Runā jaunais fotogrāfs: Nicole Lee Zvaigzne
Nikolai Lī (Nicole Lee) Zvaigznei patlaban ir 24, un viņa studē audiovizuālo mediju mākslu Vides mākslas apakšnozarē bakalaura programmā Latvijas Mākslas akadēmijā. Fotogrāfiju trīs gadus apguvusi pie Andreja Granta Tehniskās jaunrades namā Annas2. 2021. gadā piedalījās Ruckas rezidences izsludinātā projektā Invisible lives, kas notika sadarbībā ar Serbiju un Melnkalni, un fotografēja šīs kopienas dalībnieku ikdienas dzīvi Cēsīs. Projektā tapušie darbi tiks prezentēti ceļojošā izstādē trijās valstīs. Nikola strādā ar melnbalto analogo fotogrāfiju, un viņas galvenās tēmas ir pilsētvide un akti.
Kāpec tu fotografē?
Es nezinu, kā citādāk eksistēt. Tā ir manis daļa, bez kuras es nebūtu es. Ikdienas gaitās jau mēs arī piefiksējam ar acīm notikumus, kas ir piesaistījuši uzmanību, rada pārdomas, sajūtas, spriedumus. Man to vajag iemūžināt fotografējot, kam seko neaprakstāms gandarījums, ja attēls ir izdevies tāds, kādu to esmu redzējusi vai sajutusi.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai?
Interese par fotogrāfiju parādījās 16 gadu vecumā. Tad gan kameru iegādāties nevarēju. Uz 19 gadu dzimšanas dienu mamma uzdāvināja lietotu digitālo kameru. Tajā pašā gadā pabeidzu vidusskolu, iekrāju pa vasaru naudu un braucu dzīvoties uz citām valstīm. Gandrīz divus gadus, ar īsiem starpposmiem atpakaļ Latvijā, dzīvoju citur, un mana ikdienas dzīve sastāvēja no pastaigām un fotografēšanas. Kad beidzās līdzekļi, meklēju darbu. Vienā no brīžiem, kad biju Latvijā, tēvs iepazīstināja ar savu jaunības dienu čomu fotogrāfu Juri Dreimani. Ar saviem sabildētajiem materiāliem gāju ciemos, lai saprastu, vai tur kas jēdzīgs arī ir. Teica, lai močīju tik tālāk. Analogajā fotogrāfijā man roku pastiepa foto veikala darbinieks un fotogrāfs Oskars Broks, kurš pēc daudziem maniem jautājumiem gluži svešam cilvēkam uzticēja savu Nikon F3 kameru. Biju stāstījusi idejas, ko un kā vēlētos bildēt, kā arī pieminēju Vivjenu Maieri. Tā es ar šo kameru saaugu nākamos divus gadus. Paldies abiem šiem kungiem!
Kāda veida fotogrāfija tev patīk?
Dokomentālā, ielu un kara fotogrāfija. Akti! No ārzemju — Roberts Kapa bija un ir man mīļš fotogrāfs. Biju arī Saragosā uz viņa izstādi Capa in color. Izgāju no izstādes un jutos iemīlējusies. Bet tā jūtos bieži saistībā ar fotogrāfiju vai autoriem, kas spēj mani aizraut, aizkustināt vai parādīt dziļāku bildes stāstu. Dzīves izjūtu. Pēc tam vēl vairāk sāku sekot līdzi Magnum fotogrāfiem, no kuriem vēlētos pieminēt neskaitāmus. Skatoties viņu darbos, mēdzu ārkārtīgi just līdzi, kādreiz kāda asara nobira vai tieši otrādi — sasmaidījos. Vivjena Maiere mani ieintreģēja ar to, kā bildēja un bija nepamanāma savās ikdienas gaitās. Pēc tam pati vēlējos kameru, ar kuru varētu bildēt nepamanāmi. Šķietams patiesums, jo cilvēks ir pieradis tiešai kameras saskarmei, kad tiek bildēts, līdz ar to viņš gribot negribot mainās. Nena Goldina arī atstāja iespaidu ar savām fotogrāfijām un stāstiem par tām. Tā man šķita kā cita pasaule no iepriekš pieminētajiem klasiķiem un viņu darbiem, ko nebiju vēl iepazinusi un izpratusi. Vēl vēlētos pieminēt fotogrāfu duetu Synchrodogs. Pirms vairākiem gadiem atradu viņus internetā un sāku sekot viņu tālākajiem darbiem. Mīlu!
Kas tevi saista tieši melnbaltajā fotogrāfijā?
Es spēju ar to vairāk asociēties. Krāsa šķiet sveša un man nesaprotama. Paldies arī jāsaka foto pasniedzējam Andrejam Grantam, kurš iepazīstinājā vēl padziļinātāk ar dažādiem autoriem un melnbalto fotogrāfiju pavisam no citas perspektīvas!
Kāds ir tavs radošais process? Ko un kā tu fotografē?
Kopš analogās kameras un melnbaltās filmiņas ienākšanas manā dzīvē es ar digitālo kameru un krāsaino filmiņu vairs nedraudzējos. Bildējutagad vairāk ar Nikon F100 filmu kameru un ar 50 mm vai 135 mm objektīviem. Teleobjektīvs atvieglo dzīvi, kad negribās bāzties cilvēkiem pārāk virsū. Pēdējo gadu arī ņemu uz pasākumiem līdzi point and shoot kameru, ar kuru gan bieži jūtos nedroša bildēt, jo tad ir sajūta, ka piesaistu cilvēku uzmanību ar zibspuldzi. Man nepatīk piesaistīt svešu cilvēku uzmanību pasākumos. Jūtos neērti. Man vairāk patīk būt nepamanāmai vai, ja bildēju pazīstamus vai tuvus cilvēkus, tas šķiet jau pieņemami un droši. Kad eju pastaigās un redzu cilvēku, kura portretu vēlētos, lielākoties palūdzu atļauju. Protams, ir reizes, kad esmu bezkaunīgi bāzusies virsū, bet tādu ir bijis mazāk. Bieži arī ar šiem cilvēkiem parunājos, jo man ir interesanti zināt par viņiem drusku vairāk. Aktus bildējot, man nepatīk bildēt seju, bet gan pietuvinātas ķermeņa daļas. Modele gan lielākoties ir bijusi viena visus šos gadus, kas man ir arī ļoti mīļš un tuvs draugs un no paša sākuma piekritis pozēt maniem eksperimentiem. Savukārt ikdienā visvairāk patīk iet tīšās vai netīšās pastaigās un bildēt to, kas liktu apstāties un pavērot situāciju vai vietu ilgāk, ar vai bez kameras.
Kā tu raksturotu to, kas notiek Latvijas fotogrāfijā?
Man patīk šis jautājums. Man noteikti ir interesanti vērot mūsdienu autoru darbus, un daudzi no tiem ir gana interesanti, burvīgi! Bet esmu novērojusi, ka lielākā daļa iet zem līdzīgas kategorijas un autori, kas atšķiras, tiek mazāk pieminēti, kaut gan viņu darbi ir tikpat burvīgi un interesanti, bet viņi nebildē to, kas ir aktuāli šim laikam. Gribētos teikt, ka viņi runā par citam laikam aktuālām tēmām, bet tās arī savijas ar šī laika iegūtajām pieredzēm, līdz ar to tam ir jauna interpretācija, stāsts. Un man šķiet, ka tieši šī daudzveidība ir vairāk jāparāda.
Kādi ir tavi radošie nākotnes plāni?
Pēc bakalaura grāda iegūšanas braukšu uz ārzemēm studēt maģistru dokumentālajā fotogrāfijā. Starpposms pagaidām ir noslēpums.
