Gada pārsteigums fotogrāfijā 2021

Inga Lāce, kuratore un mākslas zinātniece:

Te es gribētu pieminēt pētnieces Alises Tīfentāles darbu ar fotogrāfes Zentas Dzividzinskas arhīvu, ko raksturo atvērta, profesionāla, zinātniski pētnieciska un radoša pieeja. Ar daļu no materiāliem var iepazīties interneta vietnē, kā arī Instagram kontā. Es tiešām novēlu, lai katram māksliniekam būtu tādi mantojuma glabātāji, kas ne vien uzglabā un aprūpē mākslas darbus, artefaktus un arhīvu, bet to arī aktīvi popularizē, aktivizē, lai muzeji, izstāžu vietas, pētnieki, kuratori un skatītāji to varētu lietot. Viens no šādiem aktīvas “lietošanas” piemēriem bija kuratores Zanes Onckules un mākslinieces Sofijas Tunas sadarbības projekts – izstāde Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Izstāde iepazīstināja arī ar mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas attēliem, kas veidoti tuvā dialogā ar Zentas darbiem, turklāt visu izstādes laiku tur darbojās laboratorija, kurā māksliniece strādāja ar arhīvu.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe un ISSP Galerijas vadītāja:

Laikā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums tiek papildināts ar ievērojamu laikmetīgās fotogrāfijas kolekciju, mākslas portālā Arteritory parādās Alises Tīfentāles raksts par fotogrāfijas ambivalentajām attiecībām ar mākslu. Lai arī raksts ir izsmeļošs, atklājot fotogrāfijas medija un mākslas vēsturisko diskursu, pamatā šāds pretnostatījums ir mulsinošs, un te man gribētos atsaukties uz rakstā pieminēto Vilemu Fluseru, kurš norāda, ka jautājums “Vai fotogrāfija ir māksla” ir lieks, jo šī medija distribūcijas kanāli (mākslas institūcijas) jau automātiski uz šo jautājumu ir atbildējuši. Daudz svarīgāk, paturpinot šo pašu Flusera domu, būtu jautāt, kā fotogrāfija kopumā ietekmē mūsu attiecības ar pasauli un kā šo fotogrāfijas aparāta automātismu atšifrēt. Kā mūs no vizuāliem analfabētiem padarīt par tādiem, kas spēj fotogrāfiju nolasīt aiz šķietamās attēla virsmas. Un te māksla, īpaši fotogrāfija, postfotogrāfiskajā laikmetā var palīdzēt.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:

Novembrī biju Berlīnē uz “mākslas dzīves kūri”, un, kā vienmēr, prieks bija iegriezties fotomuzejā – likās, ka visu zinu par Helmūtu Ņūtonu, bet jaunā jubilejas izstāde jau kuro reizi atklāja šī meistara jaunas šķautnes. Vēl viena izstāde fotomuzejā – Ruth Walz, Theater-fotografie – lika aizdomāties, cik svarīgi, ka teātra mākslas gaistošo garu, izcilu meistaru darbu, dokumentē talantīgs foto mākslinieks.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:

Baibas Teteres kļūšana par Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju. Profesionāli sadarbojos ar Baibu jau aptuveni piecpadsmit gadu – kopš laika, kad Baiba lika pamatus Starptautiskajai fotogrāfijas vasaras skolai, bet es biju tikko izveidojusi žurnālu Foto Kvartāls. Esmu pārliecināta, ka Baibas vadībā muzejam ir visas izredzes beidzot kļūt par vietējā un starptautiskā mērogā aktuālu un nozīmīgu institūciju ar konceptuālu pieeju krājuma saglabāšanai, izpētei un paplašināšanai, kā arī ar pārdomātu izstāžu politiku. Baibas zināšanas foto teorijā un vēsturē, kā arī ilgstošā pieredze institūciju un kolektīvu vadībā ir tieši tas, kas muzejam bijis nepieciešams visu tā pastāvēšanas laiku.

Maira Dudareva, bijusī Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Mans šī gada iepriecinājums bija iespēja atkal doties uz fotofestivālu Interfoto 2021 Belostokā un pēc ilgāka laika satikt kolēģus no citām valstīm un redzēt jauno fotogrāfu darbus portfolio skatē. Mani vienmēr ir pārsteiguši studentu darbi gan no Lodzas kino skolas, gan Poznaņas Mākslas universitātes. Šoreiz bija grupas izstāde ID-TENTITY. Pārsteidza, cik ļoti dziļi jaunie fotogrāfi veidoja stāstu par saviem zaudējumiem, bērnības traumām, fantāzijām, lai rastu atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Daļa darbu tika radīti pandēmijas ierobežojumu laikā, kad šādi jautājumi ļoti aktualizējās.

Filips Šmits, fotogrāfs:

Latvijas un pasaules kontekstā ir prieks novērot, ka atrodamies, manuprāt, fotogrāmatu izdošanas augstākaja punktā. Pēdējo divu gadu laikā fotogrāfiem laikam ir bijis vairāk brīvā laika apkopot arhīvus, padomāt par tiem un izveidot fotogrāmatas.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

2021. gada pēdējā ceturtdaļa īpaši iepriecināja ar ļoti saturīgām un dziļā pētniecībā balstītām izstādēm, pievēršoties specifiskām fotogrāfijas mantojuma tēmām:

– Zentas Dzividzinskas fotogrāfijas arhīva aktualizēšana Sofijas Tunas izstādē Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā kim? Laikmetīgās mākslas centrā;

– 19. gs. vēsturiskā fotogrāfija un konservācijas jautājumi aplūkoti izstādē Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā;

– krāsu fotogrāfijai un tās vēsturei veltītā izstāde Krāsainā Latvija Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Tā kā šogad man nebija iespējas piedzīvot tik daudz mākslas notikumu ārvalstīs, kā tas bija pirmspandēmijas laikos, izvēlos vēl vienu vietējo mākslas darbu – Alises Zariņas filmu Savādā (tika prezentēta RIGA IFF, 2021), kurā divas jaunās mākslinieces Ance Vilnīte un Laura Šterna stāsta par sevi un savu mākslas praksi. Kaut arī filmas galvenais fokuss ir ķermenis, sabiedrībā dominējošie pieņēmumi un to ietekme uz filmas varonēm, domāju, ka būtiska filmas tēma ir arī bērnības un jaunības traumas. Tādēļ man Zariņas darbs šķiet ļoti zīmīgs, tas ir niansēts vēstījums par to, kā abu mākslinieču daiļrade iedarbojas uz viņu psihi un kā viņu radošās izpausmes uztver apkārtējie, arī vietējā mākslas sabiedrība.

Elīna Semane, māksliniece:

ISSP Galerijas paradīšanās tiktokā liek kārtējo reizi aizdomāties par mākslas reprezentāciju kā izklaidi, kur visnotaļ nopietnas izstādes konteksts apvienots ar absolūti bezgaumīgu mūziku (kas, starp citu, ir dzirdama arī vairākas kaitinošās instagrama reklāmās), attēlojot to klišejiskā tiktoka video manierē. Šis PR gājiens liek uzdot jautājumu, cik tālu mākslas institūcija ir gatava iet, lai pievilinātu patērētāju. Vai ar Zuzeum jau nepietiek?

Madonnas aktivitāte instagramā skaļi aktualizēja mūžseno jautājumu par mākslas cenzūru sociālajos tīklos. Popzvaigzne bija ievietojusi bildes no fotosesijas, kurās mazliet bija redzami atkailināti krūšu gali, un Instagram šīs fotogrāfijas izņēma bez jebkāda paskaidrojuma un tikai vēlāk attaisnojās mūziķes menedžmentam, ka pie vainas bijis tieši šis iemesls. Māksliniece izteicās, ka viņu joprojām pārsteidz tas, ka dzīvojam kultūrā, kur varam parādīt katru sievietes ķermeņa collu, tikai ne krūtsgalus, it kā tā būtu vienīgā sievietes ķermeņa daļa, ko iespējams seksualizēt. Bet kā tad ar pakaļu?! Protams, šis cenzūras fakts nav ne jauns, ne pārsteidzošs. Šāda problēma nereti piemeklē daudzus māksliniekus. Redzu, ka šajā platformā regulāri tiek cenzēti, piemēram, arī mākslinieces Brendas Jansones silikona darbi. Taču pozitīvais šajā visā ir Madonnas attieksme, kas iedvesmo būt autentiskiem, vēršoties pret eidžismu, mizogīniju, aizspriedumiem un stereotipisku domāšanu.

Sandijs Ruļuks, fotogrāfs, grafikas dizaineris:

Viens no notikumiem, kas mani aizkustināja vairāk, nekā pārsteidza, ir kanādiešu fotogrāfa Benuā Pēla (Benoit Paille) negadījums. Viņš jau gadiem dzīvo un ceļo savā sapņu mājā uz riteņiem, līdz šogad sniegotā dienā iebrauca grāvī un māja kļuva nelietojama. Viņš un viņa suns palika sveiki un veseli, bet viens no viņa ieteikumiem bija – nesekojiet sapnim, jo sapni var salauzt un pazaudēt. Nākamajās dienās gan draugi izveidoja kampaņu un savāca viņam naudu jaunai mājai.

 

 

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe un literārā redaktore:

Patīkami pārsteidza un iepriecināja izpausmes, kurās fotogrāfiski attēli neticami, brīnišķīgi un iedvesmojoši sadarbojās ar citām mākslām. Bija šai jomā šis tas lielisks arī soctīklos, bet, tā kā nezinu, vai būtu pieklājīgi pieminēt privātu kontu saturu, uzreiz prātā nāk divi gluži legāli publiski gadījumi: Danielas Vētras performance Man arī būtu bail Rīgas Fotomēneša ietvaros Viskaļu ielā un galerijas LOW Krīzes Vēstneša fotogrāfijai veltītajā numurā publicētais Žorža Pereka teksts Gitas Grīnbergas tulkojumā. Abi mākslasdarbi, proti, teksts un performance, pietuvojās fotogrāfijai vispārināti un konkrēti, kā arī devās tajā dziļi iekšā drosmīgi un kaislīgi.

Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece un kuratore:

Kopumā šis gads iezīmējies ar daudzu mantojuma institūciju vadības maiņu, arī Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir viens no tiem. Nenoliedzami, priekšā ir sarežģīts darba posms, tomēr ir liels prieks par svaigām vēsmām. Vēlu lielu veiksmi lieliskajai Baibai Teterei. Vēl ļoti vērtīgs bija LNB rīkotais un Katrīnas Teivānes-Korpas kūrētais simpozijs Meklējot metodes un materiālus, kas pievērsās fotogrāfijas medija vēsturei un pētniecībai.

Arnis Balčus, fotogrāfs, FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:
Nez no kurienes nokritušais un ne vairs tik jaunais jaunais fotogrāfs Roberts Svižeņecs un viņa fotodokumentācija no Latvijas kultūras andergraunda. Viņa analogās, ar visādām dīvainām kamerām taisītās fotogrāfijas ir vienlaikus sūdīgas un ģeniālas, kā vairums pasākumu, kurus viņš fotografē.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

Man personīgi gada pārsteigums bija tas, ka starp 20 Latvijas māksliniekiem, aktīvistiem un citiem radošajiem, kas piedalījās mūsu projektā Māksla un aktīvisms iesācējiem, nebija neviena fotogrāfa! Nezinu, ko lai domā par vietējiem fotomāksliniekiem, bet šis fakts liecina par ISSP auditorijas paplašināšanos un aizvien lielāku starpdisciplināro mijiedarbību, kas ir visai iepriecinoši.