Kāpēc studēt fotogrāfiju ārzemēs?

Laikmetā, kad visdažādākie pamācību video ir tikai dažu klikšķu attālumā un jebkurš var saukt sevi par fotogrāfu, šķiet, ka grūtības varētu sagādāt jautājums par to vien, vai vispār vērts studēt fotomākslu augstākās izglītības iestādē. Tomēr cilvēki to dara (un labi, ka tā). Kāpēc? Atbild gan Latvijas, gan ārzemju augstskolu studenti.

Primārais faktors ir studiju vieta. “Iestājos, kad Skotija (un pārējā Lielbritānija) bija vēl Eiropas Savienībā, tādējādi ieguvu aizdevumu no valdības, kas ir jāatmaksā 10 gadu laikā tikai tad, ja tava gada alga pārsniedz £ 25 000 (un arī tad 9 % no visas aizdevuma summas),” stāsta Agneta Štikova, kas studē Edinburgas Nepera universitātē (Edinburgh Napier University BA(hons) Photography). Ar vēlmi gūt plašāku pasaules skatījumu, uz Londonu devies arī Artūrs Vīksna – studijas viņš uzsāka Londonas Metropolitēna universitātē. Savukārt Indra Gleizde īpaši iesaka iepazīties ar fotogrāfijas vidi Nīderlandē, kur šī joma ir labi attīstīta – konceptuāla fotogrāfija sastopama ne tikai festivālos un izstādes, bet arī, piemēram, medijos, presē. Viena no vietām, kur Nīderlandē studēt fotogrāfiju, ir Hāgas Karaliskā Mākslas akadēmija, turklāt ar iespēju specializēties divās nozarēs – dokumentālajā vai inscenētajā fotogrāfijā. Studiju maksa esot līdzīga kā Latvijā – ap 2000 eiro. Ir jaunieši, kuri dažādu apsvērumu dēļ došanos uz ārzemēm pat neapsver. Piemēram, Kitija Dombrovska izvērtējusi Latvijas augstskolu programmas un izvēlējusies Rīgas Stradiņa universitātes piedāvāto bakalaura studiju programmu Fotogrāfija, kas dibināta 2014. gadā un joprojām ir vienīgā augstākās izglītības iespēja fotogrāfijā Latvijā.

Nākamais aspekts ir jauniešu interese par fotogrāfiju kā tādu vai vismaz radošu vidi un izpaušanos, ko implicīti sola fotogrāfijas studijas. Te gan iemesli ir visdažādākie – jau iepriekš fotografēšanu ir izmēģinājuši gandrīz visi (digitālajā laikmetā fotogrāfija jau ir aizstājusi tekstu) , pēdējos gados arī jaunieši iecienījuši analogo fotogrāfiju – arī tāpēc, ka ar tās īpašo estētiku var saņemt vairāk “patīk” atzīmju skaitu sociālajos tīklos. Ceļu uz fotogrāfiju var atrast arī ļoti spontāni, vai pat apzināti nomainot pret to kādu citu mākslas mediju. Fotogrāfijas studijas izvēlas arī praktizējoši fotogrāfi, kuri vēlas attīstīt savas prasmes vai celt kvalifikāciju.

Konkrētas studiju vietas izvēle atkarīga no studiju satura. Agneta Štikova (Edinburga) īpaši uzsver to, ka pusgada laikā ir tikai trīs studiju priekšmeti, līdz ar to visa uzmanība tiek veltīta padziļinātai to apgūšanai. Pretēji tam, Latvijā lielākoties semestra priekšmetu skaits nav pat uz abu roku pirkstiem saskaitāms. Dažādu Eiropas studiju programmu plānojuma salīdzinājums liecina, ka nelielais priekšmetu skaits tiešām loģiski strukturēts, iezīmējot profesionālo attīstību un ievietojot tos plašākā gūstamo kompetenču kontekstā. Piemēram, Hāgas Karaliskās Mākslas akadēmijas programmā četri mācību gadi izkārtoti šādi: 1. – izpēte un vizuālā attīstība; 2. – prasmes un padziļināti pētījumi; 3. – profesionalizācija un prezentācija; 4. – profilēšanās un pozicionēšanās.

Ārzemju studiju priekšrocības ir skaidras – multikulturāla vide, noderīgu kontaktu veidošanas iespējas. “Būt “lielākā dīķī” un saprast, kā tas funkcionē,” ieguvumus min Indra Gleizde, “un tas, ka šeit, Nīderlandē, mākslā tiek ieguldīts daudz vairāk naudas.” Tomēr ārzemju izglītības lietderību būtiskāki ietekmē nākotnes plāni. Fotografēt jaunās māmiņas, bērnus, iemīlējušos pārus, kāzas vai reklāmas foto var apgūt tepat Latvijā – šis sektors te patiesi ir milzīgs un, lai arī mēdz būt visai kvalitatīvs, tomēr visbiežāk ir krietni vien nodalīts no tā, ko saucam par laikmetīgu mākslas fotogrāfiju. Agneta Štikova pēc studijām vēloties ceļot un strādāt par freelance fotogrāfi maza mēroga uzņēmumiem, pasākumiem; maģistra grādu, iespējams, iegūs Latvijā. Atgriezties plāno arī Indra Gleizde, kura patlaban joprojām dzīvo Nīderlandē un strādā savā profesijā. Savukārt Artūrs Vīksna ir atgriezies, bet plāno atkal doties uz Londonu, lai studētu dizainu, ar fotogrāfiju šobrīd nepelna. Kitija Dombrovska, kura šogad absolvējusi RSU Fotogrāfijas bakalaura programmu, eksperimentē ar dažādām analogajām tehnikām un vēlas iestāties ISSP Skolā, lai paplašinātu savu redzesloku un gūtu jaunas zināšanas no Latvijas ekspertiem.

Latvijā fotogrāfijai vēl aizvien sevi mazliet jāpierāda – visās jomās, arī lai nostabilizētu savu vietu starp citām mākslām, pierādītu sevi kā pētniecības vērtu artefaktu, kā augstvērtīgu mākslas tirgus preci, kā mākslu, kurā jābūt augstākās izglītības iespējām, utt. Jāatzīmē arī fakts, ka, studējot RSU programmā Fotogrāfija, tiek iegūts grāds komunikācijas zinātnē, nevis mākslā. “Fotogrāfijas medija attīstības īpatnības Latvijas kultūras kontekstā nosaka, ka fotogrāfijas medija apguve veiksmīgāka būs tieši komunikācijas zinātnes ietvaros, sniedzot plašāku akadēmisko un lietišķo zināšanu, prasmju un kompetenču kopumu topošajiem komunikācijas nozares speciālistiem. Mākslas fotogrāfija vai fotogrāfija mākslā ir niecīga daļa no kopējās fotogrāfisku attēlu aprites medija ietvaros,” tā vēl 2014. gadā argumentēja RSU studiju programmas Fotogrāfija vadītājs Alnis Stakle. Citās augstskolās, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijā, vismaz tiek pasniegts neliels fotogrāfijas vēstures kurss, bet Latvijas Kultūras akadēmijā nav kursu ne par fotogrāfijas teoriju, ne vēsturi. Fotogrāfija vienmēr ir ietvērusi sevī komunikatīvo aspektu, tomēr ir skaidrs, ka jaudīgam mākslinieciskajam vēstījumam ir jāpārzina attiecīgās mākslas vēsturiskie un teorētiskie aspekti, jāprot operēt ar dažādiem simboliem un izteiksmēm kultūras un starpkultūru līmenī. Studijas ārzemēs, citu kultūru, cilvēku, kopienu un tradīciju iepazīšana bagātina kā pašu jauno fotogrāfu, tā arī viņa mākslas vēstījumu. Neatsverama ir arī fotogrāfijas neformālā dzīve Eiropas lielpilsētās – fotogrāfijas galerijas, izstādes un iespējas satikt līdzīgi domājošos.

Ārzemēs gūstamais vēriens, zināšanas un iespaidu daudzveidība ir jauno fotogrāfu bagāža un jauda, ar ko iekustināt fotogrāfiju Latvijā visās frontēs.