Vai viegli fotografēt jaunos?

Bieži vien vecāka gadagājuma cilvēku portreti ir ļoti izteiksmīgi – dziļš skatiens un dzīves pieredze sejas vaibstos stāsta paši par sevi. Bet kā ar jauniešiem? Pārejas vecumā, meklējot savu identitāti, pusaudži bieži pievienojas kādām subkultūrām, aizraujas ar galējībām un manifestācijām – kā uzvedībā, tā arī ārējā izskatā. Nereti slēptais sauciens pēc uzmanības neko vairāk par nosodošu skatienu neizpelnās. Kas motivējis fotogrāfus pievērsties jauniešiem un kāpēc ir svarīgi, ka jauni cilvēki nonāk fotogrāfu redzeslokā? Vai fotogrāfi spēj ieskatīties aiz spurainās čaulas?

Sociāli dokumentālai fotogrāfijai saknes rodamas jau 19. gadsimta beigās, bet, piemēram, 20. gadsimta sākumā Amerikā Luiss Hains (Lewis Hine) pameta skolotāja darbu, lai fotografētu rūpnīcās nostrādinātos bērnus – bieži vien slepeni, fiksējot faktus un detaļas, un pat sauca tās par fotointerpretācijām, nevis fotogrāfijām, jo apzinājās, ka tās vienmēr būs subjektīvas.^[1] Latvijā šajā laikā varam atrast liecības tikai par dažām dokumentālām fotogrāfijām, kurās redzam bērnus, piemēram, Viļa Rīdzenieka Mazais bēglis no sērijas Kurzemes bēgļi (1915) vai Jāņa Rieksta Puika (1927), par kurām vairāk lasāms Latvijas Mākslas vēstures V izdevumā; jauniešus pamanām arī Strenču fotodarbnīcas kolekcijā.  Tomēr 20. gadsimta pirmajā pusē vēl valda piktoriālisma ietekme, fotogrāfi aizņemti ar pasaules karu un citu lielu krīžu dokumentēšanu, un visai maz velta uzmanību tieši jaunu cilvēku likteņiem.

Spilgtākie fotostāsti, kuru centrā nonāk jaunieši, tapuši 20. gadsimta otrajā pusē, kad arī parādījās dažādas subkultūras un skaidrāk tika pamanīta jauniešu kultūra kā atsevišķa parādība. Īpaši daudzveidīga subkultūru vide attīstījās Lielbritānijā. Viena no pirmajām subkultūrām bija tediji 50. gados – jaunieši, kas aizrāvās ar rokenrolu, bet vizuāli aizguva elementus no Edvarda laika britu aristokrātu ārējā veidola. Tediji bija viena no pirmajām subkultūrām, kas tika dokumentēta to attīstības laikā, turklāt arī valsts mērogā. ^[2] Fotogrāfs Kriss Stīls-Perkinss (Chris Steele-Perkins) uzauga šo notikumu laikā, bet fotogrāfijā darbojās jau tediju “otrā viļņa” periodā. Intervijās Stīls-Perkinss uzsvēris, ka viņa pieeja bijusi drīzāk dokumentējoša, antropoloģiska, viņš necentās kļūt par šīs subkultūras pārstāvi. Izaicinājums bijis nonākt līdz punktam, lai notvertu īstus un neuzspēlētus kadrus, nevis pozēšanu.^[3] Stīlam-Perkinsam izdevās: grāmatā The Teds (1979) redzam tedijiem raksturīgo izskatu, frizūras, ekspresīvos deju soļus, bet varam ielūkoties arī jauniešu privātajā dzīvē mājās, sadzīvē, skūpstos un laulībās.

70. gadu vidū Lielbritānijā, ASV un citviet jauniešu vidū uzplauka panku subkultūra, kura fotografēta sevišķi daudz. ASV leģendārajā klubā CBGB pankus un mūziķus fotografēja Gerijs Grīns (Gary Green). “Bija sajūta, ka nekur citur pasaulē nenotiek nekas tik aizraujošs kā Ņujorkas centrā,” atceras Grīns.^[4] Pavadot naktis CBGB un Max’s Cansas City, Grīns uzņēma neskaitāmus portretus, vēl nenojaušot, ka daudzi tajās redzamie kļūs leģendāri – fotogrāfijās redzam jauno Patiju Smitu, Debiju Hariju, Lū Rīdu, Tomu Veitsu un daudzus citus.

Izteikti sociāli dokumentāli ir Tišas Murtas (Tish Murtha) darbi, no kuriem sevišķi augsti vērtēta sērija Youth unemployment – tajā Murta no 1979. līdz 1981. gadam fotografēja Ņūkāstlas jauniešus, kuri cieta no ekonomiskās krīzes un bezdarba. Savukārt Anita Korbina (Anita Corbin), studējot fotogrāfiju, apjauta, cik dominējošs ir vīrieša skatiens, tāpēc pievērsās jaunu sieviešu fotografēšanai. “Viņām bija iemesls bēgt no mājas dzīves, diezgan daudz meiteņu dzīvoja sarežģītās situācijās, un viņas uztvēra subkultūru kā savu izvēlēto ģimeni. Mans projekts fokusējās uz jaunām sievietēm un lika viņām justies īpašām, jo tajā laikā tikpat kā nebija fotogrāfiju ar sievietēm no subkultūrām, ” viņa atceras.^[5]  ASV un Lielbritānijā tapa daudz jauniešiem veltītu fotosēriju, kurās ārējā izskata fiksēšana mijās ar iedziļināšanos iekšējos psiholoģiskajos stāvokļos.  Kāda situācija veidojās pie mums?

Latvijā 60.–70. gados alternatīvā kultūra saistās ar tā saukto Kazas kopienu, kas aprakstīta izdevumā Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi: “Tas ir nesaķemmēts, neiespiests vienotos raksta vai atmiņu rāmjos kolektīvs dzīvesstāsts, ko mīlēja, kas patika, ar ko izcēlās vai atšķīrās no tālaika padomju sabiedrībā pieņemtā kultūras standarta.”^[6] Jaunie mākslinieki aizrāvās ar glezniecību, literatūru, kino, pantomīmu, mūziku, hepeningiem un karnevāliem. Visam klātesoša, protams, bija fotogrāfija. “Notikums vai tā neesamība ir tikai fons, galvenais ir fotografēšanas process kā tāds, nojaušot mirkļa netveramo skaistumu, dramatismu vai kādu citu emocionālu nokrāsu, kas ir zūdoša. Rodas iespaids, ka fotografēšana ir bijusi svarīga kā radoša darbošanās un nodarbošanās,^[7]” par izdevumā iekļautajām fotogrāfijām raksta Alise Tīfentāle. Paaudzi, bez kuras tagad kultūrvidi nevaram iedomāties, fotografēja Māra Brašmane, Zenta Dzividzinska, Atis Ieviņš, Jānis Kreicbergs un citi.

80. gadu otrajā pusē par lielu notikumu kļūst Jura Podnieka leģendārās filmas Vai viegli būt jaunam? (1986) iznākšana – jaunieši priecājās, ka beidzot uzklausīti, pieaugušie savukārt bija pārsteigti par redzēto. Līdz tam jaunieši nebija kļuvuši par autorfotogrāfijas centrālo tematu, bet filma iezīmē kādu paradigmas maiņu. “Ginta Gabrāna paaudzes [dzimušus 70. gadu sākumā – red. piez.] māksliniekus pirmo reizi Latvijas mākslā ir ieinteresējušas konkrētas lielākas cilvēku grupas un subkultūras, kuras vieno kopīgi mērķi un intereses,”^[8] Helēna Demakova raksturo Latvijas mākslas vidi 90. gados. Rotaļīgs un humora pilns ieskats atrodams Ivara Grāvleja arhīvā, kolekcijā Deviņdesmitie (1987–1997). Grāvlejs šajā laikā, pats kļūdams no bērna par pusaudzi, brīvi izpaudies ar kameru, fotografējot sevi, savus klasesbiedrus, kautiņus, meitenes. Kolekcija ir unikāla ne tikai ar 90. gadu bērna skatpunktu, bet arī uzrāda autora māksliniecisko attīstību. Viens no retajiem izteikti sociāli dokumentālajiem piemēriem ir Valta Kleina sērija Gribu būt laimīgs (1992). Kleins piešķīra balsi tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri, šķiet, vispār bija aizmirsti – viņš devās uz bērnunamiem un nepilngadīgo kolonijām. Sērijā izmantots tāds pats paņēmiens (un pat vizuāli līdzīgs risinājums) kā Džima Goldberga (Jim Goldberg) sērijā Bagātie un nabagie (Rich and Poor, 1977–1985). Goldberga gadījumā tiek pretnostatīti pārtikuši un nabadzīgi cilvēki un portetētie dalās pārdomās par dzīvi, bet katrs Kleina satiktais jaunietis uz fotogrāfijas maliņas uzrakstīja kādu vēlēšanos vai komentāru. “Es lūdzu viņus pašus parakstīt fotogrāfijas, pārliecināju, ka viņi var atklāt savas slēptākās domas, ideju, kodoliņu, ko varētu pateikt pasaulei. Viņi nebija pat jāpierunā. Viņi bija tik pateicīgi, ka kāds viņus uzklausa.[..]”^[9], stāsta Kleins.

Pāreju uz otro tūkstošgadi iezīmē Arņa Balčus Es, draugi, mīļākie un citi (1998–2004), kurā Balčus tieši, atklāti un intīmi parāda skatījumu uz savas paaudzes cilvēkiem un sevi pašu. Līdzīgi darbojies somu mākslinieks Jouko Lehtola, kurš fotografējis jaunatni sērijās Young Heroes (1996), Marked skin (1999) un Urban youth (1999). Lai arī šajās sērijās neatklājas pats autors, kā Balčus gadījumā, tomēr tajās tikpat atklāti un pietuvināti varam vērot somu jaunatni, tās dumpinieciskumu un naivumu kā izskatā, tā darbībās. Gadsimta pirmajā desmitgadē jauniešus fotografēja arī lietuviešu izcelsmes fotogrāfs Endrjū Miksis (Andrew Miksys) sērijā Disko (2000–2010), uzmeklējot diskotēkas Lietuvas mazpilsētās. Šajā darbā vairāk izceļas politiski vēsturiskais fons, kurā uzaug šī jaunā paaudze – diskotēkas notiek postpadomju kultūras namos, kuros vēl atrodamas tā laika liecības; kopējā noskaņa ir  atsvešināta, emocionāli noslēgta.

Nosacīts otrais vilnis fotogrāfu interesei par jauniešiem vērojams pēdējos gados, turklāt tam raksturīgs pašu jauno fotogrāfu skatījums uz vienaudžiem. 2018. gadā Latvijas fotogrāfijā sevi pieteica Annemarija Gulbe, iegūstot FK Balvu. Sērijā Baltā kaza (2018) viņa dokumentējusi dzīvi studentu kopmītnēs, savukārt Love Re-Search (2018) vairāk fokusējas uz jauniešu savstarpējām attiecībām. Viņa pati atzinusi, ka ir kaut kas starp daļu no jauniešu izklaides kultūras un klusu vērotāju. Stāsti par pieciem jauniem cilvēkiem meklējami 2021. gadā izdotajā grāmatā Did you notice me?. Sēriju autori – Filips Šmits, Annemarija Gulbe, Adelīna Kalniņa, Elīna Semane un Arnis Balčus – katrs izvēlējies vienu personu, lai atklātu individuālos pārdzīvojumus, problēmas, emocionālos stāvokļus. Vēl viens piemērs, kad fotogrāfs pievēršas vienam cilvēkam, ir Diānas Tamanes sērija Half-love par mākslinieces pusmāsu no dzimšanas brīža līdz pusaudžu gadiem. Tas ir arī viens no retajiem pieaugšanas stāstiem Latvijas fotogrāfijā.

Vēl nesenāka parādība ir fotosērijas par konkrētām jauniešu subkultūrām. Divi jaunie fotogrāfi, kuri paši pārstāv subkultūras, ir Artūrs Bogdanovičs (darbojas ar pseidonīmu Mr. Boga) un Tīna Ērenpreisa. Bogdanoviča gadījumā tie ir skeiteri. Viņš norāda, ka skeiterus fotografējot, ir jābūt izpratnei par to būtību, par dažādajiem manevriem u. tml., lai tos veiksmīgāk notvertu kadros. Savukārt mūzikā bāzēto subkultūru – jauno scēnu – fotografējusi Tīna Ērenpreisa. Viņa izceļ vēlmi parādīt redzēto citiem: “Vienā brīdī sāku braukt līdzi draugiem uz mūzikas festivāliem un sapratu, ka man ļoti patīk tas, ko es tur redzu, un ka ļoti gribu ar to dalīties.” Scēnas dokumentācija apkopota divos izdevumos – Nemodes 1 un Nemodes 2 (2022), par kuriem Jānis Daugavietis atzīst, ka nevar atminēties nevienu mūzikas subkultūru “modes izdevumu” – ne zīnu ērā, ne oficiālajā grāmatniecībā, pat ne internetā. Šie piemēri izceļ priekšrocības, kas ir fotogrāfiem–subkultūru pārstāvjiem: tās ir zināšanas un iedziļināšanās ne jauniešu grupā vispār, bet jau konkrētākos aspektos – vai tās būtu meistarīgākās skeiteru kustības vai radošākie alternatīvās subkultūras modes piemēri.

Scēnai, kas patlaban ir pamanāmākā un lielākā jauniešu subkultūra, pievērsies arī Arnis Balčus. “Tas ir kultūras fenomens, jo varam apgalvot, ka šobrīd Latvija in panku lielvalsts, ” stāsta Balčus, kurš laika gaitā pats kļuvis par daļu no šīs kopienas. Izstādi Scēna ISSP Galerijā pavada plašs notikumu klāsts, unikāls ar aktīvu pašas subkultūras iesaisti – tai tiek dota balss gan izstādes iekārtojumā, gan dažādos notikumos, kuros jaunieši pārdod pašu radīto, deklamē dzeju un vienkārši dalās ar savām domām un pārdzīvojumiem. Iespējams, tieši šāds – aktīvs mākslas dialogs – ir piemērotākais veids, kā ne tikai uzzināt par dažādām starp mums dzīvojošām sabiedrības grupām, bet arī caur sapratni kļūt pieņemošākiem.

Zīmīgi, ka lielākā daļa minēto ārzemju fotogrāfu sēriju piedzīvojušas renesansi pēdējās desmitgades laikā – (pār)izdod grāmatās, veido izstādes, arī papildina (Korbina uzmeklē savas meitenes pēc 36 gadiem un fotografē vēlreiz). Līdzīga tendence jaušama arī Latvijā – Podnieka filma guvusi starptautisku uzmanību un iekļauta Limjēru kinofestivāla programmā, Grāvleja, Kleina un Balčus fotogrāfijas no 90.–2000. gadiem Latvijas Nacionālais mākslas muzejs iegādājies Mākslas kolekcijai 2020. Nešaubos, ka arī pēdējos gados tapušie stāsti par jauniešiem nākotnē netiks aizmirsti, īpaši tie, kas pārkāpj vizuālas fiksācijas slieksni.

Visbiežāk bērni, pusaudži, jaunieši piesaista fotogrāfus ar savu kolorīto izskatu un uzvedību, kas izaicina sabiedrības ierastās vērtības un tradīcijas. Ir vērtīgi to fiksēt. Tomēr ne visiem izdodas caur objektīvu atklāt, kas slēpjas aiz ārišķībām – tieši tādi stāsti iegūst īpašu vērtību un vēsta par laikmeta svārstībām. Fotogrāfu klātbūtne jauniešiem ir svarīga – ne tikai atklājot dažādus individuālos stāstus, bet izgaismojot sociāla rakstura problēmas. Klāt liekot fotogrāfijas nepārraujamo saikni ar realitāti, tā kļūst par ideāli piemērotu veidu, lai atbildētu jaunu cilvēku mūžīgajam jautājumam – did you notice me? Vai tu pamanīji mani?

^[1] Teaching With Documents: Photographs of Lewis Hine: Documentation of Child Labor. National archives. Pieejams: https://www.archives.gov/education/lessons/hine-photos

^[2] Ferrier, Morwenna (2016). The Teds are back in town – as Chris Steele-Perkins’ photographs go on show. The Guardian. Pieejams: https://www.theguardian.com/fashion/2016/oct/10/teds-back-in-town-chris-steele-perkins-photographs-show-teddy-boys

^[3] Havlin, Laura (2016). The Teds. Chris Steele-Perkins on why photographing teen subcultures is so much more than style over substance. Magnum photos. Pieejams: https://www.magnumphotos.com/arts-culture/society-arts-culture/teds-chris-steele-perkins/

^[4] Rosen, Miss (2021). Revisiting the early years of new york’s punk explosion. Huck magazine. Pieejams: https://www.huckmag.com/article/revisiting-the-early-years-of-new-yorks-punk-explosion

^[5] Maffrett, Esta (2023). Visiting the Visible girls with Anita Corbin. Museum of Youth Culture. Pieejams: https://museumofyouthculture.com/visiting-the-visible-girls-with-anita-corbin/

^[6] Valpēters, Eižens (2010). Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Rīga: Latvijas vēstnesis, 7. lpp.

^[7] Turpat, 260. lpp.

^[8] Demakova, Helēna (2022). Citas sarunas. Rīga: Vizuālās komunikācijas nodaļa, 308. lpp.

^[9] Bankovskis, Pauls (1995). Viņi ilgojas un viņi vēlas. Diena, Nr. 268.