Runā jaunais fotogrāfs: Anete Aramina
Darbi no Anetes Araminas (1990) fotogrāfiju sērijas Ķermenis ir izgājis ārā (The body has left the building) šovasar bija redzami ISSP absolventu izstādē Šis nav veikals Berga Bazārā un FK fotoizstādē Vienreiz mūžā. Anete ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā, maģistra grādu socioloģijā, fotografēšanas pamatus mācījusies pie Raimo Lielbrieža, laikmetīgo fotogrāfiju apguvusi ISSP skolā, piedalījusies dažādos lokālos fotokonkursos, ISSP skolas ietvaros darbi izstādīti arī galerijā Low.
Kā tu raksturotu savas attiecības ar fotogrāfiju? Ko tā tev nozīmē?
Manas attiecības ar fotogrāfiju līdz šim bijušas periodiskas. Dropbox mapē 2006 ir ārkārtīgi daudz bilžu, savukārt mapē 2018 vispār nekā nav. Varbūt tad nobruka cietais disks, bet varbūt es tajā gadā darīju kaut ko citu, nevis fotografēju. Pateicoties ISSP, mapēs 2019, 2020 un 2021 kaut kas ir. Šķiet, pie fotogrāfijas atgriežos ar izteiktu regularitāti, bet es vēl nezinu, ko tā man nozīmē.
Kas tevi pamudināja pievērsties fotogrāfijai nopietnāk, paplašināt redzeslauku ISSP skolā?
Meklēju veidus, kā iemācīties konceptuāli komunicēt. Šķita, ka caur fotogrāfiju, jo to pazīstu, procesu saprast būs vieglāk. Iepriekš ar konceptiem biju saskārusies tikai reklāmas industrijā, kur tie ir tieši, vienkārši konstruēti. ISSP iemācījos fotografēšanu sadalīt konceptuālos periodos — interesēties par konkrētu tēmu un tajā brīdī runāt par to caur fotogrāfiju.
Kāda ir tava fotogrāfiskā ikdiena?
Es fotografēju plānoti, ārā, visbiežāk pašportretus. Vienmēr braucu bildēt tur, kur neviena nav. Vienreiz veselu sestdienu staigāju pa pārpildītu Jaunjelgavas pilsētas centru — rezultātā nenobildēju nevienu pašu bildi, pat neizvilku kameru no mugursomas, jo nebiju rēķinājusies, ka man būs kauns. Otrā reize bija Āgenskalnā, kad es 6:15 gribēju uzkāpt liepā pie piecstāvenes, jo man šķita, ka 6:15 visi guļ. Neguļ. Un tajā liepā nevar uzkāpt, ja uz tevi skatās omes.
Bildējot pašportretus, es zinu, ko gribu panākt, un mans ķermenis zina, kā. Turklāt ar sevi visu daudz vieglāk sarunāt — atrast laiku, saplēst kleitu, parakstīties par divdomīgas bildes publicēšanas sekām sociālajos tīklos. Vēl man ir draudzene Marta. Esam līdzīgas, arī ķermeņa valodā. Tāpēc dažreiz bildēju Martu, jo viņas ķermenis arī zina, kā. Viņa vienmēr ir sajūsmā par procesā neiztrūkstoši saskrāpētajām kājām, un no tā es esmu sajūsmā, ka paņemu līdzi tieši viņu. Es bildēju arī citas draudzenes — tās, kuras neprotestē pret vārtīšanos pa zemi un ir ar potenciālu panest trepes.
Ko tu sauktu par saviem būtiskākajiem iedvesmas, ietekmju avotiem?
Regulāri atgriežos pie Veras Hitilovas (Věra Chytilová) filmas Daisies. Tā absurduma, infantilitātes un feminisma kombinācija ir ģeniāla. Neapnīkoši pārsteidz sievietes ķermeņa un vides savstarpējā mijiedarbība poļu fotogrāfa Lukaša Veržbovska (Lukasz Wierzbowski) fotogrāfijās. Pēdējā foto sērija aizsākās kā sajūsma par vācu fotogrāfiju kolekcionāra Johena Raisa (Jochen Raiß) darbu Sievietes kokos — melnbaltu fotogrāfiju izlasi ar pagājušā gadsimta pirmās puses sievietēm, sakāpušām pozēt koku zaros. Jūtu ietekmi no Annas Gaskelas (Anna Gaskell), Gaja Burdina (Guj Bourdin) un reklāmas fotogrāfijas vispār.
Kādām kvalitātēm, tavuprāt, jābūt fotogrāfijā? Kādi aspekti tev šķiet svarīgākie?
Kopš izlasīju Toma Babinceva recenziju par mūsu izstādi Šis nav veikals, gribu, lai visi fotogrāfi ir parrēsisti — lai caur fotogrāfijām brīvprātīgi tiktu teikta patiesība, neskatoties uz to, ka skatītājs tomēr ir varas attiecībās ar autoru, kad tas emocionālais kailums viens pats karājas pie sienas izstāžu zālē vai vientuļi slīd pa #contemporary sleju. Gribu arī to punctum, kas man ļaus sekundes laikā atcerēties šo fotogrāfiju, kad kāds man par to stāstīs. Bet ir brīži, kad, gluži kā uz simtreiz redzētu seriālu, es gribu vienkārši skatīties uz estētiskām fotogrāfijām un ne par ko nedomāt.
Kā veidojas tava vīzija par vēlamo rezultātu? Būtiskāka ir estētika vai koncepts?
Parasti fotografēt braucu, apbruņojusies ar emociju, kuru gribu parādīt, vizuālu atsauci un ļoti, ļoti plašu konceptuālo rāmi — drīzāk tēmu. Ja kādu laiku jau esmu šīs tēmas varā, piemēram, veidoju sēriju par ķermeni ārā, vairs nedomāju, ko tieši simbolizēs manas kleitas krāsa vai kura koka suga ir konceptuālāk atbilstošāka. Es paļaujos, ka šī tēma tāpat tajā pašportretā parādīsies, jo es visu laiku par to domāju.
The body has left the building sērija ir par to, ka emocijas, ja ar tām sāk kļūt grūti, vajag dabūt ārā, pirmām kārtām, no ķermeņa. Sērijas nosaukumā ir reference uz amerikāņu kultūrā vēl tagad bieži izmantoto idiomu Elvis has left the building. Šis teikums tika lietots viņa publisko šovu beigās, liekot publikai saprast, ka nu jau pietiks, ir laiks iet mājās. Šajā bildē manam ķermenim ir “nu jau pietiks” stāvoklis. Gribētos beigt publisko šovu, kam pakļauts sievietes ķermenis, kā arī vienā vai otrā veidā fiziski izlādēt emocijas.
Kā tehniski top tavi darbi – pieturies pie zināmām vērtībām vai atļaujies arī kādus eksperimentus?
Tehniski es nedaru neko īpašu, bildēju ar digitālo kameru. Pastiprinu kādas krāsas intensitāti. Šad tad uztaisu kaut ko arī analogi, bet vienmēr atduros pret to, ka tas ir super neefektīvi pašportretu gadījumā. Tad man uz to mežu vajadzētu stiept vēl arī spoguli. Vai paļauties uz pārāk daudzām nejaušībām. Mani saista amatnieciska darbošanās, taktīli piedalīties — gan pirms, gan pēc kadra.
Vai savos darbos saskati kādas līdzības ar citiem jaunajiem fotogrāfiem? Kādas, tavuprāt, ir šīs paaudzes aktuālās tēmas, izteiksmes?
Es tiešām nezinu. Tas, ko es redzu, ir ļoti daudz anti-estētikas, analogi eksperimenti (kas ir forši) un sociālo tīklu liriskie “es” kā daļa no fotogrāfijas.
Kādi ir tavi mērķi un sapņi fotogrāfijā?
Man šobrīd nav mērķu un sapņu fotogrāfijā. Man patīk viss, ko vēl nezinu. Un par fotogrāfiju es vēl ļoti daudz ko nezinu.
