Runā jaunais fotogrāfs – Tīna Ērenpreisa
Tīna Ērenpreisa ir 22 gadus jauna fotogrāfe no Rīgas, šobrīd studē fotogrāfiju LKA Latvijas Kultūras koledžā. Viņas redzeslokā ir alternatīvā scēna Rīgā, fotogrāfijās dokumentējot pankus, metālistus un citas kolorītas personības. Mācību ietvaros izveidojusi fotogrāmatu dažos eksemplāros – Nemodes.
Kā tu sāki fotografēt?
Es iepriekš nodarbojos ar zīmēšanu un gleznošanu, taisīju tetovējumu skices. Vienā brīdī sāku braukt līdzi draugiem uz mūzikas festivāliem un sapratu, ka man ļoti patīk tas, ko es tur redzu, un ka ļoti gribu ar to dalīties. Taču tas konkrētais brīdis, kad izdomāju, ka gribu daudz dziļāk interesēties par fotogrāfiju, bija tad, kad mani atlaida no darba, un mēs spontāni ar vienu draudzeni aizbraucām ar stopiem uz lielāko grindcore, thrash metal, panku festivālu Eiropā – Obscene Extreme Čehijā. Aizbraucu uz turieni, un, pirmkārt, visa tā pieredze bija – wow, un gribējās, lai citi cilvēki to redz, bet, otrkārt, es tur redzēju tādus cilvēkus, kādus nekad mūžā nebiju redzējusi. Tur, piemēram, bija japāņu biker panki ar grebenēm un crust punki no Anglijas. Es vislaik domāju – bāc, kaut man būtu kamera, kaut man būtu kaut kas vairāk par telefonu! Uztaisīju arī pāris bilžu ar telefonu, bet man bija mazliet kauns, un bildes nebija pārāk labas. Tie cilvēki bija tik interesanti, un man ļoti gribējās to parādīt. Atbraucu mājās un sāku fotografēt cilvēkus. Tajā brīdī sapratu, ka cilvēki visās pasaules malās ir tik intersanti, un es gribu to citiem parādīt.
Pastāsti par savu fotogrāfiju tehnisko pusi!
Sāku ar analogo filmu kameru, bet tas bija nejauši. Nomira mans vectētiņš, viņš bija fotogrāfs, kas Zaļeniekos fotografēja bērnudārzos un skolās, pats mājās attīstīja. Kad viņš nomira, palika vesela kaste ar vecajām kamerām, pie kurām es tiku. Sāku tās pētīt, meklēju internetā, kā salabot, un sāku ar tām fotografēt.
Iestājos Kultūras koledžā fotogrāfos un pirmajā kursā iemācijos fotografēt arī ar digitālo kameru. Tagad fotografēju ar abām. Fotografēju primitīvi – auto režīmā, bet esmu to ietrenējusi tā, ka man patīk, kā tas izskatās.
Kā pa šo laiku ir mainījusies tava pieeja?
Caur pieredzi un koledžā es daudz vairāk esmu iemācījusies par kompozīciju. Manas bildes izskatās daudz labāk nekā iepriekš. Filmas kameru nēsāju gandrīz visur līdzi, kamera ir maza, un es to varu iemest kabatā. Ja saplīsīs, tā maksā tikai 20 eiro. Taču nopietnākām sesijām ņemu līdzi somu ar digitālo kameru.
Pastāsti par savu kursadarbu!
Es izveidoju fotogrāmatu Nemodes, kas dokumentē jauno alternatīvo scēnu Rīgā vecuma grupā no 15 līdz 23 gadiem. Mani jau iepriekš ir interesējuši alternatīvi cilvēki, un es pati esmu no šīs scēnas, taču pamanīju, ka, pateicoties pandēmijai, tieši Rīgas scēnā pēdējos gados ir liels jauniešu pieplūdums. Ir parādījušās jaunas grupas – Šņaucēju klubs, Nikotīņi, Gultņi, Zōna, un visām tām ir jaunas fanu bāzes. Man liekas interesanti, ka liela daļa no viņiem ir vēl bērni, un man ir grūti iedomāties, kā tas ir izaugt šajā fucked up laikā, kad ir kovids un karš. Viens no veidiem, kā adaptēties šajā laikā, ir būt radošam, arī ģerbšanās stilā. Pēc pāris gadiem viņiem pašiem būs interesanti paskatīties uz to, kā toreiz viņi izskatījās.
Kāds tev pašai ir bijis šis sarežģītais laiks?
No vienas puses, tas ir devis tādu kā grūdienu. Tā kā bija jāsēž mājās, es pievērsos digitālai mākslai, sāku nodarboties ar animāciju un pikseļu mākslu, iemācījos zīmēt datorā, sāku vairāk apstrādāt bildes. Māksla man ir izdzīvošanas mehānisms. Mūzika un māksla man ir veids, kā nospiest sliktās domas. Kad daru kaut ko radošu, es koncentrējos tieši uz to un man nav jādomā par kaut ko citu.
Kas tev fotogrāfijā visvairāk besī?
Kāzu, zīdaiņu un izlaidumu fotogrāfija. Man ir tik bēdīgi, ka mums koledžā stāsta, ka tie ir galvenie veidi, kā fotogrāfiem un video producentiem nopelnīt sev iztiku. Man riebjas šāda veida fotogrāfija, it īpaši bērnu, jo man riebjas mazi bērni. Es nezinu, cik lielos parādos man būtu jānonāk, lai es fotografētu kāzas, ja vien tās nav kaut kādas gotu alternatīvās sātanistu kāzas. Es ļoti ceru, ka atradīšu citu veidu, kā izdzīvot.
Kā tu redzi savas attiecības ar fotogrāfiju nākotnē?
Es nezinu. Labprāt kaut kur aizbrauktu un paskatītos, kā citur izskatās alternatīvās, panku, hardcore, metāla scēnas. Latvijā ir liels robs – Padomju Savienība, bet citās vietās šīs scēnas sāka attīsties agrāk, tāpēc saknes ir dziļākas. Šobrīd domāju par Norvēģiju, jo tur ir interesanta hardcore scēna. Taču patiesībā man patīk, ka tur vasarā nav vairāk par 27 grādiem. Man nepatīk karstums, es tad pārdegu, vemju un slēdzos ārā.
