/ Arnis Balčus / Intervija

Runā jaunais fotogrāfs – Līga Stibe

Līga Stibe (1984) ir mācījusies fotogrāfiju pie Andreja Granta Rīgas Tehniskās jaunrades namā Annas 2, vadījusi bāru, organizējusi kultūras pasākumus un dizainējusi apģērbus. Šogad absolvējusi ISSP Skolas divu gadu programmu ar darbu Neidentificēts, ko var apskatīt līdz 30. jūnijam Elizabetes ielā 87 absolventu izstādē Zem ādas.

Kā pievērsies fotogrāfijai un kādas tēmas tevi interesē?

Fotogrāfijai pievērsos vēl analogajā laikmetā, kad fotografēt ar Smenu vai Zenit skaitījās stilīgi. Braukāju pa Rīgu ar velosipēdu, fotografēju ģimeni, draugus un pati sevi.
Kādu laiku darbojos saviem spēkiem, bet tad iestājos fotopulciņā pie Andreja Granta – tur sapratu, cik maz es par to zinu. Tolaik biju pārāk slinka, lai darbotos fotolabaratorijā, bet lekcijās stāstīto klausījos ar lielu interesi.

Vēlāk sāku interesēties par kustīgu attēlu un par iespējām to manipulēt klātienē, veidoju video noformējumu Simonas Orinskas un Modra Tenisona buto dejas izrādēm – izrādes laikā vienlaikus operēju ar trīs datoriem un projektoriem. Man liekas, lielu lomu tur nospēlēja interese un uzdrošināšanās – nekādas nopietnas zināšanu bāzes man nebija. Bet es jutu izaicinājumu piedalīties tai procesā, mani fascinēja buto deja un tas, cik daudz mēs varam pateikt caur savu kailo ķermeni. Pēc tam darīju citas lietas un mazliet fotografēju bāra dzīvi un modes. Iestājoties ISSP Skolā, sākās jauns cēliens un fotogrāfija ar pilnu jaudu ir atgriezusies manā dienas kārtībā.

Foto – Līga Stibe

Es joprojām daudz fotografēju sevi un, tāpat kā daudziem citiem, fotogrāfija bieži vien ir mans terapijas un pašrefleksijas process. Tā arī izkristalizējas aktuālās tēmas – tās, kas tobrīd nodarbina prātu. Pašlaik mani interesē romantiskās mīlestības gaistošā daba, seksualitāte un vara – par to tagad ir grūti nedomāt.

Mani fascinē iespēja vienām un tām pašām bildēm piešķirt dažādas nozīmes un slāņus, atkarībā no konteksta, koncepta, vietas un laika.

Kā radās ideja tavam skolas gala darbam Neidentificēts?

Tā diapozitīvu kastīte pie manis nonāca diezgan sen – bija viena tāda diezgan bohēmiska vasara kādā Barona/Matīsa ielas dzīvoklī, tur aukstumskapī blakus kaijas ligzdai tā kastīte tika atrasta. Tad es mazliet ar to materiālu paspēlējos, bet drīzāk izklaidējoties nekā iedziļinoties, un noliku to tālā plauktā.

ISSP Skolā mums bija nodarbības par vernakulāro fotogrāfiju, un tad es vēlreiz ķēros klāt tiem diapozitīviem. Sākotnēji to redzēju kā stāstu par seksualitāti Padomju Savienībā – ceļojuma attēli, pārfotografēts pornogrāfiskais materiāls, kas jau liecina par zināmu pretošanos sistēmai. Bet, iedziļinoties seksualitātes tēmā, es sapratu, ka seksualitāte ir mūsu personības daļa, kas padara mūs par indivīdiem – īpašiem un neatkārtojamiem. Savukārt pornogrāfijā tiek noreducēta mūsu vēlme un nepieciešamība pēc tuvības līdz dziņu līmenim. Notiek depersonalizācija, kur cilvēka identitātei mērķa jeb baudas sasniegšanā nav nozīmes. Sākoties karam tepat blakus, tas lika aizdomāties par situācijām, kur cilvēki kļūst par līdzekli kāda cita mērķu sasniegšanai – bezpersoniski, neidentificēti.

Mans darbs ir par varu, un pornogrāfija ir lieliska metafora varas attiecībām un pakļaušanai. Šo darbu es izvēlējos veidot kā objektu, tādejādi liekot uzsvaru uz tēmas daudzslāņainību arī fiziskā veidolā – dubultu dzīvi, dubultu morāli.

Foto – Līga Stibe
Foto – Līga Stibe

Ko tu atbildētu tiem, kas saka, ka pornogrāfija nevar būt māksla?

Laikam viņiem piekristu. Es gribētu ticēt, ka mākslas uzdevums ir likt domāt, pamainīt perspektīvu, dot iespēju iekāpt cita kurpēs, ieraudzīt un sajust lietas citādāk. Pornogrāfijas uzdevums ir apmierināt dziņas – es nesaku, ka pornogrāfijas radīšanas procesā nav nepieciešams radošums, noteikti ir. Bet šaubos, vai pēc pornofilmas noskatīšanās mēs maināmies vai kļūstam labāki cilvēki.
Taču, to pašu pornogrāfiju ieliekot citā kontekstā, mainās tās vēstījums. Kā manā darbā – pornogrāfija tur netiek izmantota pašmērķīgas baudas gūšanai, bet gan kā simbols varai un dominancei.

Kāda ir jēga mācīties ISSP Skolā?

Domājot par ISSP, es novērtēju, ka mēs dzīvojam mazajā Rīgā – izcili pasniedzēji, daudzi no tiem atzīti mākslinieki, ir rokas stiepiena attālumā, gatavi dalīties ar savām zināšanām. ISSP studenti ir ļoti atšķirīgi, katru interesē cita tēma, katram ir sava vizuālā valoda, un pasniedzēji palīdz izkopt atšķirīgo, īpašo, nepazust un neapjukt iespēju daudzveidībā.

Kā tu kopumā vērtē to, kas notiek Latvijas fotogrāfijā?

Liekas, ka notiek vairāk, nekā var pagūt apskatīt, un arī daudzveidība ir liela – Fotomēnesis jeb Dekadences festivāls, Fotobiennāle, tikko bija izstāde Ievai Balodei un tūdaļ būs Vikai Ekstai. Man ir sajūta, ka fotodzīve notiek aktīvi.

Līgas Stibes darbs ISSP Skolas absoventu izstādē. Foto – Līga Stibe

Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?

Tālu nākotnē es nemēģinu skatīties. Pašlaik fotogrāfija man sniedz to flow sajūtu, kamēr tā ir, es noteikti turpināšu. Strādāju pie vairākiem darbiem; turpinu darboties ar materiālu, kas ir izmantots darbā Neidentificēts – mani ļoti interesē seksualitātes, varas un nāves tēmas, un es gribu tās pētīt vēl. Arī spēlēties ar attēlu nāvi. Tad ir viens iesākts foto stāsts par cilvēka trauslumu un saknēm. Un ir pienācis laiks likt lietā fotogrāfijas, ko esmu uzņēmusi daudzu gadu garumā, dokumentējot savas attiecību pieredzes un sevis meklējumus. Tas būt tāds kā ciklu noslēdzošs darbs, kas iedod spēku – tur es varētu sev piešķirt kādas superspējas.