Fotogrāfei Antonijai Heniņai — 125
Deviņpadsmitais gadsimts ir ievērojams ar arī to, ka tika atklāta fotogrāfija. Ziņa no Parīzes strauji izplatījās pa visu pasauli, un daudzi mākslinieki un turīgi cilvēki iegādājās fotokameras, bildēšana gāja vaļā. Arī Latvija neatpalika, un ir ziņas vācu presē, ka jau 1840. gadā tika nofotografēta Rīgas panorāma.
Arī latvieši pievērsās fotogrāfijai kā arodam, jo varēja labi nopelnīt. Alsviķos Alūksnes pusē sakņojās Ratenieku dzimta, kur sešu bērnu ģimenē kā jaunākais bērns 1897. gada 8. februārī piedzima sprigana meitiņa Antonija. Mācījusies draudzes skolā un Ziemeru pamatskolā, mācības turpināja Stāmerienas mājturības skolā, lai apgūtu moderniecības prasmes, kas tajos laikos bija sava veida modes lieta, pieprasīts un prestižs amats laukos. Antonija iesvētīta Opekalna baznīcā. Viņa bija arī muzikāli apdāvināta un spēlēja vairākus instrumentus. Tālākā dzīves gaitā Antonija nonāca Kurzemē, kā to bija paredzējis Eižens Finks, kad viņa gāja pie viņa “noņemties”, kā tolaik dēvēja fotografēšanos. Piepildījās arī Finka pareģojums, ka viņai dzimšot puikas, un Antonijai piedzima četri dēli: Artūrs, Elmārs, Dainis un Jūlijs. Savā dzīvē visi dēli ar vecāku gādību un atbalstu ieguva augstāko izglītību. Un visi zina savu senču dzīves gaitas un rūpējās par mammas piemiņas saglabāšanu, ne tikai apkopjot vecāku kapa vietu, bet arī saglabājot viņas mantojumu fotogrāfijā.
Kā tad Antonija pēc Finka pareģojuma nonāca Kurzemē? Viņas vecākais brālis Rūdolfs bija iesaistījies 1905. gada revolucionārajā darbībā un kā neuzticīgs iekārtai nevarēja dabūt darbu Vidzemē, bet viņam izdevās atrast skolotāja darbu Rudbāržu pamatskolā. No Piektā gada vēsturiskajiem notikumiem zināms, ka skolotāji bija ļoti aktīvi revolūcijas dalībnieki un arī cietēji. Brālis aicinājis māsu pie sevis. Dzīvojot pie brāļa Skrundā, Antonija iepazinās ar Aizputē strādājošo fotogrāfi Celmiņas kundzi un sāka apgūt fotomeistarību. Tajos laikos, lai iegūtu fotogrāfa amata dokumentu, bija jāmācās trīs gadus, kad apgūtas visas prasmes, tad pricipals, kā toreiz sauca darba devēju un skolotāju, izdeva rakstisku dokumentu, ka ir apgūts pilns apmācības kurss un var strādāt par fotogrāfu. Nedomāju, ka Antonija mācījās trīs gadus, bet pamatiemaņas ieguva un ķērās pie darba. Par pašas sakrāto sapelnīto naudiņau nopirka lielo studijas fotokameru. Kā viena no pirmajām Antonija Ratenieka Skrundā 1927. gadā dabūja apbūves gabalu un sāka celt māju ar glāžu logiem, jo fotosalonā labai dienas gaismai ir liela nozīme portretu uzņemšanā. 1929. gadā korpuss bija gatavs. Apbrīnojami enerģiska jauna sieviete! Bija pienācis brīdis, kad Latvijas valsts saviem pilsoņiem izdeva jaunās pases, nu darba bija pilnas rokas. Fotokameru piesēja uz velosipēda bagāžnieka un devās garos izbraukumos pa pagastu: Raņķi, Pampāļi, Skrunda, Rudbārži. Par darbu maksāja pagasts. Vēl aizņemoties kredītu, kuru pabeidza izmaksāt īsi pirms kara, māja tapa gatava. Pasu fotogrāfijām bija savi noteikumi, tās nevarēja kurš katrs fotografēt, bija arī jāapzīmogo, un visiem nu tika Antonijas darinātas skaistas brūnas, neliela formāta fotogrāfijas. Tādas savā pētniecībā daudz esmu skatījis Latvijas Valsts arhīvā, tās ir ļoti labi saglabājušās, neskatoties uz to, ka pagājuši daudzi gadu desmiti.
Dažādi ir cilvēku likteņi — Antonija tika pie vīra, jo bija jāfotografē kāzas. Precējās Oskara Heniņa māsa, un brālis vedis fotogrāfi no patālās Skrundas. Arī mājās taču bija jāaizgādā cienījamo fotogrāfes jaunkudzi. Tā kā ceļš bija turpat trīsdesmit kilometru garumā, bija daudz laika, lai viens otrā ieskatītos, un tā pēc gada, 1931. gada 3. oktobrī, tika svinētas Antonijas un Oskara kāzas. Vecākais dēls Artūrs, publicists un rakstnieks, vēlāk brīnījās, kā mamma fotografē daudzas vietas un lietas, par kurām taču neviens nemaksā; cita lieta — pasūtījuma portreti.
Mūsdienās Antonijas Heniņas fotogrāfijas ir zelta vērtas. Kad restaurēja karā sagrauto Skrundas baznīcu, lai izlemtu, kāds iepriekš bijis baznīcas tornis, projektētājiem lieti noderēja Antonijas baznīcas fotogrāfijas. Nekad nevar paredzēt, kura fotogrāfija var laika gaitā noderēt.
Strādājot Latvijas Fotogrāfijas muzejā, 1997. gadā par godu Antonijas Heniņas simtajai gadadienai sarīkoju pirmo viņas darbu izstādi un atmiņu vakaru, kurā piedalījās krietns pulciņš tuvinieku. Man prieks, ka fotogrāfija bija savedusi kopā ar vienu no Antonijas dēliem Elmāru, kurš gāja mātes pēdās. Elmārs bija Liepājas Tautas fotostudijas aktīvs dalībnieks un ar saviem darbiem piedalījās izstādēs. Darbs autobāzē ļāva fotostudijas plenēru izbraukumos palīdzēt ar transportu. 50. gados Elmārs kādu gadu strādāja par fotogrāfu Skrundas avīzē Zem Ļeņina Karoga, dokumentēja kolhozu dzīvi laukos bez izskaistinājuma, patiesi un izjusti. Kad Latvijas Kultūras ministrija 90. gadu sākumā pirmo reizi izsludināja projektu konkursu, radās iespēja iepirkt fotogrāfijas Latvijas fotogrāfijas muzeja krājumam. Tad iepirku no Elmāra fotogrāfiju oriģinālus par kolhozu un kolhoznieku dzīvi un darbu Kurzemē.
Vecmammas pēdās iet arī viena Antonijas mazmeita Līga Sakse, Jūlija meita, kuru es iepazinu kā erudītu un inteliģentu sievieti, strādājot pie kopējā projekta Latvieši. 21. gadsimts, kad mēs, septiņi Jura Kmina organizēti fotogrāfi, vairākus gadus fotografējām iepriekš nesagatavotus cilvēkus ikdienā četros Latvijas novados — Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un Latgalē. Tāds projekts līdz tam nekad nebija noticis. Tagad Līga jau ir pasniedzēja augstskolā.
1974. gadā Elmārs ar brāli Jūliju un māti izbraukāja viņas bērnības takas Alūksnes pusē, un Elmārs viņas stāstījumu uzfilmēja.
Latvijā dokumentēti tikai četri gadījumi, kad nofotografēti 1949. gada 25. marta izsūtīto ešeloni. Tad lūk, pusaugu Elmārs paņēmis mātes fotokameru, uzrāpies pie Skrundas stacijas priedē un uzņēmis trīs kadrus ar aizejošo izsūtīto vilcienu. Elmārs man šos trīs kadrus arī personīgi iedeva, kas jau tika pārvērsti digitālai uzglabāšanai. Var tikai pabrīnīties un apsveikt tālaika zēna drosmi, zinot, ar ko tas varēja beigties. Beidzās ar tēva Oskara brāzienu. Uz tēva jautājumu, kur viņš bijis, Oskars atbildējis, ka fotografējis, kā aizved viņa klasesbiedrus.
Antonijas mūžs bija laimīgs. Jūlijs savās atmiņās raksta: “Heniņu ģimenē viegli nekas nebija nācis un viegli nekad arī neklājās, bet bērni neatceras, ka māte kādreiz būtu kurnējusi vai pacēlusi balsi. Viņa bija īsta malēniete — klusa un pacietīga, ar savu pašcieņu un izturību.” Elmāra filmas izskaņā Antonija saka: “Man četri dēli — kāds skaists dzīves turpinājums.” Heniņu dzimta ir ļoti sakuplojusi ne tikai ar mazbērniem, bet arī ar mazmazbērniem.
Kad svinējām Antonijas simtgadi, es biju apzinājis Latvijā tikai četras sievietes fotogrāfes, bet pagājuši vairāki gadu desmiti, un nu jau apzinātas vismaz divdesmit fotogrāfes, kas atstājušas mantojumu Latvijas vēsturei.
