Runā jaunais fotogrāfs: Valdis Putniņš
Valdis Putniņš (1977) fotogrāfijai pievērsies salīdzinoši nesen un šogad piedalījās Rīgas Fotomēneša izstādē Dzīve pēc Covid? Avotu ielā, kur viņa pašportrets ar izslietu vēderu un iepirkumu groziņu simbolizēja pirmās mājsēdes sekas. Darbi publicēti arī septembrī iznākušajā FK izdevumā Latvijas fotogrāfija, kur viņa pandēmijas piezīmes var skatīt plašākā apjomā. Patlaban studē ISSP Skolā un LMA Stikla mākslas nodaļā.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai?
Fotogrāfija pievērsās man! Kopš bērnības, kad iekšās sajutu pilnvertīgu apziņu sevī un radošuma konstrukcijas domās, kāds spēks rīkoja mani ņemt fotokameru rokās un iemūžināt apkārtējo pasauli. Es fotogrāfēju visu. Pilnīgi visu. Laikam kūstot, apziņas korpuss sāka kristalizēt fotogrāfijas šķautnes un pievērsos industriālai, melnbaltai estētikai. Uzņēmu rūpnīcas, ostas, naftas tranzīta punktus, industrializētas, urbanizētas un pamestas vides.
Ar kādu tehniku tu strādā?
Esmu Ricoh – Pentax tehnikas lietotājs un baudītājs. Gan digitālajā, gan analogajā vidē. Pentax izmantoju mākslai, savukārt, strādājot uz pieprasījuma, dažkārt noderīgs ir Canon.
Kādas tēmas un estētika tevi saista fotogrāfijā?
Analizējot sevi, esmu sapratis, ka fantāzijas kapacitātei nav tilpuma. Pašlaik aizrauj viss konceptuālais, laikmetīgais, provokatīvais un semiotiski piesātinatais. Studējot ISSP Skolā, iespaidīgu laikmetīgu artavu manī ir iegulsnējuši tādi spīdoši pasniedzēji kā Vika Eksta, Arnis Balčus, Ieva Epnere, Evita Goze un Iveta Gabaliņa. Pamata toņus, proti, melnbaltos gan neesmu atmetis, kaut krāsas briedumā arī sāk šķist interesantas un noderīgas. Pēc noklusējuma esmu romantisks puika, bet “nelabais, nešķīstais” arī raujas uz manu “foto nerealitāti”! Tematizējot jautājumu veidnēs, mani saista sociālie slāņi un notikumi, ielas un pilsētvides sadzīve, naratīvi caur semiotikas un simbolisma prizmu, pašportretisms, ezotēriska mijiedarbība mirkļos, miskastmāksla, provokācijas, performances utt.
Vai tu maz jūties kā “jaunais fotogrāfs”?
Nē un jā! Klasiska latvieša atbilde. Katra rītdiena ir jaunais! Mūsdienu digitālajā plūsmā ikkatrs ir jaunais fotogrāfs, eksponējot savus darbus trīs sekunžu stāstos sociālajās ārēs. Vairāk sajūtās jauns esmu ar laikmetīgu, konceptuālu dvesmu apgarots fotogrāfs. Viss skrien…
Tu šogad iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā. Kāpēc tieši tagad un ko tev dod šī pieredze?
Man mākslas radīšana, radošums, radoša šeptēšanās un vide sniedz alfabēta vārdos neizsakāmu gandarījumu. Kaut neesmu dzemdējis fiziski, mākslas darbu radīšana simulē dzemdības, šūnu rašanos, dalīšanos un vairošanos. Nekas šai pasaulē nav programmēts pret vairošanās procesu. Tad nu cenšos lietpratīgāk apgūt vairošanos!
Kā tu jūties, redzot savas fotogrāfijas uz ielas?
Kā Foto Grāfs! Joks. Milzīgs prieks, satiekot sevi un savas fotogrāfijas eksponētas Rīgas ielās. Paldies Rīgas Fotomēnesim un tā komandai par līdzcilvēku iepazīšanu, izglītošanu ar citādāku mākslu. Ar lielu optimismu ceru, ka sabiedrība pieņems, ko mākslinieki eksponē urbānā vidē. Patīkami redzēt, kā ielas fotogrāfijas dzīvo savu mūžu. Pazūd bez vēsts, aiziet mūžībā un atkal augšāmceļas, tiek uzfrišinātas, apgleznotas un pat apdzejotas. Pazīstu jauno māmiņu, kura caur manu ielas fotogrāfiju mazulim ir iemācījusi manu vārdu! Un pieļauju domu, ka daudz ko nezinām. Bet tas lai paliek starp fotogrāfijām… starp mums, foto grāfiem, runājot.
Vai tev ir kāds ieteikums citiem jauniem fotogrāfiem?
Mazāk domāt, bet autopilota režīmā ieklausīties savā iekšējā kosmosā. Neklausīt nevienu, negaidīt pensiju, bet tikai darīt! Mūsdienu sabiedrībai ir tendence neļaut citam iet savu radošās brīvības gribas ceļu. Vienkārši ej un neatskaties!
