mums ir vajadzīgi ne tikai cilvēki, kas tic pārmaiņām, bet arī politiķi, kas uzņemas lielāku atbildību par ekoloģiju. Mums ir jāpārdomā veids, kā mēs patērējam, un, protams, jādod zināmas cerības bērniem, izmantojot izglītību un vienlīdzību. Attiecībā uz mākslu mums ir nepieciešams vairāk aktīvisma un mazāk preču.
Pie kāda projekta tu pašlaik strādā?
Šobrīd strādāju pie dažiem rezidentūras projektiem Francijā, kurus vēlos izpētīt, nevis pie kāda konkrēta projekta. Mani darbi ir saistīti ar ideju par ķermeni jaunā teritorijā un to, kādu tēlu šīs attiecības var radīt. Mani interesē izpētīt ķermeni kā ainavu un to, kā atrast tā savvaļas pusi.
