In memoriam. Ralfs Vulis 25.01.1960.–20.03.2022.

20. martā miris Latvijas erotiskās fotogrāfijas žanra meistars Ralfs Vulis. Viņa fotogrāfijas bija jutekliskas, amizantas un rotaļīgas, tās bija pilnas ar atsaucēm uz laikmeta sociālpolitisko fonu, it īpaši 80. gadu beigās un 90. gados uzņemtie attēli, kas tapuši autobusos, Rīgas ielās, baseinos un noplukušos dzīvokļos. Tieši (post)padomju estētika, neretušētas vides izmantošana un modeļu dabīgums viņa darbus padarīja atšķirīgus no daudziem citiem erotiskā žanra fotogrāfiem. Vācu izdevniecība Reuss publicējusi un pārpublicējusi astoņas viņa grāmatas, kā piemēram, Crazy Sexy Girls (1997) un 100 Naked girls on chair (2001), viņa darbi publicēti arī daudzos ārvalstu erotiskajos žurnālos, kas viņu noteikti padara par nr. 1 erotiskā žanra fotogrāfu Latvijā.

Ralfs Vulis studējis grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā, bet fotogrāfijai pievērsies 23 gadu vecumā, kad esot aizņēmies fotokameru, nopircis divas filmiņas un devies uz pludmali fotografēt meitenes un resnus cilvēkus. Intervijā izdevējam Matiasam Reusam 1997. gadā viņš atceras savu pirmo kailfoto sesiju: “Sākumā es viņu fotografēju apģērbtu. Tad viņa bija ar mieru izģērbties. Es biju ļoti satraucies, un manas rokas trīcēja tiktāl, ka brīdī, kad mēģināju kamerā ielādēt otro filmiņu, sabojāju tās perforāciju. Stulbākais bija tas, ka man bija tikai divas filmiņas. Tajā brīdī fotosesija beidzās.” Vulis par saviem iedvesmas avotiem min franču fotogrāfu Žanu Fransuā Žonveju (Jean Francois Jonvelle) un japāni Araki. Par savu žanru gan viņš uzskatīja “happy-go-lucky” attieksmi, radot pozitīvas fotogrāfijas ar sirreālu piesitienu. Savukāt modeļu atbrīvotību fotogrāfs pamatoja šādi: “Tiklīdz modeles ienāk manā studijā, viņas sāk smieties par tur esošo lielo haosu. Meitenes var darīt, ko vēlas, tām nav nekāda spiediena. Tieši tāpat es stādāju ārtelpā.”

90. gadu beigās Vuļa fotogrāfijas piedzīvoja komerciālu veiksmi, viņš pievērsās arī pornogrāfijai un pasūtījuma darbiem Parīzē, Ņujorkā un citur. 2001. gadā viņš bija viens no intervējamiem bēdīgi slavenajā norvēģu režisora Pola Hollandera filmā Bye Bye Beauty, kas pārspīlēja prostitūcijas izplatību Latvijā. 2003. gadā viņš izveidoja arī savu mājas lapu Vulis-Archives.com, kurā bija skatāmi vairāki tūkstoši viņa fotogrāfiju, kā arī lasāmi viņa pornogrāfiskie stāsti. Turpat varēja lasīt arī viņa raksturojumu – “Kā teica Šekspīrs, neprāts ir līdzīgs ģēnijam, un neviens mūsdienās dzīvojošs fotogrāfs tik ļoti nepārliecina šīs senās teiciena patiesumu kā Ralfs Vulis. Viņš ir traks, viņš ir ģeniāls, viņš ir neaprakstāms! Un tomēr, galvenais, viņš ir pilnīgs sprādziens. [..] Piedzīvojumu meklētājs, gudrinieks, perverts, revolucionārs, fanātiķis, radikāls, fetišists, dumpinieks, trakais, ģēnijs, guru? [..] Viņš ir sabotējis Latvijas militārās parādes ar desmitiem skaistu kailu meiteņu, metot viņas cīņā un saceļot diezgan lielu traci! Viņš nolīga padomju karavīrus, lai viņi pozētu ar kailām meitenēm. Viņš ir piepildījis autobusu ar desmitiem kailu modeļu un braukājis ar to pa Rīgas ielām. Viņš ir samaksājis dažām pasaules nozīmīgākajām vingrotājām, lai viņas pozētu kailas, izraisot milzīgu skandālu padomju sporta pasaulē. Sēžam katru uz sava krēsla viņš kailas ir nofotografējis 100 dažādas meitenes. Jautrība nekad nebeidzas! Vuļa iemīļotais teiciens ir “Maksimāli!”.

Latvijā skaļākais gadījums ar Vuli notika 2000. gadā, kad Vācijas telekompānija RTL uzņēma un pārraidīja erotisku sižetu par Vuli, kurš uzņēma fotogrāfijas ar Latvijas meitenēm Natālijas Draudziņas ģimnāzijas baseinā. Informāciju tolaik parādīja LNT, tika sacelts skandāls, taču nekādi sodi un tiesas prāvas ar solītajiem bargajiem sodiem nesekoja, tikai Rīgas Skolu valdes izteiktais rājiens ģimnāzijas direktoram par telpu īri bez nomas līguma. Tika mēļots, ka fotosesijā piedalījušās arī nepilngadīgas, 17 gadus vecas, personas, tomēr vēlāk tas neapstiprinājās.

Kādu citu traku fotosesiju, kuras ietvaros tika noīrēts Ikarus autobuss, Vulis atceras šādi: “Braucām pa tiltu pāri Daugavai, kad meitenes jau sāka izģērbties un spiest savas krūtis pret autobusa logiem. Un tajā brīdī džekiem vecajās Ladās, kas brauca garām, acis bija uz kātiņiem, viņi droši vien bija septītājas debesīs. Protams, meitenes tikai izklaidējās, bet varēja dzirdēt, kā mašīnas strauji bremzē, rīb metāla skaņas un kaut kur tālumā skan policijas sirēnas. Vienā acumirklī meitenes bija radījušas haosu.” Uz jautājumu, kādas Vulim ir attiecības ar saviem modeļiem, viņš 1997. gadā atbildēja: “Mēs vienkārši esam labi draugi. Domāju, ka, kad man būs 60, mēs joprojām varēsim iedzert pudeli vīna, paskatīties uz bildēm, ko esam taisījuši, un jautri pavadīt laiku.”