Privilēģija būt māksliniecei. Intervija ar Līnu Sību

Līna Sība (Liina Siib, 1963) ir igauņu intelektuāle, kas savas spēcīgās idejas un uzskatus par pasauli izpauž mākslā, galvenokārt, fotogrāfijā un video, bet arī pasniedzējas, kuratores un redaktores darbā. Mākslā viņu interesē ikdienas dzīve un sociālā telpa, problemātika, kas paliek nepamanīta vai tiek apklusināta. Viņa apvieno vides un arhīvu izpēti ar vēsturi, laikmetīgajām aktualitātēm un laikmetīgās mākslas un filmas teoriju. Sībai bijušas personālizstādes Igaunijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā, Somijā un Latvijā. 2011. gadā viņa pārstāvēja Igauniju 54. Venēcijas biennālē ar projektu A Woman Takes Little Space. Savukārt pirmajā RIBOCA biennālē Rīgā 2018. gadā viņa piedalījās ar filmu Tallinn-1967. Sība ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Igaunijas Mākslas akadēmijā un turpina tur strādāt par grafiskās mākslas profesori.

Kādi ir jūsu šīgada plāni? Cik daudz tos ietekmējusi pandēmija?

Pandēmija patiesībā ir ietekmējusi visai daudz. 2020. gadā to vēl nevarēja pamanīt, es varēju paveikt visu plānoto. Piedalījos vienas starptautiskas grupas izstādes veidošanā (Resemblance Through Contact. Grammar of Imprint kopā ar Mariju Ēriksoni), un mēs varējām izdarīt praktiski visu ieplānoto. Vienīgais ļaunums bija tas, ka daži ārzemju mākslinieki nevarēja ierasties uz atklāšanu. Taču pagājušais gads, iespējams, bija sliktākais manā mākslinieces dzīvē, nekas nenotika kā plānots. Viena izstāde, pie kuras biju ilgi strādājusi, tika ātri aizvērta stingru ierobežojumu dēļ. Tagad veidoju īsfilmu par igauņu mākslinieku Antsu Laikmā (1866–1942). Viņš strādāja pirms simts gadiem un praktiski aizsāka mākslas dzīvi Igaunijā. Viņš gandrīz visu bija apguvis pašmācības ceļā, bet kaut kādā veidā bija atradis iespēju studēt arī Vācijā. Viņš atvēra mākslas skolu un bija arī ļoti spilgts rakstu autors žurnālos un avīzēs. Viņš bija populāra figūra kultūras laukā. Filma būs par viņa dzīvi un mākslu, bet tā nebūs tradicionāla dokumentālā filma. Kopā ar operatori Epu Kubu strādājam pie scenārija un meklējam, kā izveidot interesantu vizuālo kolāžu, lai forma pauž saturu un otrādi.

Kāpēc izvēlējāties taisīt filmu par viņu?

Tas ir labs jautājums, es patiesībā neizvēlējos, izvēlējās mani. Pirms apmēram sešiem gadiem es veidoju izstādes dizainu Kumu mākslas muzejā. Jau kādus 20 gadus nodarbojos ar izstāžu un grafisko dizainu, tā ir bijusi daļa no ienākumiem, kas ļāvuši izdzīvot kā māksliniecei. 2015. gadā es veidoju izstādes dizainu Antsa Laikmā iztādei, kuru kūrēja Līsa Pehlipū. Es labi iepazinos ar viņa darbiem un veidoju arī darbu katalogu. Viņš Igaunijas rietumos, laukos, uzbūvēja māju, tā tagad ir viņa muzejmāja. Organizācija, kas vada šo muzeju, un Līsa Pehlipū strādā pie jaunas izstādes, kas no jauna aplūko Laikmā mantojumu. Līsai Pehlipū radās ideja uzņemt filmu.

Šķiet, ka daudzu jūsu darbu sākumā ir bijusi vērošana. Kāds ir darba process?

Domāju, ka tā arī ir, es esmu novērotāja, man patīk vērot cilvēkus. Daži darbi ir balstīti uz vēsturiskām personām vai ir daļēji izdomāti un balstās uz pētījumu. Man patīk lasīt par vēsturi, strādāt arhīvā un lasīt dokumentus, taču vērošana arī ir ļoti raksturīga. Meklējot materiālus par Antsu Laikmā, es sapratu, cik tuvas ir mūsu mākslinieciskās prakses. Viņam arī patika būt saskarsmē ar cilvēkiem, uzturēt ar viņiem dialogu un uzņemt ļoti ātrus, saistošus portretus. Varbūt es neuzņemu vienkāršus portretus, es strādāju ar tēmu, bet mums vienalga abiem ir interese par sociālām tēmām un problēmām. Man patīk sekot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā un kādi ir cilvēku ikdienas paradumi. Atkarībā no tā, kur es esmu un pie kā es strādāju, taču kopumā es piekopju to, ko mūsdienās sauc par “poststudijas praksi”. Es nesen atradu šo terminu saistībā ar Albrehta Dīrera praksi, jo viņš bieži strādāja, esot ceļā, nevis savā darbnīcā. Man ir sava darbnīca, bet tā nav pārāk liela, es to vairāk lietoju pēcapstrādes darbiem vai pētījumiem, taču materiāla iegūšana, fotogrāfēšana vai filmēšana notiek ārpus studijas.

Tas, kā mēs redzam mākslu, pandēmijas laikā ir visai mainījies. Ko jūs interesantu pēdējā laikā esat redzējusi?

Jā, diezgan daudz resursu pēkšņi tika piedāvāti internetā par brīvu, es varēju skatīties daudz filmu no filmu arhīva, piemēram. Ja runājam par darbu tiešsaistē, mēs pabeidzām pēcapstrādi īsfilmai In the Storm of Roses, ko nofilmējām 2020. gadā. Pēcapstrāde bija iespējama, jo mēs vienkārši visu laiku bijām studijā. Es katru dienu daudz staigāju savā apkaimē, jo tas bija atļauts pat stingro ierobežojumu laikā. Iesāku fotoprojektu 2+2, kas sastāv no fotogāfijām, kuras uzņēmu šo pastaigu laikā. Sapratu, ka apkārt nav daudz cilvēku, bet vienalga notiek daudz būvdarbu. Kamēr mēs sēdējām mājās, ārpusē turpinājās milzīgi, jauni attīstības projekti. Tas bija tik interesanti, ka pat ierobežojumu laikā galvaspilsēta turpināja savu ikdienas darbu gaitu. Tas man lika padomāt par daudzām ekonomiskām problēmām un par galvaspilsētas atkopšanās centieniem. Es sapratu, ka pārmaiņas ir atslēgvārds, neko vairs nevar uztvert kā pašsaprotamu.

Ko nozīmē sērijas 2+2 nosaukums?

2+2 nozīme radās no pandēmijas uzvedības noteikumiem – divu metru distance, kopā pieļaujami divi cilvēki, pavisam vienkārša matemātika. 2+2 zīmes vēl joprojām ir redzamas publiskās vietās, taču reti kurš tās vēl ievēro. Šķiet, ka man šo sēriju vajadzētu ļoti drīz pabeigt. Tā bija mana vizuālā dienasgrāmata kovida laikā, veidota ar aizlieguma viļņiem, kas nāk un iet.

Tā kā jūsu mājaslapā nav neviena jūsu teksta, skatītājam atbildes jāmaklē pašam. Cik jums ir svarīgi, ko cilvēki saprot par jūsu darbiem? Kāda vieta rakstīšanai ir jūsu radošā darba procesā?

Kad veicu pētījumu, es rakstu daudz. Man ir vairākas burtnīcas un ļoti daudz piezīmju, bet man nepatīk rakstīt skatītājam. Es esmu nedaudz rakstījusi, taču es to neuzskatu par savu darbu. Esmu sapratusi, ka manā mājaslapā tā pat ir kļuvusi par problēmu, bet mājaslapa tika iesākta kā attēlu arhīvs. Ja kādam nepieciešama papildu informācija, es to varu sniegt. Stingro ierobežojumu laikā es sapratu, cik svarīgi patiesībā ir konceptualizēt arī tekstuālo bāzi. Nesen domāju par projektu Urban Symphony in E-minor, ko veidoju Somijā no 2016. līdz 2019. gadam, pētījumu par igauņu sievietēm, kas tur strādā kā migrējošās strādnieces. Šis darbs tika parādīts trīs izstādēs: Veri (Igaunijas DA), Helsinkos un Tallinā kā trīs izpētes fāzes. Es savācu tik daudz materiāla, ka tagad, ar laika distanci, man likās, ka ar to kaut kas jādara, vismaz nepieciešama kāda dokumentācija publikācijas veidā. No otras puses, man visnotaļ patīk, ja cilvēki saprot manus darbus kā vēlas, man patīk nenoteiktība. Es nedomāju, ka zinu atbildes. Man patīk, ja darbs ir gudrāks par mani, vai ja darbā parādās kas tāds, ko nemaz nebiju apsvērusi, kad to veidoju. Diezgan bieži cilvēki izsakās par manu darbu, šīs piezīmes ir ļoti interesantas. Man patīk arī lasīt, uzskatu sevi par aizrautīgu lasītāju. Man ļoti patīk teorētiski teksti, bet neesmu pārāk pārliecināta par saviem tekstiem. Iespējams, ka man būtu jāraksta vairāk, lai kļūtu pārliecinātāka.

Jūs arī mācat?

Jā. Mūsu skolā studentiem ir jāraksta, kā mēs to saucam, savas pozīcijas rakstisks izklāsts. Protams, es centos paralēli būt ar viņiem līdzīgā stāvoklī un domāt, kāda tad ir mana pozīcija par savu darbu, taču, godīgi sakot, tas šķiet tik dīvaini, jo es nāku no citas paaudzes ar atšķirīgu kultūru un izglītību, kad runāt par savu darbu nebija pieņemts. Un manā gadījumā šī pozīcija diezgan bieži mainās, tā ir dinamiska.

Jūs darbos daudz apskatāt sievietes lomu, nepareizus priekšstatus un mītus. Vai kādreiz esat jutusies diskriminēta, jo esat sieviete?

Jā, bet mēreni, tas nav nekas vardarbīgs. Taču es esmu par to domājusi, un varbūt pateikšu tikai to, ka tas ir ļoti sarežģīts temats, jo par bērnu, sieviešu un pusaugu sieviešu ļaunprātīgu izmantošanu sāka rakstīt pirms 20–25 gadiem. To lasīt bija bailīgi un šokējoši, un man šķiet, ka daži no maniem darbiem radās no šoka, ko piedzīvoja nevis mans ķermenis, bet mans prāts. Tad, protams, sasniedzot attīstīto kapitālismu, sāka runāt par algu starpību un citām nevienlīdzībām. Mani arī ļoti interesē reproduktīvais darbs, ko dara sieviete, kad viņa strādā, tad rūpējas par savu ģimeni un veic arī emocionālo darbu. Par šo darbu nemaksā. Man ļoti patīk Silvijas Federiči skatījums. Pat mākslas akadēmijā tiek pieņemts, ka pasniedzēja sieviete strādā vairāk nekā pasniedzējs vīrietis. Kaut kā tiek uzskatīts, ja esi sieviete, tu jau kaut ko dari.

Daudzos darbos jūs salīdzināt vēsturiskas un mūsdienu problēmas. Kuras ir tās problēmas, kas šķiet vēl joprojām nav atrisinātas, bet drīzāk apklusinātas?

Es kaut kur lasīju – jo sakārtotāka sabiedrība, jo vairāk atgriežas konservatīvas un patriarhālas pieejas. Esmu ievērojusi, ka, vismaz studentu sabiedrībā, teiksim, padomju laikā, bija ļoti izteikti patriarhāla sabiedrība, bet 90. gados līdz 2000. gadu sākumam cilvēki bija ļoti kūtri šīs nostājas paust. Mūsdienās visi par to runā. Patriarhāla pozīcija ir norma, bet, ja tajā neiederas, vienmēr var pateikt, ka tas bija tikai joks. Godīgi sakot, es neuzskatu, ka šis jautājums jebkad tiks atrisināts. Mēs esam ievainojami, mēs kļūstam nervozi un dusmīgi par šīm lietām, bet, kas notiek, kad mēs sadusmojamies? Es nezinu, dusmas tur vienkārši ir, un mēs esam bezpalīdzīgi. Jebkuras jaunas problēmas, kas rodas, ir vēl vairāk ievainojamas, piemeram, LGBTQ minoritātes, daudz cilvēku, kas sabiedrībā ir ievainojami. Ir ļoti svarīgi, ka viņi izsakās, ka viņi tiek respektēti, ka viņu balss tiek respektēta.

Viszināmākais jūsu projekts ir A Woman Takes Little Space, ar kuru pārstāvējāt Igauniju Venēcijas biennālē pirms 10 gadiem. Kas sievietēm par šiem 10 gadiem ir mainījies?

Tā nebūtu taisnība, ja es teiktu, ka nekas nav mainījies, ir notikušas dažādas pārmaiņas, par tām es zinu, jo esmu uzturējusi kontaktu ar dažām no sievietēm, kuras fotografēju. Daudzas no viņām ir kļuvušas par pašnodarbinātajām vai uzņēmējām. Cilvēki dzīvo labāk nekā 2007. gadā, un viņi ir vairāk pārliecināti savā profesionālajā sfērā. Lēnām kļūst labāk. Bet, protams, vēl ir daudz kas jāuzlabo. Man šķiet, ka Covid-19 ir uzlicis vēl vairāk rūpju uz šo sieviešu pleciem, kurām vajadzēja strādāt no mājām un arī uzņemties rūpes par ģimeni. Sievietes arī dodas strādāt uz Somiju, un viss turpinās tādā pašā veidā – viņas dara savu profesionālo darbu un tajā pašā laikā uzņemas arī lielāko daļu no mājas rūpēm. Mājas darbi laika gaitā nav samazinājušies.

Interesanti, kā video darbā Haeska jūs pārmaināt vietām lomas – ja parasti upuris ir sieviete, tad šajā gadījumā – vīrietis. Kāds bija šī darba un fotosērijas Lla Ri Lli Ra nodoms?

Lla Ri Lli Ra tas bija apzināti. Kopš bērības man prātā ir bijusi viena aina no Federiko Fellīni filmas Kabīrijas naktis, kurā sievieti apzog viņas mīļākais un iegūž viņu upē. Tas bija dramatisks itāļu veids, kā apspriest problēmas sabiedrībā. Kad es strādāju pie Lla Ri Lli Ra, nodomāju, kā būtu, ja pārmainītu lomas un sieviete apzagtu vīrieti un iegrūstu viņu upē. Sabiedrība šīs sievietes varbūt sauc par maukām. Atvainojiet par vulgāro valodu. Bet vienīgais, ko es izdarīju – apmainīju pozīciju. Haeska pamatā ir Igaunijas folkloras mantojums jeb “velna stāsts”, kurā tiek apspriests, kā velns parādās kā sieviete. Tādējādi šajā darbā es neko neapārveidoju. Tas ir stāsts ar morāli, ja kāds daudz dzer, tad arī velns nāk kā divas cēlas sievietes, ģērbtas baltā un mēģina vīrieti noslīcināt. Mani ļoti arī interesē raganu stāsti, taču neesmu vēl izveidojusi nevienu darbu par maniem uzskatiem par burvestībām un raganām.

Ne ragana, bet feministe Virdžīnija Vulfa, šķiet, ir atstājusi uz jums ietekmi?

Jā un viņas Sava istaba ir pat nosaukums vienai manai 2011. gada videoinstalācijai. Viņas rakstītais man bieži šķiet manis pašas domas, es patiesi apbrīnoju viņas darbus.

Vai varat pastāstīt par konkrētām spēcīgām idejām, kas jūs saista?

Šī vienkāšā ideja, ka sievietei ir vajadzīga pašai sava telpa, lai kļūtu par, kā lai saka, cilvēku. Ir tik interesanti, ka sieviete vienmēr tiek raksturota caur saviem bērniem vai darbu, vai vīru, vai viņas skaistumu vai, nezinu, neglītumu, vai plastiskajām operācijām. Mani vienmēr ir interesējusi sieviete kā intelektuāla persona. Kāpēc mēs noliekam malā jautājumu, kas sieviete ir intelektuāli, kā viņa domā? Mēs zinām daudz labāk, kā domā vīrietis, jo viņš to nekad neslēpj, bet sievietes par savām idejām tik bieži nerunā.

Pieņēmumi arī ir jūsu mākslas tēma. Vai to pastāvēšana ir nopietna problēma sabiedrībā?

Es domāju, ka mums visiem ir pieņēmumi, arī man. Esmu ievērojusi, kad pieņēmumus nolieku malā, es varu uztaisīt daudz interesantākus darbus. Presumed innocence ir mana senāka darba nosaukums, kurā domāju par to, kā mēs saskatām lietas jeb kā sabiedrība tās redz, un kā tās gadu gaitā mainās. Varbūt tā mūsu psihiskā realitāte darbojas – caur šiem pieņēmumiem, jo, tā kā tie mums ir, es nedomāju, ka mēs varam pastāvēt bez tiem. Varbūt tas kaut kādā veidā ir izdzīvošanas mehānisms. Varbūt tas ir ļoti konservatīvs viedoklis. Es dažkārt domāju, ka ir jābūt iemeslam, kāpēc mēs nevaram atbrīvoties no šiem konceptiem. Varbūt arī bailes ir saistītas ar pieņēmumiem. Savas dzīves laikā es būtībā esmu pamanījusi divas vienkāšas lietas. Viena ir ģeopolitiskā situācija, kas ir klātesoša un neatliekama. Šajās dienās mēs nemitīgi lasām ziņas, ir atgriezies tas, kas bijis apspiests, kaut kas vēsturiski nav pārstrādāts, ko Eiverijs Gordons sauc par “sociālo rēgošanos”. Šis ir koncepts, kas arī mani ir interesējis – kā atgriežas idejas par to, kas sabiedrībā nav izrunāts, vēsturiska trauma vai tas, kas nolikts malā, neizrunātais. Manuprāt, Igaunijas sabiedrībā tādas problēmas, kas nav izrunātas, pastāv, arī Krievijas un, visticamāk, arī Ukrainas sabiedrībā. Man šķiet, ka jebkurā sabiedrībā ir vēlme steigties uz priekšu, mēs negribam apstāties un izrunāt šīs problēmas. Un otra lieta ir kaut kas, kas sniedzas atpakaļ cilts laikos. Klods Levī-Stross to apraksta kā dāvanas sabiedrību, kurā sieviete ir dāvana, kā nauda, kā apmaiņas objekts. Man liekas, ka diezgan bieži šīs apslēptās un klusās zināšanas vēl joprojām ir tepat, ja pēc tām sāk lūkoties, taču mēs pilnībā to neapzinamies. Mēs par to nemaz nedomājam, bet redzam, ka tās nāk no vēstures un vēl joprojām pastāv sabiedrībā. Es aizrunājos.

Nepavisam! Savos darbos jūs bieži attēlojat ikdienu, vai uzskatāt, ka lielākās traģēdijas meklējamas tieši ikdienišķajā?

Varbūt es tā kādreiz domāju, bet tagad pārskatu savas idejas. Mani interesēja, kā ideja parādās no ikdienas dzīves, bet, tā kā pēdējā laikā mums nav bijis pārāk daudz ikdienas, es sāku skatīties iekšpusē. Tagad mana ikdienas interese atrodas cilvēkos, mūsu cilvēciskās būtības iekšpusē vai tajā, kā mēs varam to savienot ar attiecībām, kā mēs varam viens pret otru attiekties, pret dzīvniekiem, pret apkārtni.

Vai domājat, ka māksliniekam ir uzdevums? Ja tā, kāds ir jūsu?

Es nedomāju, ka tas ir uzdevums, bet gan atbildība domāt. Tā ir privilēģija – būt par mākslinieku. Mums ir vairāk iespēju izteikties, vairāk iespēju piekļūt tuvāk lietām nekā cilvēkiem, kas skrien ikdienas ritenī. Kā māksliniekam tev ir iespēja pārtraukt šo riteni vai vismaz pietuvoties kaut kam. Kāds teica, ka zināsi dzīves jēgu kādā dzīves mirklī. Man šis mirklīgais apgaismojums vēl nav bijis.

Vai māksla jūs ir interesējusi kopš bērnības?

Jā, es tā domāju. Atceros, kā kopā ar vecākiem gājām uz izstādēm, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi. Un pamatskolā arī apmeklēju mākslas nodarbības. Kad biju tīne, mani interesēja tik daudz lietu, ka māksla tika nolikta malā, bet tad tā atgriezās. Apspiesta.

Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?

Kad biju bērns, mēs nevarējām braukt uz ārzemēm, bet diezgan daudz ceļojām Igaunijā, un tas bija brīnišķīgs laiks. Es ļoti spilgti atceros, kā mēs braucām, apmeklējām pludmales, tās bija debešķīgas vasaras. Mēs dzīvojām Tallinas nomalē, tur bija daudz bērnu manā vecumā, mēs bijām labi draugi un kopā spēlējāmies, pārsvarā ārā, jo dzīvokļi bija pārāk mazi. Es atceros ceļojumu uz Sanktpēterburgu kopā ar manu māti, tur bija izstāde par Tutanhamona dārgumiem, un es gribēju redzēt mūmiju, bet kaut kāda iemesla dēļ tur nevienas nebija, es biju ārkārtīgi vīlusies. Bet tad mēs aizgājām uz Ermitāžu, un tur bija mūmija no Altaja.

Jums ir arī darbi par bērniem, kur slēpjas saikne?

Tā ir tieša saikne. Kad sāku izmantot fotogrāfiju kā galveno mediju, man tas bija kaut kā jāapgūst, jo man bija pamatizglītība fotogrāijā, taču es nejutos kā fotogrāfe – es biju māksliniece, man vienkārši nebija fotogrāfes pieejas. Kad fotografēju bērnus, viņi bija tik dabiski, tas bija kaut kas, ko meklēju, kad uzņēmu fotogrāfijas. Es negribēju, lai tās izskatītos samākslotas vai sastingušas, gribēju, lai tās vienkārši izskatās plūstoši, tā, kā dzīve turpinās. Es izmantoju atmiņas no tām pašām spēlēm, ko mēs ar bērniem spēlējām ārā, kā arī to, kā sāk attīstīties attiecību dzimums – kā spēlējas meitenes un kā spēlējas zēni. Es arī uzņēmu fotogrāfijas baseinā, kur pati iemācījos peldēt. Es biju tik priecīga redzēt, ka baseins bija tāds pats kā laikā, kad es tur gāju, nekas divās desmitgadēs nebija mainījies. Šie bērnības darbi ir cieši saistīti ar atmiņu. Deviņdesmitajos gados parādījās modeļu skola, kurā no agrīna vecuma mācīja, kā jāizskatās skaistai sievietei.

Kas jūs saista fotogrāfijas medijā? Ko tas jums piedāvā mākslinieciski?

Fotogrāfija ir ļoti ātra, to var ātri uztaisīt, gan ne atlases posmu, tas ir laikietilpīgs. Es esmu apsēsta ar kamerām, man patīk tehnoloģija un objektīvi. Man patīk dažādā vizuālā retorika, ko piedāvā dažādi objektīvi un dažādas kameras. Un varbūt man patīk arī fotogrāfiskais attēls? Tas ir reālistisks, bet es neesmu liela reālisma piekritēja, bet varbūt tā ir atšķirība, ko fotogrāfiski attēli piedāvā un ka tos var nolasīt tik dažādos veidos. Varbūt mani apmierina tieši šī nenoteiktība.

Kāpēc vienā brīdī pārgājāt pārsvarā pie video darbiem? Tie, atšķirībā no tā, kā raksturojat fotogrāfiju, šķiet visai lēni, ar interesantiem leņķiem un novērotāja redzespunktu.

Godīgi, es vēl joprojām mīlu fotogrāfiju, bet jūtos labāk, kad veidoju video vai filmu. Fotogrāfija ir sava veida tilts starp mākslu un filmu, bet es vēl joprojām neuzskatu sevi par fotogrāfi, jo, manuprāt, fotogrāfi strādā citādāk, viņi strādā ar atstatumu. To ir visai grūti paskaidrot, varbūt tas ir par stāstīšanu, es, manuprāt, esmu apsēsta ar stāstiem.

Vai stāstam ir kādi ierobežojumi, ja to stāsta ar fotogrāfijas palīdzību?

Jā, kā lai izstāsta stāstu caur fotogrāfiju? Filmai tas padodas labāk. Daži fotogrāfi gan ir bijuši ļoti veikmīgi. Un dažus no viņiemes apbrīnoju.

Kurus fotogrāfus jūs apbrīnojat?

Vai, to ir daudz, daži no viņiem: Eižens Atžē, Luidži Giri, Lī Millere, Gerijs Vinogrands, Džo Spenss, Klods Kaens, Frančeska Vudmena, Volfgangs Tilmanss.

Kāda ir fotogrāfijas un video mākslinieku sabiedrība Igaunijā?

Viņi savā starpā varētu vairāk sarunāties, bet man šķiet, ka visi ir nodalījušies – ir filmu veidotāji, tad ir mākslinieki un fotogrāfi. Dažkārt viņi izdara kaut ko kopā, bet ne pārāk bieži. Es esmu Fotogrāfu savienības biedre, tā ir ļoti jauku cilvēku grupa.