Runā jaunais fotogrāfs – Renāte Žamaite
Renāte Žamaite (2002) šogad iekļuva FK Balvas finālā un ieguva skatītāju simpātiju balvu. Mācījusies Rīgas Lietuviešu vidusskolā, bērnībā nodarbojās ar kikboksu, pēc tam pievērsās fotogrāfijai, šogad beidza Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu. FK Balvā piedalījās ar fotosēriju Right next to us, kurā provocē skatītāju ar dažādiem vizuāliem elementiem un simboliem. Ikdienā kādā uzņēmumā veido digitālo mediju saturu.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai?
Aptuveni pirms pieciem gadiem foto kamera nonāca manās rokās arvien biežāk, jo sāku fotografēt savus tā laika klasesbiedrus un sevi. Pēc tam, kad noticēju savai interesei par fotogrāfiju un sajutu vēlmi kaut ko mainīt savā dzīvē, var teikt, nejauši iestājos Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Līdzšinējais ceļš bijis ļoti plūstošs un dabisks, tagad atskatoties, liekas, ka esmu vairāk ļāvusies nekā veikusi ļoti pārdomātas rīcības. Fotogrāfija vienmēr man ir bijusi zemapziņā, pateicoties daudziem vecāku foto un video arhīviem no manas bērnības. Mans fotogrāfijas ceļa sākums ir pavisam miglains, un gribas ticēt, ka tas sācies ar manu dzimšanu.
Kāda fotogrāfija tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo ļoti daudz kas, sākot no laikmetīgās fotogrāfijas līdz ikdienišķiem mirkļiem. Es mēdzu smelties iedvesmu no savām iepriekš radītajām fotogrāfijām. Vēlme uzlabot vai papildināt iepriekš radīto ir dzinulis. Šādā veidā es ieraugu savu kāpumu un to, kā mainījusies mana attieksme un redzējums.
Pastāsti, kā tapa tava sērija Right next to us?
Līdzko sākuma ideja par modes fotogrāfiju un edgy jauniešiem bija skaidra, saturs atnāca pats par sevi, izvēloties modeļus, lokācijas, apģērbu. Procesā šo elementu kopums pats izveidoja savu stāstījumu, ko man atlika tikai iemūžināt. Kombinēju dabīgās un mākslīgās gaismas apstākļus, izmatoju digitālu kameru ar fiksētu 50 mm un 20 mm objektīvu. Daudz neaizraujoties pēcapstrādē, pieturējos pie patiesajām krāsām un minimālas analogās kameras fotogrāfiju noskaņām.
Kāpēc ir svarīgi ar fotogrāfiju vai mākslu provocēt sabiedrību?
Man šķiet, tas ir viens no mākslas galvenajiem uzdevumiem – likt domāt un radīt sajūtas jeb provocēt. Tā ir sava veida mijiedarbība un iespēja komunicēt ar sabiedrību un tās daudzajiem slāņiem. Provokācija ļauj aplūkot gan savas, gan otra emocionālās stabilitātes robežas, cik atvērts ir cilvēka prāts un cik ļoti mēs spējam pieņemt.
Kā tu vērtē to, kas notiek Latvijas fotogrāfijā?
Ja pirms pāris gadiem es teiktu, ka Latvijas fotogrāfija ir maza kopiena, tad šobrīd es varu teikt, ka tā ir dzīva un ļoti aktīva.
Kāda ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?
Vēlos turpināt iesākto, attīstīt sevi un izzināt vēl nezināmo. Šobrīd gan esmu uz nelielas pauzes, eksistēju kā brīvais mākslinieks ar sapņiem par attēla iekustināšanu un kino pasauli.
