Kā nodokļu reforma ietekmē fotogrāfus?

Finanšu ministra Jāņa Reira nodokļu reformas mērķis nav tikai palielināt valsts budžetu, bet arī homogenizēt sabiedrību. Strādāt maz, neregulāri, par mazām naudiņām ir tas pats, kas būt par narkomānu vai bomzi, vismaz finanšu ministra ieskatā. Laikmetā, kad citas valstis flirtē ar garantētā pamatienākuma ieviešanu (Universal Basic Income), Latvijā pandēmijas laikā likvidē visus mazos nodokļu režīmus un ievieš obligāto minimālo sociālo nodokli, radot situāciju, kad par strādāšanu maz vai mazapmaksātu darbu tu realitātē vari ne tikai nesaņemt neko, jo tas jāatdod nodokļos, bet būt pat vēl parādā valstij. Vismaz pagaidām šiem sociāli koriģējamiem elementiem, kas nespēj pret valsti izpildīt pienākumu ikmēneša klaušās, tagad ir iespēja reizi ceturksnī ieņēmumu dienestam apliecināt savu nepilnvērtību, lai izvairītos no nodokļa, kas pārsniedz ieņēmumus.

Fotogrāfi mums ir ļoti dažādi. Daži strādā daudz, citi maz, vieni apkalpo lielus klientus, citi – mazus. Reizēm tas, cik viņi strādā un par kādu cenu, ir viņu brīvprātīga izvēle vai darba specifika, piemēram, sezonāls darbs. Fotogrāfi līdz šim bija izmantojuši teju visus pieejamos nodokļu režīmus. Tiem, kas pamatā strādājuši par nelielām naudām, visērtākais bija patentmaksas režīms, jo, valsts budžetā iemaksājot salīdzinoši nelielu summu mēnesī (50 vai 100 EUR atkarībā no reģiona), bija iespējams izrakstīt rēķinus līdz pat 15 000 EUR gadā. Patentmaksas no 1. janvāra tika likvidētas, taču tie, kas tām pieteicās pērn, tās vēl var izmantot arī šogad. Līdz ar to patlaban veidojas situācija, ka viens fotogrāfs no 1000 EUR “uz rokas” var saņemt 950 EUR, bet cits – ja šo summu ieņem caur SIA un izmaksā sev kā algu – tikai 579 EUR. “Es ceru, ka patenta nodokļu režīma izbeigšana izlīdzinās negodīgo situāciju tirgū,” stāsta fotogrāfs Ingus Bajārs, kuram ir SIA, kas darbojas MUN režīmā un maksā arī PVN, un līdz ar to viņš nodokļos nomaksā 3–4 reizes vairāk nekā patentmaksātāji. “Līdz šim bija grūti argumentēt cenu starpību, ja citi kolēģi rīkojas negodprātīgi, piemēram, daži pamanījās noformēt patentmaksu tikai katru otro vai trešo mēnesi un šajā mēnesī izrakstīt rēķinu par visiem kvartālā veiktajiem darbiem.”

Saskaņā ar VID datiem, 2012. gada sākumā patentmaksai reģistrējies bija tikai 71 fotogrāfs, bet 2020. gada jūlijā – 310. Vēl šogad samērā daudz fotogrāfu, piemēram, Jānis Deinats un Liene Pētersone, izmanto patentmaksas režīmu, taču viņi atzīst, ka vēl nav izdomājuši, ko darīt nākamgad. “Domāju, ka cenas celsies apmēram par 30 procentiem,” stāsta Liene, kas lielākoties fotografē modi un kāzas. Tikmēr Gints Ivuškāns, kurš līdz šim arī izmantoja patentmaksu, no augusta reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. “Gan kolēģi, gan grāmatvedes ieteica mēģināt izveidot SIA, taču apzinoties, ka vismaz pagaidām man nav milzīga apgrozījuma, nosliecos par labu pašnodarbinātā statusam. Sākumā bez grāmatvedes palīdzības neiztikšu,” stāsta Gints, kurš plāno saviem pakalpojumiem arī celt cenas. Turpretim Andrejs Strokins patentu nomainījis pret SIA ar mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja (MUN) režīmu. “Pašlaik rēķiniem rakstu klāt 25 %, lielākajai daļai klientu tas ir pieņemami, bet ir arī tādi, kuri atkrīt cenas paaugstināšanas rezultātā. Izvēlējos MUN statusu, jo varu iztikt bez grāmatvedības pakalpojumiem.” No nākamā gada gan Strokinam būs jāmeklē cits risinājums, jo MUN režīms, tāpat kā autoratlīdzības, kurām no 1. jūlija ievērojami tika palielināti nodokļi, tiks likvidēts.

Taču ir fotogrāfi, kas jau izmanto SIA, it īpaši, ja apgrozījums ir lielāks un tie nodarbina vairākus cilvēkus. “SIA joprojām ir izdevīgākais juridiskais statuss pilna laika strādājošam fotogrāfam, it sevišķi, ja neesi viens laivā. Ir iespēja norakstīt izdevumus – tehniku, transportu, telpu īri utt., kas sastāda diezgan lielu daļu izdevumu fotogrāfijas lauciņā,” stāsta Mārtiņš Vanags, kurš vada arī fotoskolu Fototelpa. “Ja strādā ar biznesa klientiem, tad izdevīgi ir liels SIA ar PVN maksātāja statusu. Ja vairāk ar privātajiem, tad drīzāk katram fotogrāfam savs SIA. Lielākais pluss Covid laikā bija valsts atbalsts SIA, kas bija līdz tam maksājuši nodokļus, attiecīgi pandēmijas gadu varēju pārdzīvot bez liela stresa.” Lieki piebilst, ka patentmaksātāji bija vieni no pēdējiem, kurus sasniedza valsts atbalsts pandēmijas laikā. Vēl daži aptaujātie fotogrāfi, kas publiski nevēlējās atklāt savu vārdu, atzīst, ka tagad nodokļus vispār nemaksās. “Parasti izņēmu patentmaksu ārpus Rīgas uz diviem, trim mēnešiem vasarā, kad bildēju kāzas, jo dažiem klientiem bija ērtāk maksāt ar rēķinu. Tagad būs tikai “uz rokas”, jo darbi ir neregulāri, tāpēc neesmu gatavs pārmaksāt nodokļos un čakarēties ar grāmatvedību,” stāsta viens no viņiem.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka patentmaksas likvidēšana ir godīgs solis, jo daļa fotogrāfu varēja piedāvāt savus pakalpojumus par daudz zemākām cenām nekā citi, jo maksāja mazus nodokļus. Taču svarīgi saprast, ka patentmaksas bija veids, kā lielu daļu fotogrāfu, kas pamatā apkalpo privātpersonas, savulaik izvilkt ārpus pelēkās zonas. Līdz ar MUN patentmaksa tika ieviesta 2010. gadā, kad Latvijā valdīja iepriekšējā ekonomiskā krīze un bija nepieciešamība stimulēt ekonomiku, “atvieglot nodokļu administrēšanas un grāmatvedības uzskaites kārtību mazajiem nodokļu maksātājiem, stimulēt potenciālos mikrouzņēmējdarbības veicējus sākt savu biznesu ar mazām izmaksām, tādējādi rodot iespēju attīstīt savas iegūtās zināšanas un prasmes to profesionālajā darbībā” (citēts sens Labklājības un Finanšu ministrijas informatīvais paziņojums). Reira & co nodokļu reforma ir vērsta uz pretējo – palielināt nodokļus un administrēšanas slogu, nosist jebkādu interesi līst legālā darba tirgū pirms pārliecības, ka vari nopelnīt vismaz minimālo algu. Pat VID pirms gada informatīvajā ziņojumā Finanšu ministrijai atzina, ka “nodokļu izmaiņu ieviešana pastiprinās nodokļu nemaksāšanas riskus un palielinās VID darba apjomu”. Savukārt fotogrāfu nozarē šī reforma veidos vēl lielāku nevienlīdzību – daudzi nemaksās nodokļus vispār, bet citiem būs vairāk jātērē nodokļos un birokrātijas kārtošanai. Rezultāts tam būs vēl lielāka cenu disproporcija – vieniem būs jāmaksā par apmēram 30 % vairāk nekā iepriekš, bet citiem – “maksāt uz rokas” kļūs par normu, nevis izņēmumu. Ar ironiju to var nosaukt par tirgus sakārtošanu – amatieri, kuri jau tā reti maksāja nodokļus, tiks pavisam iedzīti pelēkajā zonā, bet par profesionāļu darbu būs jāmaksā vairāk.