Saprātu vispirms
Pirms apmēram mēneša laikraksta Diena žurnālists Guntars Gūte rakstā Fotovajadzības vispirms pārmet ministru prezidentam nepareizas prioritātes budžeta sadalē: “Laikā, kad nepietiek naudas onkoloģijas pacientu savlaicīgai ārstēšanai, kad skolās un bērnudārzos trūkst pedagogu, nepietiek naudas ugunsdzēsēju depo uzturēšanai un vēl virknei patiešām akūtu vajadzību, premjera ikdiena tomēr varētu iztikt arī bez oficiālām par nodokļu maksātāju naudu finansētām fotoreportāžām. Un premjera foto pasākums šajā gadījumā ir tikai kā traģikomisks piemērs, kas ilustrē politiķu patiesās prioritātes un domāšanas virzienu.” Nešaubos, ka žurnālista mērķis ir diskreditēt premjeru Krišjāni Kariņu, nevis fotogrāfus, tomēr šāds aprobežots un ar viltus dilemmām spekulējošs viedoklis met ēnu uz fotogrāfa darbu.
Premjera birojam ir savs fotogrāfs (Gatis Rozenfelds), tāds ir arī prezidentam (Ilmārs Znotiņš), arī Saeimai ir (Reinis Inkēns), un šāda kārtība ir jau kopš seniem laikiem, tāda ir arī daudzās valstīs pasaulē. Un fotogrāfa darbs nav pielīdzināms friziera, pavāra vai stilista funkcijām, kas nešaubīgi arī ir ļoti svarīgi tēla veidošanā, taču vairāk saistās ar amatpersonu personisko komfortu un labklājību, kamēr fotogrāfa darbs ir pakārtots valdības un valsts iedzīvotāju interesēm. Fotogrāfam ir nozīmīga loma svarīgu notikumu un lēmumu dokumentēšanā, sabiedrības uztveres veidošanā, caurskatāmības un atbildības veicināšanā un kultūras mantojuma saglabāšanā. Fotogrāfa darbs var būtiski ietekmēt valdības efektivitāti un leģitimitāti, un tas var palīdzēt veidot uzticēšanos un atbalstu sabiedrībā.
Fakts, ka fotogrāfs kalpo varai, automātiski nenozīmē, ka viņa darbs ir tikai un vienīgi konjunktūrisks, tam var būt arī mērķis vienkārši dokumentēt, apzināt, noskaidrot, aktualizēt kādu problēmu, pat ja pieņemam, ka fotogrāfijas tiek izmantotas kaut kādiem politiskiem mērķiem, ne vienmēr savtīgiem. Fotogrāfijas vēsturē viena no nozīmīgākajām valsts līmeņa iniciatīvām ir ASV valdības īstenotā Farm Security Administration programma, kuras ietvaros fotogrāfi dokumentēja Lielās depresijas skarto Ameriku 20. gadsimta 30. gados. Daudzas tālaika fotogrāfijas, piemēram, Dorotejas Lanžes Migrant Mother, ir kļuvušas par ikoniskiem attēliem. Šīs fotogrāfijas nevis spodrināja varas tēlu un tiecās radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā, bet tieši pretēji – deva iespēju politiķiem un sabiedrībai apzināties patieso situāciju reģionos – nevienlīdzību, nabadzību, sociālo atstumtību, ekonomisko krahu, un pieņemt politiskus lēmumus pozitīvu pārmaiņu rosināšanai. Daudzi slaveni fotogrāfi arī pieņēmuši valdības un tās struktūru piedāvājumus. Ainavu fotogrāfs Ansels Adamss 1941. gadā tika iecelts par Nacionālā parka dienesta oficiālo fotogrāfu un izveidoja daudzus ikoniskus Amerikas ainavu attēlus, bet 1943. gadā ASV valdība viņam deva uzdevumu fotografēt japāņu bēgļu nometnē Kalifornijā. Savukārt 60. gados ASV valdība nolīga žurnāla Life fotogrāfu Gordonu Parku, lai dokumentētu nabadzību Amerikā. Viljams Eglstons Demokrātu partijas pasūtījumā fotografēja Džimija Kārtera 1976. gada prezidenta vēlēšanu kampaņu.
Netrūkst arī piemēru, kur valdības fotogrāfu darbs ir bijis plašāk pamanāms. Pīts Souza bija oficiālais Baltā nama fotogrāfs Baraka Obamas administrācijas laikā. Souza fotogrāfijas bija īpašas ar to, ka atklāja ne tikai oficiālus notikumus, bet arī daudzus intīmus brīžus starp prezidentu un viņa ģimeni, kā arī dažādu politisko notikumu aizkulises, tādā veidā palīdzot veidot cilvēcīgu priekšstatu par Obamas administrāciju un tās politiku.
Lai arī valdības fotogrāfu darbs bieži dublējas ar fotožurnālistu darbu, kuri fotografē tos pašus notikumus ziņu aģentūru vai laikrakstu uzdevumos, valdības fotogrāfs var būt nozīmīgs instruments vēstures reģistrēšanai. Dokumentējot lielus un mazus politiskos notikumus, viņš var palīdzēt nodrošināt, ka galvenie valdības vēstures mirkļi tiek reģistrēti, arhivēti un saglabāti. Konsekventa notikumu dokumentācija veicina politisko procesu caurskatāmību un pārredzamību, tādējādi palielinot uzticību valsts iestādēm, kas savukārt var veicināt sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Dokumentējot svarīgas ainavas, pieminekļus un vēsturiskas vietas, valdības fotogrāfi var palīdzēt nodrošināt šo svarīgo kultūras dārgumu aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Ukrainas kara kontekstā fotogrāfiem un viņu uzņemtajām šaušalīgajiem ainām pirmajās kara dienās bija fundamentāla nozīme Rietumu atbalsta saņemšanā. Tas nozīmē arī to, ka fotogrāfa darbs var būt spēcīgs informatīvā kara ierocis un līdz ar to ietekmēt jautājumus, kas skar valsts drošību un neatkarību. Valdībai vajag savus fotogrāfus, mēs nekad nezinām, kad šīs garlaicīgās reportāžas var pārsvērsties par lodēm ienaidnieka galvā.
