10 minūtes ar Sjū Poļšikovu
Sjū Poļšikova (Sue Polschikova) ir Portugālē dzīvojoša krievu fotogrāfe. 2011. gadā viņa pārcēlās uz Tuvajiem Austrumiem, bet kopš 2017. gada dzīvo Lisabonā. Pašreiz viņa ir tiešsaistes studente dokumentālās fotogrāfijas akadēmijā Fotografika.
Sjū šogad piedalīsies Rīgas Fotomēnesī, kas sāksies 24. maijā. Darbā Dīgsti (Sprouts) viņa centusies radīt jaunu “ķermeņa masku”, savienojot cilvēka organismu ar apkārtējās dabas un dzīvnieku pasaules priekšmetiem. “Es vēlējos izpētīt to, kā šīs abas lietas papildina viena otru un veido savstarpējās attiecības. Gribēju uzdot sev jautājumu – kur ir robežšķirtne starp harmoniju un viena patoloģisko ietekmi uz otru? Kurš no kura izaug? Kurš kuru determinē?”
Vai tev pašai patīk dīgsti?
Jā, es mēģināšu paskaidrot. Ilgu laiku esmu pavadījusi, dzīvojot Tuvajos Austrumos. Klimats tur bija ārkārtīgi karsts, un augu brīvā dabā tur ir maz. Es domāju, ka, dzīvojot tur, mani ir ietekmējis dabas trūkums. Taču šeit, Portugālē, ir okeāns, kalni, meži, un ir ļoti tīkams klimats visos gadalaikos. Man bija svarīgi piedalīties šajā projektā. Mēs piedzīvojam kaut ko neizskaidrojamu, kad esam izgājuši dabā. Mēs pārstājam būt kritiski, bet kļūstam par sevis novērotājiem. Mūsu skarbais skatījums uz pasauli mīkstinās, kolīdz esam pakļauti pasaules daudzšķautņainībai. Mūs neuztrauc kāds izaugums uz stalta ozola vai neglīts vaļa vēders. Mēs nedomājam par to, kā šo skatu uzlabot, bet drīzāk mēs kļūstam pārņemti ar dabas unikālo pašpietiekamību. Šī iemesla dēļ fotogrāfijas nav rediģētas. Kadri tika uzņemti uz mana balkona gaišā dienas laikā.
Kā Covid-19 ir ietekmējis tavu māksliniecisko darbību?
Manuprāt, Covid ir skāris gandrīz ikvienu uz planētas. Ieskaitot manu ģimeni, protams. Bet es negribu vainot vīrusu visās neveiksmēs. Šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kaut kas līdzīgs ir noticis ar cilvēci. Daudzi sauc šo periodu par ļoti tumšiem laikiem. Laiks nav pats viennozīmīgākais un vieglākais jēdziens, tomēr tas ļauj māksliniekam fokusēties un būt patiesi pašam, jo visi viņa kārdinājumi pagaist. Pandēmija man ļāvusi sakārtot domas un dziļi ieskatīties sevī, pievērsties izglītībai un aktīvai rīcībai.
Kāds ir pašreizējais sociālpolitiskais klimats Portugālē?
Pirmkārt, es esmu iemīlējusi šo saulaino valsti un tās cilvēkus. Finanšu krīze ir ļoti ietekmējusi šo valsti. Es parasti nespriežu par valdības rīcību, tomēr būtu nepieciešami ļoti drosmīgi pasākumi un soļi, lai šo valsti nostādītu atpakaļ uz sliedēm, ņemot vērā pašreizējo vājo ekonomiku. Jā, sabiedrībā ir bijuši vairāki protesti un neapmierinātība, bet pārsvarā cilvēki ir ļoti apzinīgi un seko līdzi visiem noteiktajai karantīnai.
Kā tu iedomājaties pasauli pēc Covid?
Domāju, ka mūsu nākotni pirms daudziem gadiem labi aprakstījuši lieliski autori, piemēram, brāļi Stugatski, Orvels u.c. Pat ja viss beigsies labi – mūsu pašreizējie laiki un darbības pasaulē atstās rūgtu pēcgaršu.
Pie kāda projekta tu pašlaik strādā?
Šis projekts tika publicēts dažos žurnālos, kā arī tika nominēts un saņēma godalgas vairākos konkursos. Tagad es gribu turpināt filmēt un publicēt grāmatu. Turklāt šobrīd es nodarbojos ar portretu sēriju, lai gan ir pāragri runāt par galarezultātu.
