Mazais, sarkanais punktiņš pie galerijas baltās sienas

Igauņu mākslinieka Alekseja Gordina izstāde Es pārdevu divas gleznas, bet nekļuvu laimīgāks kultūrtelpā Smilga ir daļa no Rīgas Fotomēneša 2022. gada izstāžu programmas Dekadence, kurā akcentēta jauno autoru paaudze, provokatīvas tēmas un izteiksmes līdzekļi, kas robežojas ar subkultūru protestiem pret vispārpieņemto, “labo” un “pareizo” – vērtībām un īpašībām, ko laikmetīgās kultūras kontekstā nav iespējams pieminēt bez ironiski daudznozīmīga pēdiņu lietojuma. Vairāku izstāžu gadījumā gan nav skaidrs, kāpēc un pret ko jaunie autori vēršas, kur ir atšķirība starp provokatīvu žestu un ākstīšanos un vai izstādītais nav nekas vairāk par zināmā vecumā neizbēgamiem mēģinājumiem risināt attiecības ar sabiedrību, meklēt tajā savu vietu, pozicionējoties caur enfant terrible lomu. Paķircināt tradicionālo vērtību piekritējus bez kāda dziļāka vēstījuma vai jauna lietu kārtības redzējuma. Alekseja Gordina izstādē vērojamas cita veida attiecības starp mākslinieku un sabiedrību, mākslas elitārismu izsmejot no autsaidera pozīcijām, nevis cenšoties marginalizēt “parasto skatītāju”, kuram atkailināti dzimumorgāni, izkārnījumi, asinis šķiet tabu tēma, kurai nav vietas par nodokļu maksātāju naudu radītos mākslas projektos. Gordins jau gadiem savā mākslinieciskajā darbībā pievērsies mākslinieka lomai kapitālisma un brīvā tirgus apstākļos, izsmejot skaļi neapspriestas, taču ikvienam mākslas darbiniekam labi zināmas mākslas vides situācijas, apstākļus un tās centrālo pretrunu – kā gan māksla un bizness, būtībā tik klaji atšķirīgas jomas, ir kļuvušas tik līdzīgas?

Pirkšanas un pārdošanas darījumi nav tikai nevainīgs mākslas dzīves fons, ko veido kolekcionāru un galeristu savstarpējās attiecības. Mārketinga kultūras loģika (ne)manāmi caurvij gan mākslas radīšanas un eksponēšanas apstākļus, gan skatītāju izpratni par mākslu – kas ir labs, kas ir redzēšanas vērts, kas nav izdevies. Domājot par Gordina darbiem Latvijas mākslas procesu kontekstā, pirmajā brīdī var šķist, ka to ironija vietējiem skatītājiem nebūs nolasāma, jo mākslas tirgus pie mums ir ļoti neliels un nedaudzajiem izteikti komerciālajiem mākslas projektiem nav dominējoša nozīme kopainā – pompozākie notikumi un to smagnējais, neveiklais PR parasti tiek uztverts ar klusu smīnu. Nepastāvot dinamiskam komerciālās mākslas laukam, nevar pastāvēt arī tās kritika. Taču mākslas komerciālie aspekti retoriskā līmenī Latvijas vidē ir ļoti izteikti, slavenību kultūrai raksturīgiem glamūrepitetiem bieži vien dominējot mākslas notikumu komunicēšanā un izvērtēšanā. Arī Gordina darbi runā par dziļākām pretrunām indivīda, radošas personas un uz mūžam pieaugošu peļņu virzītas ekonomiskās sistēmas attiecībām, nevis tikai pirkšanas un pārdošanas netaisnībām galeriju aizkulisēs.

Laikmetīgā māksla, kas ģenealoģiski saistīta ar konceptuālisma un postkonceptuālisma idejiskajām nostādnēm un praksēm, mūsdienu apstākļos ir zaudējusi tai oriģināli piemītošo materiālisma kritiku un kļuvusi par vienu no populārās kultūras sastāvdaļām, kuras vērtību nosaka ja ne gluži naudiskā vērtība, tad popularitāte un atzinība oficiālās formās. Tam pieaug nozīme arī valstiskā atbalsta mehānismos, ne tikai privātajā sektorā (abiem arvien vairāk satuvinoties un kļūstot grūti nošķiramiem) – projektu rakstīšanas kultūra paredz plašas un daudzveidīgas auditorijas uzmanības piesaisti, jo skaitliski izmērāmās kvalitātes ir tikpat svarīgas kā estētiskās, psiholoģiskās, profesionālās utt. Visdažādākās skaitļu formas ir kļuvušas par neatņemamu kultūras daļu arī ārpus komerciālās mākslas industrijas, taču vienlaikus sabiedrība no mākslinieka joprojām sagaida pašaizliedzīgu, brīvu radošumu, tam pretī nesniedzot nekādas ekonomiskas stabilitātes iespējas, veidojoties liekulīgām un nevienlīdzīgām attiecībām.

Gordina izstāde piedāvā dziļāku un plašāku refleksiju par mūsdienu sabiedrības vērtību pakļautību finansiālajām, autoram ironizējot par mākslas instrumentalizēšanu un funkcionalizēšanu. Šī iemesla dēļ izstādi nevajadzētu uztvert kā centienus mainīt līdzšinējo kārtību vai tās didaktisku nosodījumu; tā drīzāk ir fakta konstatācija un, tāpat kā videodarbā Supervaronis redzamā mākslas alegorija supervaroņa veidolā, aizkustinoši bezspēcīga pasaules glābšanas un lāpīšanas mēģinājumos.

Es pārdevu divas gleznas, bet nekļuvu laimīgāks ekspozīcijā aplūkojamas gleznas, daži video darbi un kolāža no mākslinieka kolekcionētajiem sarkanajiem punktiņiem – uzlīmēm, ko parasti piestiprina pie pārdota mākslas objekta. Gordina glezniecību veido vienkāršas sižetiskas ainas ar tekstuāliem papildinājumiem, kuros dažādi modernās pasaules aforismi pārveidoti mākslas procesus izsmejošā retorikā. Šī teksta un attēla saspēle atkārto arī interneta kultūras vizuālo produkciju, kurā attēla nozīmi veido to neatbilstība tekstuālajiem parakstiem, asprātīgas nobīdes, kas izmaina attēlu sākotnējo saturu, vēstījumu. Tādējādi Alekseja Gordina darbi atspoguļo arī plašāku vizuālās kultūras trivializēšanos, dominējot īsai, viegli uztveramai un izklaidējošai mākslinieciskajai komunikācijai. Viņa izmantoto vizuālo citātu pamatā ir plašs motīvu spektrs, tostarp reklāmu komercestētika, amatieriska ainavu glezniecība un smalku, sterilu galeriju interjeri, kas saplūst ar mārketinga ikonogrāfiju, zīmoliem un logotipiem; piemēram, ADIDAS logo novietojot pāri dabas ainavas gleznojumam vai starptautiskā galeriju megatīkla Gagosian zīmolu “uzdrukājot” uz apaviem – jo māksla šajā pasaulē ir tāda pati luksusa prece kā jebkas cits. Masu kultūra ir saplūdusi un pārklājusies ar profesionālo mākslu miljons dažādos veidos un variācijās, un Gordina kritika nepretendē uz šī fakta jaunatklājumu. Tā drīzāk izceļ šīs saplūsmes nesenākās formas, piemēram, seksuāla rakstura čati viņa gleznās uzsver mākslinieka un kolekcionāra attiecību ekspluatatīvo dabu, un reģionālās īpatnības – Austrumeiropas blokmāju pagalmi ar mākslas korporatīvā kapitālisma saukļiem – kontrastē īpaši skaudri, atgādinot gan par šejienes aso ekonomisko nevienlīdzību, gan faktu, ka vēsturiski šajā reģionā mākslai bijusi daudz lielāka sociālā nozīme nekā pārtikušajos Rietumos. Gordina darbi iemieso ne vien smalku, godīgu humora izjūtu, bet arī spēju saredzēt un savstarpēji pretnostatīt tēlus un parādības jaunās, negaidītās kombinācijās.

Gordins darbojas kā triksteris, kurš realitāti komentē caur tās izsmiešanu, un atļaujoties norādīt, ka karalis ir kails. Fiziskā un mediju radītā realitāte, tās fragmenti tiek pārnesti uz mākslas pasaules situācijām, to savstarpējais kontrasts rada absurda uzjautrinājuma efektu, vienlaikus norādot uz abu pasauļu atšķirīgumu un atrautību. Reklāmas saukļus un (kapitālismam raksturīgos) pozitīvo domāšanu veicinošus, iedvesmojošus citātus pārveidojot mākslas saukļos, rezultāts ir acīmredzami absurds, taču vai absurdas nav arī jebkuras citas patērētājsabiedrības kultūras formas? Mākslas dzīves norises tik burtiski pārtulkojot biznesa valodā, tās atklājas kā mākslīgs mikrokosmoss, ko darbina pašizdomātas likumības un nosliece uz pašmitoloģizēšanos, savukārt mākslinieka figūra ir sarukusi līdz nelielam ķēdes posmam mākslas institucionālajās megastruktūrās.

Kā vēsta uzraksts uz viena no Gordina darbiem – māksliniekam, kurš kritizē kapitālismu, ir lielākas iespējas pārdot savus darbus par lielāku naudas summu. Šī sarkastiskā un pašironiskā piezīme labi raksturo mākslas tirgus iekšējos mehānismus un nespēju šo sistēmu uzlauzt un izmainīt. Jo ikviena kritiska pozīcija var kļūt par stilīgu saukli, mārketinga kultūrai pārklājot jebkādas kritiskā radošuma izpausmes. Un diemžēl kapitālisms pret šo ironiju ir imūns – jebkura mākslinieciski spēcīga, iedarbīga kritika ir papildu reklāma kritikas objektam. Vai joki un tūkstošiem sekotāju sasniegušie, mākslas sistēmas netaisnības izsmejošie sociālo tīklu konti var izmainīt mākslas pasauli? Vai arī tie vienkārši kalpo par kolektīvās terapijas platformu, kurā kopīgi pasmieties un sajust vienotību ar citiem, vairs neesot vieniem tajā kognitīvajā disonansē, ko rada mākslas pasaules liekulība un neatbilstība pašu sludinātajām vērtībām? Mākslas procesus apaudzējot ar biznesa mārketinga stratēģijām un apkalpojot mākslas patiesībām neatbilstošas intereses, tā zaudē savu ietekmi, emocionālās un sociālās iedarbības spēju un kļūst triviāla un utilitāra. Mazais sarkanais punktiņš nepārtraukti vēro savus potenciālos patērētājus.