Dažādot mākslas ainavu. Intervija ar A:D: Curatorial Berlīnē kuratorēm

Liekot lietā iepriekšējo pieredzi un sakarus, divas jaunas kuratores – Kristi Vudi (ASV, 1987) un Marija Iserlis (Ukraina, 1986) – vada mākslas telpu A:D: Curatorial Berlīnē, kas cenšas radīt platformu, caur kuru laikmetīgajiem māksliniekiem ir iespēja tikt ievērotiem nekomerciālā vidē. Galerija, kas nepārdod, bet piešķir finanses jaundarbu izveidei, kuratores, kurām svarīgāka mākslinieku izaugsme, nevis iekasētie procenti. Kā šāda mākslas telpa izdzīvo un kā tā ir atradusi savu nišu COVID un kara laikā, stāsta kuratores.

 

Kā jūs abas satikāties un kā radās ideja izveidot jaunu mākslas telpu?

Kristi: Marija un es satikāmies caur kopīgu draugu Berlīnē. Es tobrīd biju tikko beigusi strādāt Christie’s – Ņujorkas izsoļu namā –, un Marija bija tikko pabeigusi strādāt Manifestā. Mēs abas tajā laikā jutāmies nedaudz izdegušas savā karjerā, un mums abām arī bija interese darīt ko mazāku, bet ko tādu, kur strādātu ar māksliniekiem, bezpeļnas organizācijām un izpētīt, kā tas būtu, ja mēs vadītu mūsu pašu galeriju, ja mēs būtu pašas sev priekšnieces. Mēs uztaisījām mazu galeriju Aperto Raum, bet drīz vien gribējām taisīt lielākas izstādes, paplašināties un veidot projektus, kas būtu kā dialogs starp Austrumiem un Rietumiem, jo Marija ir no Ukrainas, bet es no Amerikas. Vēl mēs ļoti vēlējāmies palīdzēt jaunajiem māksliniekiem, kuriem vajag telpu, vairāk reklāmas un līdzekļu, lai veidotu jaunus darbus. Tā mēs nonācām pie A:D:. Taču tad diemžēl sākās COVID, tas sagrozīja plānus, piespiežot projektam divu gadu pārtraukumu. Berlīnē mājsēdes noteikumi bija īpaši stingri. Pagājušā gada beigās mēs atradām pašreizējās telpas, parakstījām līgumu un šī gada martā ievācāmies. Sākām 2017. gadā, bija pāris veiksmīgu gadu, lai izveidotu stabilu pamatu, un tad sākās krīze. Taču man liekas, ka COVID bija mums arī labā laikā, jo tas notika brīdī, kad mēs vēlējāmies kļūt profesionālāka institūcija, nevis tikai viena no Berlīnes underground vietām. Tas mums deva pāris gadu laiku pārdomāt mūsu biznesa plānu un stratēģiju, kā arī finansēšanu, un tas ir pozitīvi.

Kāda ir jūsu kvalifikācija?

Marija: Man ir izglītība mākslas vēsturē un mediju zinātnē. Esmu strādājusi Manifesta biennālē, kur kūrēju un producēju liela mēroga starptautisku izstāžu projektus, un pašlaik esmu kuratore Staatliche Kunstsammlungen Drēsdenē.

Kristi: Es studēju mākslas vēsturi un tad absolvēju Royal College of Art Londonā ar maģistra grādu dizaina vēsturē. Es strādāju Christie’s apmēram piecus gadus.

Kā jūs izvēlaties, ar kuriem māksliniekiem strādāt?

Kristi: Mēs meklējam konceptuāli ļoti spēcīgus māksliniekus. Mums vajag cilvēkus, kam ir savs redzējums, kam ir portfolio, kas, iespējams, jau ir izstādījušies starptautiskā mērogā, lai kāda būtu viņu disciplīna, taču ir nepieciešams, lai ir šis apvienojums — spēcīgs koncepts kopā ar lielisku izpildījumu.

Jūs pasūtat arī jaunus darbus. Kā tas notiek un kam tie ir domāti?

Marija: Bija ārkārtīgi svarīgi uzstādīt to par vienu no mūsu galvenajiem mērķiem. Mēs esam pilnībā nekomerciāla organizācija. Mēģinām iegūt finanses visam, ko darām. Jaunu darbu pasūtīšana māksliniekam ļauj strādāt bez spiediena, ka tiem jābūt komerciāli veiksmīgiem. Dažreiz tas ir visai garš process, citreiz izdodas ātri, tas patiešām ir atkarīgs no mākslinieka. Dažkārt mēs pazīstam mākslinieku jau gadiem un izdomājam projektu, bet citreiz mākslinieks ienāk mūsu telpā un saprot, ka vēlas izveidot ko īpašu kādai konkrētai sienai. Mēs vienmēr cenšamies iegūt papildu budžetu, lai mākslinieks var strādāt, kā vēlas. Izstādēs mēģinām iekļaut gan esošus darbus, gan tikko tieši šai izstādei uztaisītus jaundarbus. Mums ir telpa, tad kopā ar mākslinieku piesakāmies finansējumam, bet jaunie darbi pieder māksliniekam. Mēs arī nespiežam tos pārdot.

Vai jūsu darbā ir kas mainījies kopš sākās karš Ukrainā?

Marija: Jā, darbs ir krasi mainījies. Man ir pilnas slodzes kuratora darbs Drēzdenē, tādēļ A:D: ir papildu sirdsdarbs. Kad sākās karš, es uzreiz gribēju kaut ko darīt, atbildēt, un mani kolēģi mani arī atbalstīja, taču muzejs, kā varat iedomāties, ir ļoti lēna institūcija. Tādēļ fakts, ka mums ir tāda platforma kā A:D:, padarīja šo vēlmi kaut ko darīt ātrāk iespējamu, un tas šajā gadījumā ir nozīmīgi. Taču, no otras puses, bija svarīgi nedarīt kaut ko pārāk ātri, tādā nozīmē, kā neizdarīt kaut ko kā ātru atbildes reakciju, bet uztaisīt pirmo izstādi ar ukraiņu māksliniekiem izmeklētu un pārdomātu. Mēs pārvācāmies uz jaunajām telpām uzreiz pēc kara sākuma, tādēļ bija skaidrs, ka izmantosim telpu, lai izceltu ukraiņu māksliniekus, mākslu un kultūru, taču sākām ar izstādi, kurai gatavojāmies vēl pirms kovida un ar kuru vēlējāmies parādīt jaunās telpas Berlīnes publikai. Tādējādi, kamēr Kristi strādāja pie pirmās izstādes, man bija laiks sadarboties ar ukraiņu māksliniekiem un kuratoriem pie otrās izstādes, lai tā būtu būtiskāka un lai man būtu vairāk laika pieteikties finansējumam. Mēs ieguvām atbalstu un vienas izstādes vietā beigās izveidojām divas vienlaicīgi. Vienā rādījām svarīgu Ukrainas mākslinieku arhīvu, un otrā bija 17 jaundarbi, kas radīti kopš kara sākuma. Mēs 13 māksliniekus atvedām uz Berlīni. Liela daļa no viņiem bija vīrieši, kuriem parasti neļautu izbraukt no Ukrainas, taču, pateicoties izstādei, mēs varējām viņiem izsniegt ielūgumus un viņi varēja būt klāt. Tā mums kļuva arī par politisku iespēju kaut kā palīdzēt, un mēs saņēmām daudz uzmanības izstādei, kad tā daļēji aizceļoja uz Folkwang muzeju un daļa uz muzeju Lodzā, Polijā. Tā radīja plašu izpratni un ilga visu vasaru. Arī man personīgi šī iespēja bija svarīga.

Tad bija pāris nedēļu pauze līdz nākamajai izstādei ar Ahmetu Ogutu. Es satikos ar vēl vienu ukraiņu kuratori un uzaicināju izveidot izstādi priekš A:D: ar ukraiņu māksliniekiem, kas dzīvo Berlīnē. Pirmajā izstādē bija ļoti svarīgi parādīt, ko domā tie ukraiņu mākslinieki, kas izvēlējās palikt Ukrainā. Rietumu kuratori reizēm paņem to, ar ko ir ļoti ātri izveidot izstādi, viņi uzrunā vietējos ukraiņu māksliniekus. Mēs iedevām telpas divām darbnīcām, kuras veido divi citi kuratori un mākslinieki, un tās ir domātas Ukrainas bēgļiem vecumā no 13 līdz 21 gadam. Mēģinām izmantot mūsu platformu, cik iespējams, dažādām iniciatīvām, kuras šķiet interesantas un jēgpilnas, kuras kaut ko maina.

Kā jūs raksturotu Berlīnes mākslas vidi?

Marija: Berlīnes mākslas vide ir ļoti dažāda. Tajā var atrast visu ko — no augstākā ranga institūcijām un vadošajām galerijām līdz vismazākajiem bezpeļņas mākslas projektiem, kas atrodas tālu nomalē un tiek vienpersoniski vadīti. Berlīnē šķietami ir viss. Tajā ir apmēram 300 galeriju, taču Berlīnei nav daudz naudas. Un tomēr mani vienmēr ir pārsteidzis lielais komerciālo galeriju skaits, jo nav ne jausmas, kā viņas atrod pietiekami daudz kolekcionāru, lai sevi uzturētu. Cik zinu, kolekcionāri uz Berlīni parasti brauc no citurienes. Man bija sajūta, ka ar A:D: mēģinām aizpildīt kādu robu, uzbūvēt tiltu starp šo augstākā līmeņa mākslas pasauli un jaunākiem māksliniekiem, kam vēl nav pieejas galerijām vai institūcijām, taču kurus mums šķiet ārkārtīgi svarīgi izrādīt prestižākā vietā. Mēs kādreiz atradāmies Mitte rajonā, blakus ļoti svarīgajai Ērikas Hofmanes privātkolekcijai. No viņas arī dabūjām telpas, kurās pavadījām pirmos gadus. Ideja bija būt kā komerciālai galerijai izstāžu kvalitātes ziņā un kā institūcijai kuratoriālās funcijas dēļ, piešķirt platformu māksliniekiem no bijušās Padomju Savienības, Austrumeiropas, kā arī jaunākiem Berlīnes māksliniekiem, kas, visticamāk, nav kuratoru un institūciju sarakstos, lai izveidotu tiltu, pa kuru tad viņi pie šiem kuratoriem un institūcijām varētu nonākt. Bezpeļņas organizācijas vairs nav Mitte rajonā, tās parasti nevar atļauties būt tādā vietā, kādā pašlaik esam mēs. Arī īrēt tādas telpas ir pārāk dārgi. Mēs izmantojam mūsu iespējas, mūsu sakarus, lai izveidotu tādu platformu, kas iedos kaut ko no abām pasaulēm. Problēma ir tā, ka Berlīne kļūst arvien ģentrificētāka. Cilvēki, bezpeļņas organizācijas te dzīvot vairs nevar atļauties, tādēļ pārvācas uz nomalēm, taču kuratori bieži vien ir pārāk slinki, lai turp aizbrauktu. Manuprāt, mēs mēģinām aizpildīt šo plaisu.

Kā jūs to varat atļauties?

Marija: Pirmās telpas Mitte rajonā mums iedeva par brīvu, mums bija tikai jānodrošina izmaksas. Otrajām telpām ieguvām ASV fonda stipendiju, kas bija tieši piesaistīta telpu īrei. Tas nav pilnīgi neiespējami, bet kļūst arvien grūtāk.

Vai jums ir kādi panākumu stāsti?

Marija: Protams! Piemēram, daļa darbu no šīs ukraiņu mākslinieku izstādes, kura vēlāk tika izrādīta muzejā, tika pārdoti. Tas bija lieliski, jo visu naudu viņi pēc tam izmantoja, lai atbalstītu Ukrainu. Un pašreizējā Ahmeta Oguta izstāde bija pieminēta visos preses kanālos! Apmeklētāji teica, ka tā ir muzeja kvalitātes izstāde! Ir ļoti svarīgi iegūt tāda veida atbildi, mēs uz to tiecamies. Ahmets ir viens no veikmīgākajiem māksliniekiem, viņš ir pārstāvēts lielākajās biennālēs un mākslas institūcijās visā pasaulē. Kopš izstādes KOW galerijā viņam šeit nav bijusi neviena personālizstāde, viņš apzināti izvēlējās, ka viņu nepārstāv neviena komerciāla galerija. Viņš veiksmīgi operē starp dažādām sistēmām. Tāpēc mēs tajā nozīmē viens otram esam perfekti piemēroti. Mēs ar viņu strādājam arī tāpēc, ka pastāv sava veida institucionālais aklums pret māksliniekiem, kas nav vācieši, baltādainie un nepieder noteiktam Berlīnes mākslas lokam. Mums ir ļoti svarīgi nevis strādāt pretēji, bet dažādot Berlīnes mākslas ainavu.

Vai mākslas pasaule nav pārāk pretencioza? Māklslinieks ir izveidojis novērtētu mākslas darbu, tomēr nevar to pārdot, ja vien tas neatrodas prestižā vietā? Vai ir iespējams nokļūt no viena mākslas loka citā?

Maria: Manuprāt, mākslas pasaulē ir vairākas paralēlas pasaules, daudzi lieli un mazi loki, kas dažreiz var pārklāties, taču parasti ir visnotaļ atšķirīgi un noslēgti. Nav tādas ideālās mākslas pasaules, jo tāda piespiež māksliniekus un mākslas profesionāļus strādāt apšaubāmos apstākļos. Esošās sistēmas visbiežāk ir labvēlīgas minoritātei, un bagātība nav nedz vienlīdzīgi, nedz godīgi sadalīta. Man nav perfektas atbildes, kā šo sistēmu mainīt, taču mums vajag risināt problēmu un mēģināt eksperimentēt ar alternatīviem formātiem, lai atrastu jaunus risinājumus. Pēdējā Documenta izstāde mēģināja piedāvāt dažas stratēģijas un risinājumus, taču Vācijā šī diskusija nenotika, jo vācu presē dominēja diskusija par antisemītismu.

Vai mūsdienās māksliniekam ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem, un, ja jāatbilst, tad kādi tie ir?

Kristi: Man šķiet, ka šis ir jautājums pašiem māksliniekiem, jo viņi rada darbus vai nu speciāli izstādei, vai speciāli komerciālajai mākslas pasaulei. Strādājot ar māksliniekiem daudzu gadu garumā un tādā vietā kā Christie’s, var pamanīt milzīgu plaisu starp komerciālo un nekomerciālo mākslas pasaules pusi. Lai mākslinieki būtu veiksmīgi tirgū, viņiem ir jāapzinās, ka ir jātaisa zināma veida darbi. Tie savukārt palīdzēs veidot citus darbus, kas nedod nekādu finansiālu devumu, bet atradīsies lielos muzejos, būs publiski apskatāmi un, iespējams, pavēstīs daudz vairāk no tā, kas māksliniekiem ir sakāms, bet šie darbi nebūs komerciāli dzīvotspējīgi, respektīvi, kolekcionāriem tos pārdot nevarēs. Mākslinieki parasti var iegūt finansējumu, lai uztaisītu darbu, taču no tā nekas netiks viņiem pašiem. Tādējādi mākslinieki bieži ir krustugunīs starp darbiem, kurus viņi vēlas taisīt, kas kaut ko nozīmē, un darbiem, kas ir it kā jātaisa to komerciālās vērtības dēļ. Mēs esam laimīgas, ka mums ir nekomerciāla galerija. Mēs nepārdodam, tas nav mūsu darbs. Ja kāds vēlas nopirkt darbu no mūsu izstādes, viņš to pērk pa tiešo no mākslinieka, kas saņem pilnu summu. Mēs neņemam procentus no mākslinieka pārdotā, par to mēs skaidri iestājamies. Berlīne ļauj rādīt vairāk eksperimentālu darbu. Mākslas vide Londonā vai Ņujorkā, kur atrodas lielākā daļa komerciālās mākslas, meklē tādu mākslu, kas ir vairāk pievilcīga lielajiem kolekcionāriem.

Marija: Daudz kas ir atkarīgs no mākslinieka pieredzes, taču man personīgi šķiet, ka labam māksliniekam jāzina arī daudz par mākslu un citiem māksliniekiem, jābūt zinātkāram, jāturpina meklēt, satikties un draudzēties ar citiem māksliniekiem, būt daļai no kopienas. Atbalstīt un saņemt atbalstu. Es redzu, ka Berlīnē ir ļoti grūti būt pareizajos sarakstos. Ceru, ka mākslas pasaule mainīsies, jo resursu kļūst arvien mazāk. Mums vajadzētu, mums vajag atbalstīt vienam otru un māksliniekiem vajadzētu mainīt nostāju un strādāt vairāk kopā. Tas nenozīmē, ka vajadzētu būt tikai kolektīvai pieejai, taču, lai tiktu  uz priekšu, tas man šķiet ļoti būtiski. Šo tendenci var novērot pie jaunākās paaudzes, kura mani patiesi iedvesmo. Es ceru, ka arī mēs šajā virzienā attīstīsimies.

Vai esat strādājušas ar foto un video projektiem? Kādus interesantus autorus esat atklājušas?

Krisi: Mēs esam strādājušas ar franču mākslinieku Matjē Martenu. Tā bija mūsu lielā noslēguma izstāde Autopia pirms kovida, vecajās telpās. Tā bija Krievijā uzņemta filma par sadarbību starp amerikāņu auto kompāniju Ford Motors un Padomju Savienību, kad tā sāka ražot mašīnas savos montāžas konveijeros. Mēs esam arī strādājušas ar poļu mākslinieci Martinu Poznaņsku. Viņa izveidoja īsfilmu sēriju Polijas mežos. Viņa strādā patiesi konceptuāli par vides izmaiņām un meklē līdzīgo starp cilvēka ķermeni un mežu, pētot saikni, kas pastāv starp cilvēku un dabisku meža vidi.

Vai fotogrāfija ir garlaicīgākais no mākslas veidiem?

Kristi: Blakus pieminēto autoru video darbiem esam rādījuši fotogrāfiju, tā iet roku rokā ar video darbu projektiem. Mēs tiešām nefokusējamies uz vienu mediju īpaši, mūs daudz vairāk interesē koncepts un projekts, pie kura mākslinieks strādā, un parasti lielākā daļa mākslinieku, ar kuriem strādājam, nepieturas tikai pie vienas disciplīnas. Mums ir bijis liels instalācijas darbs no fotogrāfijas, kuru taisīja horvātu mākslinieks Viktors Popovičs. Viņš bija nofotografējis mūsu pirmās telpas, izprintējis uz filmas un izgaismojis no aizmugures, izveidojot skaistu instalācijas darbu.

Marija: Nē, jo es uztveru fotogrāfiju kā vienu no mākslas medijiem, kuru var lietot tāpat kā glezniecību, instalāciju u. c. Darba kvalitāte ir atkarīga no idejas kvalitātes un mākslinieciskā redzējuma, nevis no medija. Ir fantastiski mākslinieki, kas savos konceptuālajos darbos pārsvarā strādā ar fotogrāfiju, piemēram, Boriss Mihailovs, Volfgangs Tilmanss un Nena Goldina.

Kādi ir A:D: turpmākie plāni?

Kristi: Mūsu galerija ir vienmēr mainīga vienība. Viss, kas pēdējos gados pasaulē ir noticis, manuprāt, ir izveidojis sajūtu, ka mums ir jābūt elastīgiem un spējīgiem mainīt virzienu. Domāju, ka mums tas ir nepieciešams, ja vēlamies palikt svarīgi.