Kamēr vēl laiks: grāmata par fotoetnogrāfiju

2022. gada nogalē Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) publicēja fotoetnogrāfijai veltītu pētījumu Kamēr vēl laiks: Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā. Grāmatas sagatavošanā jāpateicas galvenokārt muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājai Sanitai Kalnai, kuras iniciatīva un ieguldītais darbs sekmējis šā izdevuma tapšanu. Grāmata turpina muzeja nesenos Latvijas etnogrāfijai veltītos publicējumus – Jānis Krēsliņš: latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs (2015, sast. Sanita Stinkule) un 1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde (2016, sast. Sanita Stinkule).

Par fotoetnogrāfijai veltīta pētījuma norisi 2022. gada vasarā vēstīja šāda paša nosaukuma brīvdabas izstāde dažādās Rīgas daļās. Gan izstāde, gan grāmata tiecas atklāt fotogrāfijas nozīmi etnogrāfijas zinātnes attīstībā, stāsta par spilgtu personību – fotogrāfu, kultūras pētnieku, valodnieku – iesaisti kultūras mantojuma dokumentēšanā un saglabāšanā Latvijā, kā arī par nozīmīgiem kultūrvēsturiskiem notikumiem, kas ietekmēja un veicināja pašapziņas un nacionālās identitātes veidošanos latviešu sabiedrībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar Latvijas un citu valstu atmiņas institūcijās glabātiem fotomateriāliem, teksts tulkots angļu valodā.

Lai arī minētais uzteic grāmatas saturisko vērtību un ieguldīto darbu, tomēr tai piemīt arī nepilnības. Grāmatu veido ievads, četras nodaļas un tām pakārtotas apakšnodaļas, attēlu saraksts un personu rādītājs. Pirmās nodaļas apakšnodaļās aprakstīta Krievijas etnogrāfiskā izstāde Maskavā 1867. gadā un 1896. gadā Rīgā notikušā Viskrievijas X Arheoloģiskā kongresa ietvaros izveidotā latviešu kultūrai veltītā izstāde. Diemžēl šīs nodaļas saturs lielā mērā atkārto jau minētajās 2015. un 2016. gada publikācijās pausto un iztrūkst pētnieciska jaunpienesuma, radot jautājumus par iedomāto grāmatas lasītāju – vai tas ir vēstures pētnieks, kultūrvēstures interesents, ārvalstu pētnieks vai tūrists?

Otrā nodaļa sniedz ziņas par Latviešu fotogrāfisko biedrību, tās veikumu fotoetnogrāfijas attīstībā, kā arī biedrībā iesaistīto fotogrāfu lomu tradicionālā dzīvesveida un lauku vides dokumentēšanā. Nodaļa ir informatīva, taču neuzzinām izstādes un grāmatas nosaukuma raksturvārda “fotoetnogrāfija” sākotni Latvijā.¹⁾ “Foto-etnogrāfijas” terminu pirmo reiz minēja Mārtiņš Buclers 1921. gada 15. aprīļa laikrakstā Latvijas Sargs. Šķiet, neprecīzs ir otrās apakšnodaļas nosaukums Etnogrāfisko fotogrāfiju dāvinājums, kas liek domāt, ka fotogrāfiskā biedrība attēlus būtu muzejam dāvinājusi. Tomēr par tiem tika samaksāts – 1920. gadā dibinātais Kultūras fonds atvēlēja 100 000 rubļus²⁾ Latvijas Fotogrāfijas biedrības valdes sēžu protokoli, LVVA 5986, 1, 233, 15. lpp. etnogrāfiska satura attēlu uzņemšanai ar noteikumu, ka kopijas tiks nodotas Etnogrāfiskajam muzejam un Kultūras fondam. Šajā nodaļā varētu vēlēties arī detalizētākas ziņas par fotogrāfiskās biedrības aktivitātēm un iesaistītajām personām, dokumentējot tradicionālo dzīves veidu. Piemēram, lai labāk varētu pārraudzīt etnogrāfisku uzņēmumu krājuma veidošanu, 1922. gada sākumā fotogrāfiskajā biedrībā tika izveidota Etnogrāfijas sekcija, tās uzdevumos bija rūpēties par etnogrāfisko attēlu iegūšanu un kopiju izveidošanu, arī iegūto fotogrāfiju samaksas jautājumi. Sekcijas darbā piedalījās kultūras mantojuma pārzinātājs Arturs Štāls, fotogrāfs Kārlis Ezergailis, etnogrāfijas entuziasts Mārtiņš Sams un fotogrāfs Kārlis Buclers. Diemžēl arī publicētie personu profili (Buclers, Sams, Rieksts, Pēteris Šmits u. c.) varētu būt izvērstāki, pārsniedzot nelielo rindkopu vai pāris teikumus, kas atvēlēti autoru biogrāfijām, turklāt interneta publikācijās par dažiem autoriem pieejamas detalizētākas ziņas. Šajā nodaļā varētu būt vairāk izmantoti arhīvu materiāli, ņemot vērā, ka tā ir pētījuma saturiskais kodols.

Trešajā nodaļā Skats no malas ir aprakstīts četru kultūrpētnieku – vācbaltiešu novadpētnieka Oskara Emīla Šmita, krievu izglītības darbinieka un kultūrpētnieka Jurija Novosjolova un lībiešu valodas pētnieka soma Emīla Nestora Seteles un viņa dēla fotogrāfa Vilho Seteles – devums Latvijas kultūras un laikmeta dokumentēšanā. Grāmatas autori norādījuši, ka “dalot fotogrāfus pēc to izcelsmes, fotoetnogrāfijas pieeju metodiskās un vizuālās atšķirības saskatīt ir samērā sarežģīti…”³⁾ Kamēr vēl laiks: Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 134. lpp. Sast. Kalna, S. Piekrītu, jo atšķirības lielā mērā nosaka katra mākslinieka individuālais rokraksts, profesionalitāte un tehnikas iespējas. Tādējādi virsrakstā minētajam “skatam no malas” atbilst tikai somu pētnieki, jo Šmits bija Latvijā dzīvojošs vācbaltu cilmes pētnieks, savukārt Novosjolovs kopš 30 gadu vecuma dzīvoja un strādāja Latvijā. Diemžēl atsaucēs nav rodamas norādes uz brīvpieejas resursiem, kas ļauj iepazīties arī ar citiem šo autoru fotografētajiem attēliem, kas nav publicēti šajā grāmatā. Piemēram, somu uzņemtie attēli apskatāmi Somijas Kultūras mantojuma aģentūras (The Finnish Heritage Agency) elektroniskajā vietnē. Tajā var skatīt arī citu somu etnogrāfa Aksela Olava Heikela (Axel Olav Heikel) attēlus, ko viņš fotografējis Kurzemes lībiešu ciemos 1901. un 1902. gadā. Nav arī sniegta norāde uz grāmatas pirmajā nodaļā aplūkotā poļu izcelsmes fotogrāfa Mihaila Kustinska uzņēmumiem, kas apskatāmi Viļņas Universitātes digitālo kolekciju resursos.

Ceturto nodaļu veido visu iepriekšējo nodaļu tulkojums angļu valodā. Nevis kopsavilkums, bet gan tiešs tulkojums, kas kopumā vērtējams pozitīvi. Taču veiksmīgāk būtu bijis novietot abas valodas līdzās vienā lapā vai vienā atvērumā, jo, šādi veidojot atsevišķu nodaļu ar to pašu tekstu, lasītājs tiek maldināts par atšķirīgu saturu. Tomēr arī angliski nelasošajiem šī nodaļa ir jāapskata, jo tajā ir jauns vizuālais materiāls – fotogrāfijas, kas nav atrodamas iepriekšējās nodaļās. Caurskatot grāmatu, šķiet, ka teksti un attēli dzīvo katrs savu dzīvi. Teksts atkārtojas, bet attēli – nē. Ja nodaļa angļu valodā ārvalstu interesentus iepazīstina ar pētījuma saturu, diemžēl attēlu paraksti, kas ir tikai latviešu valodā, lasītājiem, kas to nepārvalda, liedz uzzināt papildu informāciju.

Grāmatā publicētās fotogrāfijas, iespējams, ir pat svarīgākas par tekstu, jo tajās mēs varam spoguļoties vismaz simt gadu senā pagātnē. Taču ne visas fotogrāfijas ir vienlīdz labi uztveramas gan ļoti dažādā izmēra, gan neveiksmīgā dizaina un maketa dēļ. Publicētie attēli proporcionāli neatbilst oriģinālajam izmēram, tie ir pakļauti drīzāk maketa izkārtojumam, necenšoties saglabāt oriģināla tehniskās, mākslinieciskās un satura vērtības. Piemēram, attēli, kas grāmatā ievietoti pa visu atvērumu (17., 45., 62., 104. u. c. lpp.), vidū tiek salauzti uz pusēm, neļaujot ne skatīt attēlu kopumā, ne arī, nesabojājot izdevumu, iepazīties ar detaļām, kas zudušas grāmatas lapu līmējuma/šuvuma vietās. Nevērību pret attēliem neglābj arī atsevišķs attēlu saraksts, kas piešķir akadēmisku pieeju, taču atšķirībā no attēlu parakstiem sarakstā nākusi klāt tikai informācija par attēla izmēru un atrašanās vietu. Šī informācija būtu uzskatāmāka un pat iederīgāka attēlu parakstos, tādējādi ietaupot vietu, savukārt attēlu sarakstu varētu tulkot angļu valodā, kas ļautu angliski lasošajiem iepazīties ar attēlu tehnisko un saturu papildinošo informāciju. Varbūt minētās nepilnības varētu novērst, ja autori izvēlētos citu grāmatas formātu, tādējādi fokusējot uzmanību uz attēliem, ko papildinātu līdzās esošs teksts divās valodās. Arī vietas uz grāmatas vāka tad būtu vairāk un gan nosaukums, gan turīgais saimnieks varētu justies brīvāk.

Nav skaidra anonīmo attēlu un arī nodaļu tekstu autorība. Ja ir skaidrs, ka grāmatas sastādīja ir Sanita Kalna, tad, kā liecina izdevuma tehniskā informācija, pie fotogrāfiju atlases un tekstu radīšanas ir darbojušies arī Anna Bartkeviča, Sanita Kalna un Toms Ķikuts, taču nav iespēju uzzināt, kuru nodaļu kurš no autoriem ir rakstījis.

Par attēlu atlasi un laika ietvaru grāmatas ievadā teikts: “Šajā grāmatā izceltas nevis visas mūsdienās zināmās atmiņas institūcijās glabātās 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā jauši vai nejauši tapušās fotogrāfijas, kurās varam ieraudzīt etnogrāfiskam pētījumam nozīmīgu saturu, bet gan tikai tās fotogrāfijas, kas tapušas ar konkrētu mērķi – fotouzņēmumos dokumentēt tādas lēnām izzūdošas tradicionālās kultūras mantojuma liecības […]”⁴⁾ Kamēr vēl laiks: Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 13. lpp. Sast. Kalna, S. Ja vien ne 1923. gads kā robežskaitlis un tieši Pieminekļu valdes izveide kā slieksnis autoru atlasei, tad 20. gadsimta 20. gados tradicionālās vides dokumentēšanai mērķtiecīgi un apzināti pievērsās arī lauku skolotāji un novadpētnieki, tostarp, ietekmējoties un sekojot Mārtiņa Buclera vai Mārtiņa Sama publicētajiem aicinājumiem preses izdevumos. Iespējams, šeit varētu piepulcināt vēl kādus fotogrāfus novados, piemēram, Mārtiņu Bērziņu⁵⁾ Vairāk par M. Bērziņu skat. Melne, E. Senos laikos Umurgā. Rīga: Zinātne, 2006. , Juri Vītolu⁶⁾ 2018. gada nogalē Valmieras muzejā bija eksponēta Jura Vītola darbu izstāde, ko veidoja fotogrāfe Vika Eksta. , kā arī grāmatā nepelnīti nav pieminēts Strenču fotogrāfs Dāvis Spunde⁷⁾ Stikla Strenči. Rīga: Orbīta, 2019. Sast. Volkova, A.. Taču skats pāris gadus uz priekšu droši vien pārsniegtu grāmatā noteiktās fotoetnogrāfijas sākuma robežas.

Lai arī šajā apskatā uzmanība pievērsta lielākoties grāmatas nepilnībām, tomēr tas nemazina tās vērtību kā akadēmiskajā, tā kultūrvēstures izziņas diskursā, aktualizējot tematiku, kas saistīta ar etnogrāfijas un fotomākslas attīstību, kā arī izgaismojot Latvijas vēsturē tik nozīmīgu laikmetu – sabiedrības saliedēšanos īsi pirms neatkarīgas valsts dibināšanas. Grāmata iepazīstina ar gadsimtu senām tradicionālās kultūras vizuālām liecībām un vienlaikus aktualizē atmiņas institūcijās glabāto materiālu pieejamības jautājumus mūsdienās.