Ādama Brūmberga (mākslas) pasaule
Mākslinieks Ādams Brūmbergs (Adam Broomberg, 1970) plašākai sabiedrībai ir zināms no ilggadējās sadarbības ar mākslinieku Oliveru Šanarinu (Oliver Chanarin), kas 2021. gadā tika izbeigta jeb oficiālās relīzes vārdiem “legāli, ekonomiski, radoši un konceptuāli izdarīja pašnāvību.” Viņu kopīgais devums mākslas pasaulē ir milzīgs. Grāmatas War Primer 2 (2011) un Holy Bible (2013), kas pievēršas konflikta vardarbībai un bezjēdzībai, ir fundamentāli izdevumi fotogrāfijas vēsturē. Brūmbergs turpina iesaistīties dažādos kolektīvos projektos, kas ietver aktīvismu, neaizstājamos blokķēžu žetonus un taisnīgu fotogrāfiju. 40 minūšu zoom intervijā bieži tiek minēta liekulība, hierarhija, kā arī ticība labajam. Atstumts intelektuālis, kas saņēmis nāves draudus internetā par saviem vārdiem par to, kam tic, Brūmbergs turpina aizstāvēt savas politiskās un mākslas intereses jaunā veidolā.
Patlaban Brūmbergs dzīvo Berlīnē. Viņš ir fotogrāfijas profesors Hamburgas Mākslas universitātē (HFBK) un pasniedz arī Fotogrāfijas un sabiedrības maģistra programā Karaliskajā Mākslas akadēmijā Hāgā. Brūmbergam ir bijušas daudzas personālizstādes, nesenākās notikušas Fabra i Coats Centre D’Art Contemporani Barselonā (2021), Pompidū centrā Parīzē (2018) un Hasselblad centrā (2017) Gēteborgā.
Kas šobrīd nodarbina jūsu prātu?
Esmu uzsācis darbu kolektīvā projektā, kura galvenais līdzautors ir Issa Amro – mākslinieks un aktīvists no Hebronas Palestīnā. Projektā ir daudz līdzstrādnieku, un katram ir svarīgas, citādākas prasmes. Kādam ir mākslīgā intelekta zināšanas, cits strādā ar kiberdrošību. Vēl ir kāds ar praktiskām iemaņām kameru izgatavošanā, cita uzdevums ir blokķēde. Tā ir visai liela grupa ar dažādiem cilvēkiem, kas dzīvo gan Eiropā, gan Palestīnā. Mēs veidojam vairākus projektus, tie visi krustojas caur konceptuālo mākslu, fotogrāfiju un aktīvismu un ir ļoti praktisi projekti.
Kā Artists + Allies x Hebron?
Jā, pirmajā projektā mēs instalējām novērošanas kameras olīvkoku birzī, tās sūta tiešraides straumēšanu uz vairākām institūcijām un mūsu mājaslapu. Tā ir publiski pieejama, cilvēki var interesēties, uzmest aci un pārliecināties, ka kokiem viss ir kārtībā, jo tiem uzbrūk ebreju kolonisti un Izraēlas Autoritāte. Ja notiek novērošana, kas ir novērošanas kameras skatiens? Tas, protams, ir ļoti filozofisks jautājums. Mēs domājām, kas varētu radīt pretnovērošanas skatienu?
Varētu domāt, ka pret kameru lūkojas acs, taču mēs prātojām, kā ir ar novērošanas dziņu. Tā ir par kontroli, varas saglabāšanu, arī par pazemošanu, jo cilvēkiem tādējādi tiek laupīts privātums. Mums likās, ka novērošana varētu būt interesantāka, kad tas ir labvēlīgs skatiens. Tas nav par laušanu, bet par celšanu un kopienas atbalstīšanu. Tādēļ tā vietā, lai tas būtu agresīvs skatiens pretim, tas ir par ļoti maigu tieši tās pašas tehnoloģijas izmantošanu. Tās ir kameras, kas vēro to, kas notiek reāllaikā, taču tās tika uzstādītas, lai nodrošinātu, ka šie koki, kas ir līdz pat 3000 gadus veci, ir drošībā, jo kopienai tie ir ārkārtīgi svarīgi ekonomiskā, sabiedriskā un garīgā ziņā. Tā ir ļoti konceptuāla un vienlaikus ļoti praktiska ideja.
Ir vēl daži projekti, pie kuriem esam sākuši darbu. Viens no tiem, piemēram, izmanto blokķēdi. Mums ir pieejami ļoti augstas izšķirtspējas satelītattēli no Izraēlas un Palestīnas.Šobrīd trenējam mākslīgās inteliģences algoritmu, lai tas no augšas spēj atšķirt olīvkoku no jebkura cita koka, kā arī ģeolokāciju, kas nozīmē, ka mums ir iespēja noteikt koka īpašnieku. Saskaņā ar palestīniešu fermeriem viņiem ir zemes īpašumtiesību apliecinošs dokuments. Blokķēdē būs reģistrēts koka vecums, koka īpašnieks un koka atrašanās vieta. Kad biju mazs, dzimšanas dienā saņēmu, piemēram, koalas adopcijas sertifikātu. Par 1400 dolāriem piecus gadus tas tika barots un es saņēmu koalas bildi ar viņa vārdu. Mēs cilvēkiem piedāvāsim tādu pašu iespēju – viņi varēs adoptēt koku un iegūtā nauda tiks atdota kopienai. Tā palīdzēs saglabāt koka drošību, un, manuprāt, ir interesanti, ka adoptētajam kokam varēs noteikt tā atrašanās vietu un redzēt augstā izšķirtspējā mājaslapā. Un varbūt jūs sakontaktēsieties ar vietējo fermeri vai ģimeni, kam tas pieder. Jūs patiešām varat sazināties. Mēs izvēlamies lietot tehnoloģijas pozitīvākam mērķim.
Jūs esat proaktīvs, kad runājat un darāt, kā vislabāk mākat, par politiskiem konfliktiem, karu, netaisnībām – vai šī nepieciešamība sakņojas sociāli un politiski aktīvā pilsonī vai māksliniekā?
Tie nav atšķirami. Es uzaugu Dienvidāfrikā aparteīda laikā. Atceros, kā 16 vai 17 gadu vecumā jau kolekcionēju attēlus no lielākās Johannesburgas slimnīcas arhīva, jo tā bija pasaules slavena cilvēku dēļ. Uz turieni brauca ārsti no visas pasaules, lai ārstētu ložu ievainojumus un nažu brūces. Arhīvs jau bija politiski uzlādēts, un mani tas ļoti interesēja. Ja jūs paskataties uz darbiem, kurus esmu uztaisījis kopā ar manu bijušo partneri Oliveru, tajos nekad nav tikusi nodalīta politika, dzīve un māksla. Atšķirība ir tajā, ka agrāk mana prakse ietvēra vairāk ceļošanu, taču tagad, manuprāt, tā ir vairāk par ilgtermiņa attiecību nodibināšanu ar vienu vietu un tās kopienas cilvēkiem. Līdz šim manā praksē pietrūka mākslas darbu, kuriem ir dziļa ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi.
Jūs esat aktīvs arī sociālajos tīklos, īpaši instagramā. Cik efektīvas ir sociālo tīklu platformas, lai runātu par svarīgām tēmām?
Tās ir bijušas efektīvas un noderīgas. Instagramā man ir gandrīz 40 tūkstoši sekotāju, un es no tā iegūstu daudz informācijas. Es arī ievietoju daudz informācijas no savas puses, bet ir skaidrs, ka mana konta saturs tiek cenzēts. Vienalga, kad runāju par īpaši jūtīgu tematu, ierakstu apskata daudz mazāk cilvēku. Tā ir efektīva improvizētā tribīne. Anglijā katru svētdienu Haidparka stūrī ir pieejams tā saucamais Runātāja stūris, kur cilvēki var, stāvot uz kastes, izkliegt savas domas. Instagrams darbojas līdzīgi, tu vari kliegt un bļaut, taču tas ir nedaudz kā kliegt Platona alā. Kopumā es to lietoju kā rīku, sociālie tīkli palīdz atrast atbalstu, piemēram, tehnisko palīdzību vai atrast kādu ar specifiskām prasmēm. Es mēģinu to lietot vislabākajā veidā, bet man no tā nav lielu gaidu.
Nesen instagramā bija viedokļu sadursme, kad komentējāt žurnāla Vogue fotosesiju ar Zelensku pāri. Par ko bija galvenās domstarpības?
Tas bija ļoti interesanti. Es negaidīju, ka tas izraisīs tādu reakciju, niknumu. Mana mākslas prakse ir pētīt attēlus, nav svarīgi, vai tie ir uz Rice Krispies brokastu pārslu kastes vai Vogue žurnālā, es vienmēr tās izpētu un tā darīju arī šoreiz. Taču es pieskāros kādai ļoti jutīgai vietai, un tā man daudz ko atklāja. Pirmkārt, Ukrainas patriotisma līmeni un arī reaktīvo dabu. Var saprast, ir cilvēki, kuru eksistence ir apdraudēta, un tādā situācijā tā var reaģēt, dusmīgi. Taču es saņēmu nāves draudus par to, ka izteicu akadēmisku komentāru, kādu regulāri izsaku par citiem attēliem. Šis karš atspoguļoja pasaules divkosību, kā arī to, ko es saucu par empātijas hierarhiju. Tiklīdz sākās karš, es izveidoju līdzekļu vākšanas kampaņu.
Tieši tā. Mēs savācām daudz naudas, kas tika nodota mākslas un kultūras darbiniekiem, kas bēg no Ukrainas. Man izdevās piesaistīt 150 pasaules atzītākos māksliniekus, kas iedeva vienu savu darbu atvērtam metienam. Kaut ko tādu viņi parasti nedarītu, bet piekrita, jo karš notiek Eiropā. Ja es lūgtu naudu bēgļiem, kas bēg no klimata pārmaiņām vai no konflikta Subsahāras Āfrikā un mēģina šķērsot Vidusjūru, es nekad šādu atbalstu nebūtu saņēmis. Saņēmu, jo tas bija domāts baltādainiem Rietumu bēgļiem. Tas, protams, nenozīmē, ka viņu sāpes ir mazākas. Pie šīs kampaņas kopā ar aizrautīgu komandu strādāju pilnu slodzi četru mēnešu garumā. Es gāju arī uz vilcienu staciju Berlīnē, kur katru dienu ieradās līdz pat 2000 bēgļiem. Tieši tikpat daudz kara bēgļu pasaulē ir no Palestīnas – septiņi līdz deviņi miljoni, taču neviens nerunā par Palestīnu, lai gan tur ir tikpat daudz ciešanu.
Man šie Vogue attēli un kara naratīvs šķiet ļoti nepatīkams, jo tiek izteikts pieņēmums, ka karš ir pašsaprotams un ka kāds šajā karā uzvarēs. Karā neviens nevinnē. Ir šis pataloģiskais diktators, kas draud citai valstij, tādēļ ir jāaizstāvas, taču neviens šo karu neuzvarēs. Neviens nevinnēja nedz Pirmajā pasaules karā, nedz Otrajā. Tie vēl joprojām notiek.
Kāpēc cilvēce ir apmāta ar karu?
Es varu runāt par fotogrāfiju. Vogue fotosesija bija perfekts piemērs, kā fotogrāfija veicina notiektu naratīvu, kas, šajā gadījumā, ir varonīgs vīrietis, viņa sievišķīgā līdziniece, kuru viņš aizstāv, taču viņa viņu arīdzan labvēlīgi iespaido. Šādiem attēliem piemīt seksīgs skaistums, tajos ir daudz jutekliskuma. To var vērot arī rakstniecībā. Tieši tādā veidā Hemingvejs aprakstīja Spānijas pilsoņu karu. Taču, piemēram, brīnišķīgā baltkrievu rakstniece Svetlana Aļeksijeviča raksta par karu no feministes perspektīvas, nevis no kauju dalībnieku vīriešu viedokļa. Tas ir visnotaļ citāds naratīvs. Es lasīju, ka tikko izdota sieviešu žurnālistu sarakste, kas bija izplatīta Spānijas pilsoņu kara laikā. Arī tā bija ļoti atšķirīga no Hemingveja teiktā. Fotogrāfijā un žurnālistikā pieņemts, ka karš ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa. Pastāv arī tendence karu padarīt varonīgu vai to romantizēt, un Vogue fotogrāfijas tieši to izdarīja. Manuprāt, tas ir bīstami, jo tas padara karu neizbēgamu.
Kamēr pastāvēs cilvēce, būs karš.
Aparteīda laikā mans tēvs teica mums, saviem bērniem – aktīvistiem: “Jūs tikai cīnāties pret cilvēci.” Ja jūs neticat progresam, tad var vienkārši mirt. Šobrīd dzīvojam tik interesantā laikā, jo lielākā daļa Eiropas ir fašistiska. Mēs dzīvojam šādā ekstrēmā konservatīvismā, bet, tajā pašā laikā, manu bērnu paaudze pasauli redz citādāk. Tā ir skaista, progresīva un iekļaujoša. Man ir lielas cerības.
Jūs nezaudējat cerību par labāku pasauli?
Zaudēju. Tāpat kā citi, es dažreiz zaudēju visu enerģiju. Man šķiet, ka tādēļ man patīk strādāt grupā, jo tad mēs cits citam palīdzam darboties. Ja man būtu jāpaļaujas tikai uz sevi, es nedomāju, ka varētu izturēt.
Jūs esat liels Palestīnas tiesību aizstāvis, taču savos mēģinājumos palīdzēt esat atstumts. Vai saprotu pareizi, ka jūsu mēģinājums izveidot palīdzības kampaņu palestīniešiem neguva atbalstu?
Es saprotu, ka man jāiegulda enerģija tajā, kam ticu, pat ja tas ir kā peldēt pret straumi. Savākt naudu šim projektam ir gandrīz neiespējami, taču mums ir fantastiskas idejas un brīnišķīga komanda. Ja šis projekts atbalstītu cionistu Izraēlu, man tagad būtu miljoni, aiz manis stāvētu visa Holivuda. Patlaban veidojam GoFundMe projektu, jo man ir beigusies nauda. Atkal jau te var runāt par līdzjūtības hierarhiju, tas mani padara nedaudz depresīvu, jo īpaši Vācijā ir bail lūgt finansējumu kaut kam tādam.
Vai šāda hierarhija pastāv mākslas pasaulē?
Pilnīgi noteikti. 2005. gadā izveidojām darbu par Izraēlu un Palestīnu. Mums bija izstāde ICP Ņujorkā, un mūs iesūdzēja tiesā par to, ka it kā apsūdzām Izraēlu etniskajā tīrīšanā. Man Amerikā tā īsti karjeras nav bijis. Mākslas pasaulē Palestīna ir lamuvārds. Bet es domāju, ka tas mainīsies, jo ir jaunā paaudze – starptautiski atzīti mākslinieki, kas uzskata sevi par palestīniešiem. Manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, arvien vairāk gados jaunu ebreju dodas braucienos uz Hebronu, mēģinot saprast, kas notiek viņiem apkārt.
Cik daudz mākslas institūcijas vēlas iesaistīties projektos par politiku un tās problēmām?
Tas atkarīgs no problēmas un valsts. Identitātes politika ir modes kliedziens Amerikā. LGBTQI+ nav ļoti populāra tēma Polijā. Taču šķiet, ka Palestīnas okupācija ir vienmēr viens liels “nē”. Mūsu olīvkoku projektu piedāvājam gandrīz 200 institūcijām, to paņēma tikai četras.
Vai fakts, ka esat ebrejs, jūs neaizsargā, kad kritizējat Izraēlu?
Vispirms, vēsturiski, jebkurš ebrejs, kas kritizēja Izraēlu, tika saukts par antisemītu. Mana vēsture ir unikāls sajaukums – visa mana ģimene, izņemot vecvecākus, tika iznīcināta holokaustā. Es dzīvoju Vācijā, esmu piedzīvojis aparteīdu, un es pilnīgi notiekti identificējos ar ebreju identitāti. Tikai nesen mana ģimene sāka pieņemt daļu no maniem darbiem, piemēram, šo jaunāko projektu. Kad 2005. gadā uztaisīju grāmatu Chicago, mans tēvs lūdza mani to nepublicēt, sakot, ka es nododu ebreju cilvēkus. Godīgi sakot, es nedomāju, ka esmu ļoti aizsargāts.
Apskatot jūsu instagrama kontu, man radās sajūta, ka pēdējā laikā jums ir daudz nostalģisku momentu, analizējot, kritizējot fotogrāfijas mediju un jūsu lomu tajā. Ko jūs domājat sakot, ka tradicionālā fotogrāfijas prakse, tehnoloģijas un pieredze ir toksiska?
Visa fotogrāfija ietver attiecības, kurās ir vienvirziena varas plūsma, kurās cilvēks ar kameru ir tas, kas kontrolē, kam ir vara pār ekonomiku, izplatīšanu un naratīvu. Es jūtos ļoti priviliģēts, ka varu paskatīties uz savu darbu un pateikt, kas nav labi un parādīt cilvēkiem, kas nav labi. Man šķiet, ka pavērsiena punkts bija naratīvs, ka dokumentālā fotogrāfija var būt spēks labajam, tā muļķīgā ideja, ka fotogrāfija var piešķirt balsi tiem, kam tās nav. Kā tad! Tās ir muļķības. Ikkatrs ir spējīgs runāt pats par sevi!
Vai Fair Foto radās no šīm domām?
Tas ir vēl viens projekts, kas lieto blokķēdi. Tam, manuprāt, ir liels potenciāls. Adobe jau ir izstrādājusi kaut ko, kas saucas satura autentifikācijas iniciatīva, kas nozīmē, ka viņi blokķēdē reģistrē visus metadatus, kas pievienoti digitālajam attēlam, bet līgumā vai metadatos nav iekļauts cilvēks, kas atrodas kameras priekšā. Fotogrāfija strādā ar autortiesībām, bet tas ir ļoti novecojis koncepts. Citas mākslas formas strādā ar Creative Commons, kas ir prātīgāks līgums jeb prakse, kuru var paplašināt un pielāgot. Autortiesības pasaka: “Gatavs, jums tas pieder uz visiem laikiem, atā!” Tas ir neprāts. Jums nevar piederēt cita attēls!
Vai ticat, ka māksla var izmainīt vai palīdzēt izmainīt pasauli?
Tas netieši norāda, ka ir māksla un ir pasaule. Kāda ir dziņa radīt mākslu? Vai to vada ego? Vai tā ir vēlme, lai tiek godināts jūsu vārds? Vai tā ir par naudas pelnīšanu? Vai varbūt, lai atklātu, cik sarežģīta ir dzīve, vai, lai dotu citiem grandiozu pieredzi vai ieskatu vietā vai telpā, kuru esat izpētījis vai izdomājis?
Kāda ir jūsu dziņa?
Tā laika gaitā ir mainījusies. Manējā bija tik toksiska, cik vien iespējams. To vadīja ego, tā bija ļoti augstrprātīga un iedomīga. Man piemita dižošanās, kāda raksturīga baltādainam vīrietim. Pēdējā laikā esmu nomierinājies, esmu nolaidies uz zemes un cenšos kļūt pieticīgs un būt noderīgs. Feministu politikā teiktu, ka personīgais ir politisks. Manu bērnu māte bieži saka, ka es esmu ļoti labs pasaules politikā, bet kā ar politiku mājas apstākļos? Tādā ziņā man vēl ilgs ceļš ejams.
Vai tas, ko tikko izstāstījāt, ir iemesls, kāpēc pārtraucāt ilggadējo karjeru kopā ar Oliveru Šanarinu?
Es labprātāk nerunāšu par pagātni. Es par to runāju terapijā, man par to nav jārunā priekš žurnāla.
No kurienes jūsu interese par neaizstājamajiem blokķēžu žetoniem? Jums interesē iet līdzi laikam vai tehnoloģijas pašas par sevi?
Ideja reģistrēt Palestīnas olīvkokus, tas ir NFT. Tas, ko mēs uzskatījām par NFT pirms pāris gadiem, ir muļķības, bet es jau no 2017. gada sapratu šīs tehnoloģijas radikālo potenciālu. Tas, par ko mums jādomā, ir neaizstājamie blokķēžu žetoni kā līgums. Šajā gadījumā, tas ļautu Olīvkoku projektam vai godīgai fotogrāfijai lietot šo tehnoloģiju tā, kā es iztēlojos tās patieso funkciju. Tā nav tikai apmaiņa ar Pokemona kārtīm JPEG formā, paldies Dievam, tas, šķiet ir beidzies. Es pazīstu cilvēkus, kas nopirka to darbu (Beeple, Everydays: The First 5000 Days) par 69 miljoniem, un tas bija par kriptotirdzniecību un valūtas inflāciju. Tirgus bija viltus solījumi jauniem māksliniekiem. Manuprāt, mākslas pasaules snobiskā atbilde par NFT bija par estētiku un politiku, kas ir atbilstoša, taču man šķiet, ka tā vēl būs liela nākotnes daļa. Es domāju, ka blokķēde un žetoni kļūs interesanti projekti, lai arī mākslas tirgus vēl joprojām vēlas klasisku fotogrāfiju un glezniecību.
Kādas ir mākslas pasaules lielākās problēmas?
Ir vairākas mākslas pasaules, un es esmu aizgājis prom no tām, kuras uzskatīju par vistoksiskākajām, tās, kuras vada nauda, ego, vara, naudas atmazgāšana, viltus ekonomija un uzpūsta ideja par talantu. Ir patiess atvieglojums tikt no tā visa laukā. Tas šķita kā azartspēļu un dvēseles pārdošanas salikums, burtiski, kā sēdēt pie blekdžeka galda un flirtēt ar krupjē, vēlēties, lai krupjē pasaka, cik lielisks jūs esat. Dubults murgs. Esmu bijis uz daudzām vakariņām ar briesmīgiem cilvēkiem, līdz vienu dienu pateicu, ka man ir jātiek prom, jo es sevi nesaskatu šajā mākslas pasaulē. Nezinu, vai tas bija gluži tik eleganti un apzināti. Es biju sevi padarījis tik nepatīkamu. Tāpat kā, ja ādā ir skabarga, āda no tās tiek vaļā. Man šķiet, ka ka mākslas pasaule no manis tika vaļā, nevis es eleganti tai pagriezu muguru. Es neesmu mākslas pasaulē gluži populārākais cilvēks. Esmu aizvainojis visus, kurus varēju aizvainot. Šo to es nožēloju, varēju rīkoties elegantāk, bet kopumā esmu mierā ar sevi.
