/ Reina Iesaliņa / Foto stāsts

neKlātesamība

Mans foto projekts ir par manu tēti. Bērnībā tētis gandrīz vienmēr bija man blakus, lai gan vecāki bija šķīrušies. Viņš dzīvoja un vēl joprojām dzīvo vien 5 minūšu brauciena attāluma no manas mammas mājas lauku ciematā, kurā dzīvoju es. Varētu teikt, ka līdz 16 gadu vecumam es dzīvoju abu vecāku pasaulēs – gandrīz katru nedēļas nogali braucu dzīvot uz tēta māju. Tuvība starp mums pavīdēja nebūtībā dažādu iemeslu dēļ. Galvenokārt, jo viņam izveidojās jauna ģimene un piedzima dēls. Komunikācija starp mums turpinājās kā lakoniski un bezjūtīgi apsveikumi svētkos.

Atminos viņu kā gādīgu, gudru, uzskatos un rīcībā izteiktu perfekcionistu. Savu vienīgo meitu “čabuli” stipri mīlošu tēvu. Taču ar laiku viss šis skaistais un labais sāka grimt bezcerībā un alkoholā. Viņa izteiktie vārdi, notikumi un kopā piedzīvotais ir dziļi pagātnē atstāta manas biogrāfijas daļa, kas ik dienu liek par sevi manīt. Manu atmiņu pastiprina arī fiziskā formā saglabājušās fotogrāfijas, rakstītas apsveikuma kartiņas, kā arī konfekšu papīrīšu albums, ko viņš izveidoja, kad biju maza. Abi kopā tajā kolekcionējām dažādu apdruku konfekšu papīrīšus. Ik dienu par manu saikni ar viņu atgādina arī manas čirkainās matu cirtas. Tas viss ir uzskatāms par daļu no manas identitātes.

Nerimstošie sevis un savas identitātes meklējumi liek ļauties mirklim, sajūtām, izaicinājumiem, tādēļ manī mītošā iecere izbēgt no šīs patstāvīgās būšanas svešiniekiem radīja manī vēlmi viņu satikt. Uz mirkli es vēlējos atgriezties bērnībā, būt ar tēti, saplūst ar to, kas reiz bija mana realitāte. Ļauties pašreizējai realitātei. Tieši Ziemassvētkos, pagājušā gada 24.decembrī, es aizbraucu ciemos pie viņa. Kaut kāda iekšējā naivā cerība lika domāt, ka tuvība varbūt starp mums nav pavisam zudusi. Tomēr realitāte liecināja par pretējo – auksta, diezgan vienaldzīga, izteiktiem klusuma brīžiem un neizpratnes pārpilna. No redzesloka ir izsvītrots un novākts viss, kas asociētos ar mani. Pat no fotogrāfiju albuma izņemtas pilnīgi visas manas fotogrāfijas. Manas gultas pārvalku vēl joprojām klāj dzeltenais pārvalks, taču to nu ir saēdušas kodes. Jutos kā svešumā, no kura gribas aizbēgt, taču siltās kopīgo atmiņu atblāzmas vēl aizvien turpināja mani pārņemt. Tas bija kā emocionāls izaicinājums, kurā eksperimentēju ar tagadni un pagātni, cenšoties tās sapludināt kopā, lai atklātu savu sajūtu pasauli.

Mana fotostāsta saikne ar mākslu izpaužas iecerē atainot un radīt balansu starp personisko un publisko – parādīt mūsdienu pasaulei bieži vien raksturīgu, taču aizkadrā paliekošu un noklusētu realitāti, jo tā tiek uzskatīta par pārlieku personisku, nepieņemamu, norāda uz ievainojamību. Tas, ko es vēlos ar šo stāstu pateikt, ir saistīts ar manis definēto tēta “neKlātesamību” (tēta nebūšanu man blakus, viņa neeksistējošā klātbūtne), kas manā tagadnē ir attīstījusies kā neaizsargātības un nedrošības izjūta. Situācijas, kad vecāks nav bijis klātesošs, bieži vien seko vai turpina atgādināt par sevi dažādos attīstības posmos.

Šo foto stāstu uzskatu kā terapeitisku instrumentu, kas liek atkārtoti izdzīvot manas personiskās atmiņas un pārdzīvojumus, esošas vai pazudušas sajūtas, tajā pašā laikā arī kliedējot šo tagadnē izjusto neaizsargātību. Tās liek no jauna apzināties savu identitāti, kuras attīstības sākumposms ir bērnība. Arī skatītājam šīs fotogrāfijas un to stāsts var likt identificēties, rezonēt, meklēt kādas līdzības pazīmes un rast empātiju.

Reina Iesaliņa ir 22 gadus jauna RSU multimediju komunikācijas programmas 2.kursa studente.