Runā jaunais fotogrāfs: Mersedes Margoit
Mersedes Margoit (1994) bakalaura grādu laikmetīgajā fotogrāfijā ieguvusi Austrumlondonas universitātē. Sadarbībā ar Sāru Gure (Sahra Gure), Damienu Frostu (Damien Frost) un citiem māksliniekiem veidojusi mūzikas klipus, dokumentālās filmas un fotogrāfijas. Viņas darbi publicēti izdevumā Terra Firma Magazine. Mersedes Margoit fotokolāža iekļauta izdevumā Latvijas fotogrāfija 2021.
Kā tu sāki fotografēt?
Sāku fotografēt pirms 10 gadiem, kad pārcēlos dzīvot uz Londonu. Tas nebija nopietni, vēl vispār nepārzināju tehnisko pusi. Man vienmēr ir paticis fotografēt. Kad tikko biju pārcēlusies, īpaši aizrāvos ar pašportretiem. Tas man bija terapteitisks veids, kā izpaust savas emocijas. Tikko biju pabeigusi mūzikas skolu Latvijā un ģimenes apstākļu dēļ steidzami vajadzēja doties prom. Būdama padsmitgadniece, biju pārāk nedroša, lai turpinātu mācīties mūzikas skolā Anglijā, jo vēl nemācēju angļu valodu. Izdomāju, ka varētu nodarboties ar fotografēšanu, jo tā taču var izpausties, neko nesakot, bez vārdiem.
Ko tev nozīmē fotogrāfija?
Fotogrāfija ir pamats visam. Fotogrāfija ir kino. Fotogrāfija ir sajūtas. Viss sākas ar fotogrāfiju. No idejas, iekadrēšanas, kompozīcijas… Man patīk lēnā fotogrāfija, kad viss ir pārdomāts, nav nekur jāskrien. Tad tā šķiet patiesāka – tad tu zini, ko savā attēlā vēlies iegūt, kādu sajūtu rast un ko ar to visu pateikt.
Kā mainies tu pati un tava ikdiena, kad rokās ir kamera?
Vispār kamera man ir pa rokai katru dienu. Arī ja tā nav mana darba kamera vai 35 mm filmiņas kamera, ko var ielikt kabatā, tad ir telefons. Esmu novērojusi, ka krutas kameras var samulsināt, ja vēlies vienkārši uz ielas uzņemt kāda cilvēka portretu. Tāpēc – jo neitrālāk, jo labāk. Ar kameru ir sajūta, ka tev ir kāda noteikta misija, tas arī liek justies brīvāk. Pirms Londonā sākās kovids, bieži devos fotografēt koncertus. Ar savu vienkāršo, lēto filmiņas kameru (jo citādi koncertos jau nemaz nedrīkst, ja vien neesi oficiālais fotogrāfs). Atceros, ka Tyler, The Creator koncertā man sanāca nejauša dubultā ekspozīcija un es biju tādā sajūsmā! Dažreiz kļūdas rada tavus labākos darbus. Un tas ir tik sajūsminoši!
Šeit, Rīgā, man ļoti patīk doties foto pastaigās kopā ar draugiem. Tas ir ne tikai ļoti jautri, bet arī satuvina un dod tādu foršu, motivējošu lādiņu radīt un eksperimentēt.
Ar kādiem tehniskajiem paņēmieniem tu veido savus darbus?
Pēdējā laikā vairāk esmu pievērsusies foto kolāžām, meklēju dažādas īpašas tekstūras, lai rezultāts izskatītos pēc iespējas vairāk saburzīts, saņurcīts u. tml. Strādāju gan ar digitālo, gan analogo kameru, lai gan otrais tomēr vilina vairāk. Kolāžas veidoju Photoshop programmā.
Kas ir tavi lielākie iedvesmas avoti un piemēri?
Filmas. Jo fotogrāfija jau ir filma, kā minēju! Tikai kustīgs attēls ar veseliem 24 kadriem sekundē. Kinematogrāfiskais kadrējums mani ļoti uzrunā. Mīļākie piemēri būtu A Girl Walks Alone At Night (Ana Lily Amirpour, 2014), The Void (Steven Kostanski and Jeremy Gillespie, 2016), The Seventh Seal (Ingmar Bergman, 1957) un La Haine (Mathieu Kassovitz, 1995).
Man patīk arī iegrimt fotogrāmatās, īpaši vecos fotožurnālu izdevumos. Pēdējā laikā iedvesmu smeļos no fotogrāfiem Vanga Lianga (Wang Liang), Elizavetas Porodinas un, protams, no mana mīļā drauga Teo Eliasa (Theo Elias).
Kādi ir tavi mērķi un sapņi?
Negribu aprobežoties tikai ar fotogrāfiju, mani ļoti uzrunā arī kustīgais attēls, kā jau droši vien var nojaust. Šī gada pirmajā pusē strādāju pie filmas uz 16 mm lentes, nosaukums ir The Silva Method. Tā tika realizēta, pateicoties eksperimentālā kino kursam Baltic Analog Lab Ievas Balodes vadībā. Tas man atvēra pilnīgi jaunu pasauli.
Patiesībā esmu diezgan ieintriģēta, kur dzīve mani aizvedīs, pie kādiem projektiem būs iespēja strādāt. Ļoti vēlētos izveidot kādu kopdarbu ar citiem fotogrāfiem/māksliniekiem, eksperimentējot ar attēlu modifikāciju, plakātu veidošanu, printēšanu… Ir tik daudz lietu, ko vēlētos īstenot. Sapņoju arī par savu zīnu.
Kāda ir tava fotogrāfu paaudze? Vai ir novērojamas kādas atšķirības Latvijā un Londonā?
Man liekas, ka lielākā daļa jaunās paaudzes fotogrāfu izvēlas analogo mediju, neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Filma joprojām nav mirusi! Pazīstu fotogrāfus, kuri strādā ar ierakstu izdevniecībām – tas man šķiet ļoti aizraujoši, īsts sapņu darbs. Gribētos doties tūrēs kopā ar mūziķiem. Esmu uz to tiekusies, tomēr pandēmija krietni patraucēja šos plānus. Apmēram pusgadu paguvu fotografēt pasākumus, iepazīties ar māksliniekiem. Tas bija ļoti jaudīgi! Bieži aizdomājos, kur dzīve būtu mani aizvedusi, ja kovids nebūtu sācies. Tomēr tieši šī iemesla dēļ esmu Rīgā un, godīgi sakot, nemainītu to ne pret ko!
