Runā jaunais fotogrāfs: Daniela Zālīte

Sākam jaunu rubriku, kurā iepazīstināsim ar jaunajiem Latvijas fotogrāfiem, kas ir vēl savas radošās karjeras sākumposmā. Mēģināsim atklāt viņu domas par fotogrāfiju, mākslu, jaunību un citiem dzīves aspektiem. Rubriku sākam ar Danielu Zālīti (1999), kura studē filosofiju Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultātē, bet fotogrāfiju apguvusi Tehniskās jaunrades namā Annas 2 pie Andreja Granta. Viņas interešu lauku veido estētika, psihoanalīze, fenomenoloģija, ētika un feminisma filosofija. Daniela skatās filmas un nereti vēro pasauli caur kameras objektīvu.

Ko tev personīgi nozīmē fotografēšana?

Fotogrāfija man ir veids, kā kaut ko ieraudzīt gaismā, ar gaismu saprotot gan tiešo, gan metaforisko nozīmi. Metaforiski fotogrāfija ļauj un vedina ieraudzīt kaut ko citā gaismā, citā aspektā. Ar kadrējumu, dažus objektus izslēdzot, fotogrāfijā rodas jaunas attiecības starp esošajiem elementiem un tie iedarbojas tādā veidā, kādu realitāte nepiedāvā. Tomēr, ja fotogrāfijā ikdienišķais liekas svešāds, tad tas ir ne tikai fotogrāfa nopelns, bet ikdienišķajā patiešām ir kaut kas svešāds, un tikai tagad caur fotogrāfiju tas ir atklājies. Savukārt tiešā nozīmē gaisma ir būtisks elements analogajā fotogrāfijā, kurā arī lielākoties darbojos. Studējot filosofiju, esmu sapratusi, ka redzēšana, skatīšanās un parādīšanās visplašākajā nozīmē ir mans interešu lauks, un par to visvairāk runāts psihoanalīzē un fenomenoloģijas tradīcijā. Īsti nav dzirdēts, ka no gaismas kādam būtu bail, bet no tumsas nereti baidās. Arī valodiski izsakāmies par “gaismu tuneļa galā”, liekot pozitīvas konotācijas. Psihoanalīze parāda, ka gaisma ir ambivalenta, piemēram, Oto Ranks par pirmo traumu uzskata piedzimšanu vai, precīzāk, saskarsmi ar gaismu. Mani gaisma satrauc ar to, ka tā nodrošina redzamību, es parādos citiem. Sartram, kurš man ir tuvs uzskatos, parādīšanās citiem ir kauna cēlonis, bet Merlo-Pontī un Lakāns uzskata, ka ar gaismu vien bez kādas radības, kas varētu novērot, ir pietiekami, lai izjustu neērtumu. Ar fotogrāfiju es pētu savu neērtumu un citu neērtumu parādīties. No otras puses, fotogrāfija man ir veids, kā uzturēt sasprindzinātu uztveri un klātbūtnīgumu pasaulei, kaut gan mēdz uzskatīt, ka fotografēšana atsvešina no pasaules, jo tiek domāts par to, kā tas izskatīsies fotogrāfijā, nevis kā tas izskatās šeit un tagad. Fotografēšana man ir arī veids, kā neuzbāzīgi kādam kaut ko paziņot, nodot signālus. Ja tekstā ir vairāk vai mazāk vienāds vai prognozējams ilgums, cik ilgi cilvēkam būs nepieciešams, lai izlasītu, tad fotogrāfijā uzlūkošanas ilgums paliek katra ziņā.

Kāda tehnika, paņēmieni ir piemērotākie tavai fotogrāfiskajai izteiksmei? 

Mani aizrauj darboties ar analogo fotogrāfiju vairāku iemeslu dēļ, taču viens no tiem ir trenēšanās paļauties uz sevi, un šādas paļaušanās man ārkārtīgi trūkst. Mani interesē niansēta saspēle starp dzīvo un nedzīvo, pretējību sapludināšana, piemēram, vienā fotogrāfijā apvienot pussalūzušu krēslu un daļēji kadrētu cilvēku. Daļēji gribas, lai fotogrāfijā šie divi pretējie elementi saglabā savu pretējību, bet vienlaikus arī aicina meklēt līdzības. Lai arī iepriekš neizdevušās fotogrāfijas esmu pakļāvusi dažādām pēcapstrādes manipulācijām, tikai nesen sāku taisīt kolāžas no žurnālu fotogrāfijām. Kolāžas ietekme varētu būt jūtama manā aizsāktajā feminismā ievirzītajā sērijā, kurā apstrādāju internetā pieejamas fotogrāfijas un papildināju ar tekstu, plānojot tās veidot kā uzlīmes, ko izlīmēt ielās.

Cik svarīgi tev ir parādīt savas fotogrāfijas citiem?

Kaut kādā ziņā gribētos, lai vēlme parādīt citiem būtu spēcīgāka, jo šobrīd to nomāc milzīgs pārliecības trūkums par to, ko daru. Iedomāts fotogrāfijas skatītājs droši vien ir klātesošs fotografēšanas brīdī, un šis iedomātais Cits darbojas kā distances un kritikas veidošanas rīks, liekot, piemēram, izvērtēt, vai darbojos ar elementiem un tēliem, kas kaut kā saslēgsies arī cita uztverē (vai varbūt pat manā uztverē, kad skatīšos pēc ilgāka laika posma). Tiktāl, cik iedomātais Cits nav pārlieku tiesājošs vai fotografēšanu bloķējošs, tas liekas pat vēlams un nepieciešams.

Vai esi novērojusi kādas izmaiņas savā personībā, raksturā, kad rokās ir kamera?

Fotografējot es jūtu mazāk kauna. Kad vienkārši atrodos uz ielas, mani satrauc tas, ka mani novēro, un es cenšos kļūt nemanāmāka, bet, kad fotografēju, apzinos, ka tieku vērota un nebaidos skatīties pretim.

Vai ir kas tāds, ko apzināti vai neapzināti nekad nefotografē, vai tieši pretēji – meklē arvien jaunus veidus, kā to ieraudzīt fotogrāfijā?

Izvairos no saulrietu fotografēšanas, jo šis žanrs ir pārāk apaudzis ar dažādām konotācijām. Domāju, ka neesmu spējīga nofotografēt saulrietu krietni atšķirīgi no citiem vai arī ar ironiju. Esmu pamanījusi, ka veci cilvēki ir tēls, kas atkārtojas manās fotogrāfijās. Pēdējā laikā mani interesē mikrorajonu ēkas un cilvēki, bet negribas ieslīgt vienveidībā, kaut gan nešķiet nemaz tik skaidra robeža starp vienveidību un sava rokraksta atrašanu.

Kādiem elementiem vajadzētu būt tavā ideālajā fotogrāfijā? 

Man gribētos, lai ideālā fotogrāfija atstāj telpu arī skatītājam un tas gribētu tai tuvoties, nevis sasniegt tādu ideālo pakāpi, kas neļauj tuvoties, jo skatītājam ir bail kaut kā sasaistīties ar fotogrāfiju, domājot, ka varētu to kaut kā sabojāt. Es tomēr domāju, ka ideālā fotogrāfija vienkārši notiktu drīzāk spontāni, nevis konstruēti un plānoti, ka “šodien es uzņemšu ideālo fotogrāfiju”.

Tomēr – vai esi jutusi kādu fotogrāfu ietekmi savā skatījumā? Ko tu varētu saukt par saviem paraugiem vai iedvesmas avotiem starp latviešu vai ārzemju autoriem?

Uz mani spēcīgu iespaidu ir atstājušas Žeraldīnes Lejas (Geraldine Lay), Helēnas Levitas (Helen Levitt), Aleksa Veba (Alex Webb) fotogrāfijas, kā arī Alņa Stakles fotosērija LSD. Viņus visus varētu saukt par iedvesmas avotiem, bet diez vai kāds, skatoties manas fotogrāfijas, iedomātos par šiem fotogrāfiem. Hannas Vulfas (Hannah Woolf) sieviešu stereotipizācijai veltītā fotosērija Still (a) life, manuprāt, uzrāda lieliskus fotogrāfiskos panākumus, un varētu teikt, ka šīs fotosērijas un drauga atsūtītās uzlīmes, ko viņš redzēja Vācijā uz staba, ietekmē sāka veidoties feminismā ievirzītā sērija, pie kuras ceru drīzumā atgriezties.

Kā tev šķiet, kāda šobrīd ir jaunākā paaudze fotogrāfijā?

Mans priekšstats balstās redzētajā Instagram un izstādēs. Kopumā šķiet, ka fotogrāfijā var novērot gan centienus reflektēt par individuāli svarīgo (par savu pagātni caur savu paaudzi vai fotografējot ballītes ar zibspuldzi), gan globāli svarīgiem jautājumiem, piemēram, apspiesto grupu tiesībām, feminismu, kaut gan otrajā gadījumā tāpat ierosme sākas ar individuālo. Mani priecē, ka latviešu fotogrāfi pievēršas arī lokālajam, jo ļauties citu valstu ainavām ir viegli un patīkami, kamēr atrast ierastajā vidē fotogrāfiski saistošo ir grūtāks uzdevums, jo viss šķiet jau redzēts, pazīstams un izsmelts. Atkal atgriežas analogās fotogrāfijas klātbūtne, taču dažkārt liekas, ka tas ir tikai stilīguma dēļ un balstās pieņēmumā, ka pats medijs nodrošina pusi no tā, kas nepieciešams labai fotogrāfijai.

Kādi ir tavi tālākie plāni vai sapņi saistībā ar mākslas fotogrāfiju?

Jāatzīst, ka līdz šim fotogrāfiju esmu uztvērusi kā paliekošu nodarbi, taču arī kā tādu, kuru vairāk vai mazāk veicu savā nodabā. Man gribētos izstrādāt fotosēriju, kurai vispirms ir tapis konceptuālais ietvars un tikai pēc tam fotogrāfijas, nevis otrādi. Daļēji šī vēlme balstās iespaidā, ka šādi top īsta māksla, kaut gan neuzskatu, ka tas tā ir vienmēr. Sapņoju par grupas izstādi vai fotogrāmatu. Šādi kontekstualizējot savus darbus, varētu tajos ieraudzīt citas dimensijas un saprast arī turpmākos virzienus.