10 minūtes ar Ivetu Gabaliņu

Iveta Gabaliņa ir fotomāksliniece un pasniedzēja, ISSP Galerijas programmas vadītāja. Fotogrāfiju apguvusi Bornmutas Mākslas institūtā, kā arī ieguvusi maģistra grādu Fotogrāfijas programmā Ālto universitātē, Helsinkos. Saņēmusi vairākus starptautiski nozīmīgus apbalvojumus, tai skaitā konkursos C/O Berlin Talents 2013, Burn Magazine award un CDS Dokumentālās fotogrāfijas balvu.

Pirmdien, 12. jūlijā festivāla Rīgas Fotomēnesis 2021 ietvaros kinoteātrī K-Suns notiks Ivetas Gabaliņas videodarba Krīpers piezogas pie spēlētāja un uzsprāgst pirmizrāde. Seansu laiki – plkst. 18.00, 18.30, 19.00, 19.30 un 20.00. Ieeja brīva, bet ar Covid-19 sertifikātiem. Video tapis kā saruna ar mākslinieces 11 gadus veco dēlu – par virtuālo pasauli un dažādām spēlēm. Bērna valodu piepildījuši neskaitāmi anglicismi un spēlēs izmantotie žargoni, un māksliniece spiesta atzīt: “Tā vien šķiet, ka 15. gadsimtā dzimušu bērnu man būtu vieglāk saprast, nekā savējo.”

Kā tu nonāci pie idejas par šo darbu?

Lielākoties idejas darbiem rodas mijiedarbē ar manu ikdienu, interesēm vai jautājumiem, kas tādā vai citādā mērā sasāpējuši. Šobrīd mana dēla nenovēršamā iegrimšana ekrāna pasaulē ir iemesls manām negulētajām naktīm. Likumsakarīgi, ka arī šo jautājumu cenšos risināt radoši.

Kā, tavuprāt, bērni atcerēsies šo Covid laiku?

Bērni ir ļoti dažādi un man negribētos jautājumu vispārināt. Mans dēls šo laiku atcerēsies kā bezrūpīgu mājsēdi, bez nepieciešamības no rītiem agri celties un ēst brokastis noteiktā laikā. Pieļauju, ka atceroties viņa attiecības ar vecākiem, atmiņas nebūs tik jaukas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vecāki šo viņa šķietamo brīvību ierobežo, atgādinot par nepieciešamību nomazgāties, paēst un iziet laukā.

Kas tev pašai bija pats grūtākais šajā laikā?

Esmu pieradusi savu darbību organizēt patstāvīgi. Labprāt strādāju no mājām, tāpēc šis laiks manā ikdienā neieviesa īpaši lielas izmaiņas. Turklāt esmu trīsgadnieces mamma ar visām no tā izrietošajām atbildībām un rūpēm. Tomēr neliegšos, neskaitāmās Zoom lekcijas un tikšanās ir nogurdinošas, īpaši komunikācijā ar studentiem. Pietrūkst iespējas tā vienkārši sirsnīgi palūkoties vienam uz otru. Mans liekājais izaicinājums ir spēja piesaistīt un noturēt ieintersētas, cieņpilnas attiecības ar mājās mītošu skolnieku. Bieži apsveru domu par mājmācību, ja līdzīga situācija atkārtosies nākamajā mācību gadā.

Kas tevi visvairāk iedvesmojis vai palīdzējis pārvarēt šo laiku?

Nepateikšu neko oriģinālu. Visas pašpalīdzības prakses jau sen ir zināmas, atliek tās vienīgi praktizēt. Katru dienu nenogurstoši turēties pie striktas, bet ļoti patīkamas rutīnas – agri celties, agri iet gulēt, barību patērēt saprāta robežās, daudz staigāt – vislabāk mežā. Šogad lieliska alernatīva bija distanču slēpošana, izvēloties kādu no Pierīgas mežiem. Neliela 15 minūšu meditācija un tikpat īsa vingrošana arī ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa, tāpat kā pirts reizi nedēļā. Esmu ļoti tipiska savas paaudzes pārstāve, kas cītīgi seko līdzi visiem veselīga dzīvesveida trendiem. Izpaliek vienīgi vēl podkāstu nepārtraukta klausīšanās, tā vietā joprojām dodu priekšroku grāmatai taustāmā formā. Un vēl man ir dārzs, kas pamazām sācis mosties un pieprasīt arvien lielāku uzmanību.

Pie kāda projekta strādā pašlaik?

Jau vairākus gadus pētu latviešu pirts rituālās prakses. Varētu teikt, ka empīriskā veidā esmu arī pati kļuvusi par šo prakšu aktīvu lietotāju. Projekta ietvaros centos skatīties uz šo parādību no dažādiem skatupunktiem – no etnogrāfiskā, mistiskā un arī zinātniskā. Starp citu, ir pierādīts, ka regulārs pirts apmeklējums samazina risku saslimt ar sirds asinsvadu slimībām vai, piemēram, alcheimeru. Esmu fotografējusi gan tradicionāli melnbaltā tehnikā, gan izmantojot termokameras. Tāpat centos izzināt, ko man īsti nozīmē šīs pirts prakses, līdz nonācu pie atziņas, ka pirts ir transformācijas vieta. Tā ir vide, kur cilvēks iemācās pieņemt un iemīlēt sevi – sākotnēji caur sava ķermeņa pieņemšanu un vēlāk paplašinot šo pieņemšanas apziņu daudz plašākā pasaules skatījumā.