Mēs paliekam

2014. gada maijā separātisti pēkšņi iebruka vietējās televīzijas kanāla galvenajā birojā Doņeckā, kur toreiz strādāju. “Šis tagad ir mūsu televīzijas kanāls,” viņi teica. Tie, kas vēlējās strādāt pie viņiem, varēja palikt. Tie, kas to nevēlējās, varēja aiziet. Es paņēmu savas lietas un aizgāju. Man tas viss likās kā joks, un es devos apciemot draugus Ukrainā. Kad biju Kijivā pavadījis mēnesi, sazvanījos ar savu priekšnieku, un viņš teica, ka drīzumā tas netiks atrisināts, tāpēc man labāk pārcelties uz Kijivu. Es atgriezos Doņeckā, sapakoju visas savas mantas un pārcēlos uz Kijivu. Pēc dažām dienām tika pārtraukta dzelzceļa satiksme. Pērn 24. februārī, kad pamodos no sprādzieniem un lielākā daļa manu draugu devās prom, es jutu, ka nevaru atstāt savas mājas otro reizi. Es dokumentēju dzīvi starp sirēnām, krievijas uzbrukumiem, brīvprātīgo braucieniem un elektrības padeves pārtraukumiem. Centos iemūžināt retos laimes brīžus, kā arī kara noziegumus, ko izdarījusi krievija.

Leša Berezovskijs (1991, Luhanskas apgabals) ir fotogrāfs no Ukrainas, kas amatu apguvis pašmācības ceļā. Uzaudzis Donbasā starp raupjo industriālo pilsētu Jenakijevu un kluso lauku pilsētiņu Novoaidaru, kur dzīvoja viņa vecvecāki un kur māte viņu ar māsu sūtīja pēc iespējas biežāk, lai pasargātu viņus no smagās pilsētas atmosfēras. Tur, pavadot dienas, barojot kazas un baudot dabu Aidaras upes tuvumā, Leša ieguva mīlestību pret dabu un iemācījās novērtēt laiku un telpu, pavadot to vienatnē ar savām domām – īpašību, kas ir atpazīstama viņa fotogrāfijās jau no paša sākuma, izpaudusies kā ļoti izsmalcināta sajūta par tēmas vai situācijas apkārtni, kas padara viņa attēlus dzīvus. Viņa darbi ir publicēti i-D magazine, ZEIT Magazin, Monocle, Le Monde, Dazed, Republik, Süddeutsche Zeitung Magazin. Viņš ir arīdzan zināms kā reiva kultūras dokumentētājs Ukrainā.