/ Kārlis Vērpe / Blogs

Arods, peļņa un izglītība

Saistībā ar manu iepriekšējo blogu Fotogrāfijas izglītības problēma saņēmu kritisku iebildumu, ka tekstā nav skatīta vienīgā pelnošā fotogrāfijas joma Latvijā, kuru ir jēgpilni saukt par arodu, respektīvi, komercfotogrāfija. Droši vien domātas tika studijas portretu, produktu, kāzu un citu saviesīgu pasākumu bildes. Komercfotogrāfija ir savdabīgs un strīdīgs jēdziens. Tas uzrāda fotografēšanu kā finansiāli ienesīgu darbu. Komercfotogrāfiju mēdz nošķirt no mākslas un žurnālistikas. Iemesli nošķīrumam ir dažādi – komercfoto nav tik radošs; tas ir pakārtots pasūtījuma izpildei un produkta atbilstošai reklamēšanai; tas ir saistīts ar tirgus un nevis cilvēku vajadzībām utt. Respektīvi, jēdziens ir mānīgs un apslēpj citas iespējas ar fotogrāfiju pelnīt. Tiesa, produktu vai kāzu bildēšana šodien ir stipri ienesīgāka par fotožurnālistiku, bet tas neparedz jomas likteni nākotnē. Tiesa, aroda izpratne ir piesaistīta peļņas un dzīves kvalitātes idejai, tomēr būtu aplami atmest arodus, kuri noteiktā laika periodā pietiekami daudz naudas neienes. Ekonomiskās krīzes apstākļos arhitekts nebeidz būt aroda meistars tikai tamdēļ, ka pamatīgi samazinās pasūtījumu apjoms un vairs nevar savilkt galus. Publicists brīvdarbnieks (freelance) nav mazākā nozīmē arodnieks, mēnesī pelnīdams zem 1000 EUR.

Ja mēs atdalām komercfoto no citām iespējām ar fotogrāfiju pelnīt, piemēram, mākslas zinātnes arodā, tad mēs paredzam, ka ne ar vizuālu žurnālistiku, ne mākslas fotogrāfiju, ne ar attēlu teorētisku zināšanu pelnīt nevarēs. Viena lieta, kas nosaka iespēju pelnīt, ir pieprasījums sabiedrībā pēc noteiktiem pakalpojumiem. Otra – sava darba un tā vērtības izpratne. Piemēram, ar publicistiku brīvdarba režīmā var nopelnīt mazāk nekā ar fotožurnālistiku, ņemot vērā honorāru un ieguldāmā darba apjomu. Arī šajā gadījumā var atrunāties, ka publicistika nekāds arods nav, mediju veidotāji nav sapratuši, cik esejas sarakstīšana ir dārgs prieks utt. Bet var darīt citādi un darba sarunās regulāri atgādināt par nepieciešamību honorāru apjomu celt. Tas pats attiecas uz nepieciešamo darba kvalitātes līmeni. Kamēr fotožurnālistika netiek uzskatīta par nopietnu arodu, ar kuru var nopelnīt finansiāli stabilai dzīvei, tikmēr nav pamata sarunām par arodnieku sociālajiem uzdevumiem un darba kvalitātes kritērijiem.

Tik daudz par arodiem, kuros ir darīšana ar fotogrāfiju un iespēju pelnīt. Kāds šīm pārdomām ir sakars ar izglītību? Vistiešākais. Uzskats, ka universitātē cilvēki apgūst arodu, prasa skaidrojumu līdzīgu iemeslu dēļ, kāpēc skaidrojumu prasa iespējas nopelnīt ar fotogrāfiju. Vai māksla ir arods? Vai filozofija ir arods? Komunikācijas zinātne, jurisprudence, dizains? Vai tomēr arodi ir tikai galdniecība, būvniecība, rasēšana utt.? Kāda ir atšķirība starp arodu un profesiju? Es teiktu, nekāda. Dažādi ir uzsvari, kurus abi vārdi saliek. Profesija norāda uz augstas raudzes lietpratību. Arods savukārt ir zemāka statusa darbs. Arodam ir vienkāršāki, zemei tuvāki kvalitātes kritēriji, jo aroda prasmes ir pēc definīcijas vienkāršākas. Arī komercfotogrāfija taču ir kas vienkāršs un piezemēts, nevis gudrs un dziļš. Tāpēc izvēle par labu arodam ir svarīga, domājot gan par mākslu, gan fotožurnālistiku, gan citām augstajām humanitārajām lietām. Ir daudz vieglāk taisīt mākslu, izvairoties no konkrētas atbildes, kādi ir paveiktā darba kvalitātes kritēriji. Māksla taču ir iedvesmas, personiskā talanta un nevaldāmas jaunrades lieta, un kurš gan uzdrošināsies te ieviest salīdzinoši vienkāršus atskaites punktus darba izvērtēšanai. Būs kā sociālistiskajā reālismā. Te ir īstā vieta atcerēties Imanuelu Kantu, kurš Spriestspējas kritikā rakstīja, ka ģēnijs rada jaunus likumus. Lai nu kā būtu ar ģenialitāti, Kanta doma nav zemē metama. Darbs vai produkts, kurš saskaņā ar esošajām likumsakarībām ir kas neredzēts, bet acīmredzami kvalitatīvs, paver iespēju formulēt papildu kritērijus.

Izpratne par arodu vai ar fotogrāfiju saistītām profesijām, skatītām no aroda perspektīvas, ne tikai raisa cerības nopelnīt, bet arī ļauj ieviest noteiktu kārtību sarunās par fotogrāfijas izglītību. Kas būtu jāzina produktu, kāzu, pasākumu, portretu, žurnālistikas vai mākslas fotogrāfam? Kāda vieta zinātņu saimē ir fotoattēla teorētiskai apjēgsmei? Respektīvi, kam ir jābūt lietpratīga fotogrāfijas zinātnieka instrumentu kastē? Vai ir vērts domāt par atsevišķu fotogrāfijas zinātni vai tomēr Vizuālās kultūras studijas (Visual culture) jau ir gana labs risinājums? Ja tā, tad kāpēc ir tik maz fotogrāfijas un nevis vizuālās komunikācijas vēsturnieku, teorētiķu un filozofu? Kāpēc fotogrāfijas teorijas materiāli salīdzinājumā ar kino ir kā oda centieni iepretim bebra sastrādātajam? Kāpēc fotoeseju valodas likumsakarību atsegšana vēl arvien ir šamaņa vēriena uzdevums?

Šādi jautājumi spraucas kā asni pavasarī pēc tam, kad esam atzinuši fotogrāfijas izglītības nepieciešamību.