FK jautā – Kā mākslīgais intelekts ietekmēs fotogrāfiju?
Mākslīgais intelekts (MI) pakāpeniski ieņem svarīgu lomu dažādās nozarēs, un fotogrāfija nav izņēmums. Jaunas tehnoloģijas paver jaunas iespējas un izaicinājumus, radot plašas diskusijas par to, kā MI varētu ietekmēt fotogrāfus un fotogrāfiju. Piedāvājam dažādas versijas.
Georgs Avetisjans, fotogrāfs un izdevējs:
Tas jau ietekmē un arī turpina ietekmēt attēlus manipulatīvā veidā. Notiek neesošas un neeksistējošas situācijas nepārtraukta ģenerēšana un reproducēšana. Būs aizvien grūtāk nošķirt īsto no neīstā, patieso no nepatiesā. Mākslas fotogrāfijā vai jebkurā vizuālajā valodā tas varētu, protams, ienest jaunas un interesantas vēsmas, bet laika gaitā, manuprāt, varētu arī kļūt garlaicīgi un apnicīgi. Līdzīgi notika, kad tikko parādījās Photoshop filtri. Kaut kādā ziņā tas varētu arī negatīvi ietekmēt, piemēram, dokumentālo fotogrāfiju – ģenerējot attēlus ar aizvien grūtāk pamanāmiem un manipulatīviem notikumiem un faktiem, tos sagrozot un tādejādi ietekmējot attēlus un to autentiskumu. Vizuālā pasaule ieies tādā kā neesošās realitātes plīvurā. Iztēlojos, ka laika gaitā varētu tikai pieaugt, piemēram, analogās fotogrāfijas un cilvēku, nevis robotu, uzņemto attēlu vērtība.
Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:
Mākslā MI šobrīd, protams, ir aizraujošs un spējīgs rīks radošai ierosmei, vairāku aktuālu sociāla un ētiska rakstura jautājumu pacelšanai, kā arī noteiktas estētikas apspēlēšanai, bet, atļaujoties paspekulēt, sevišķi neticu šīs aizraušanās ilgtspējībai, lai gan, protams, laiks rādīs. Man šķiet interesanti, lūk, kas: MI var izveidot attēlus, kas izskatās pēc mākslas darbiem (vai fotogrāfijām), bet tomēr tādi nav, tātad pavisam iespējama ir situācija, kad ar aci nevar atšķirt MI darbu no “īsta” darba. Fotogrāfijā situāciju varētu traktēt kā labāku, ja pieturamies pie domas, ka tā pēc būtības saglabā sasaisti ar realitāti, jo fotogrāfijā notvertais patiešām ir noticis. Taču šeit paveras ceļš uz jau pastāvošu diskusiju par fotogrāfiju apstrādi: kā to vērtēt, vai un kur ir robeža starp fotogrāfiju un samontētu darbu, kurā fotogrāfija ir tikai pamats, utt. Tātad, pat ja nebūs citas potenciālās ietekmes, MI noteikti varētu kļūt par papildu rīku fotogrāfa instrumentu kastītē, piemēram, attēlu apstrādei.
Santa Remere, publiciste un mākslas kritiķe:
Es domāju, ka MI ātri atstāj satriecošu iespaidu, bet ātri arī apnīk, ja vien cilvēks, kas to izmanto, neizdomā kaut ko īpaši atjautīgu. Tas veicina jaunu spēles noteikumu izdomāšanu. Vienlaikus domāju, ka MI spēja ģenerēt attēlus vecinās jaunus meklējumus tajā, ko spēj ģenerēt tikai cilvēks, kuru vada DI (dabiskā intuīcija).
Elīna Semane, māksliniece:
Ja mēs skatāmies uz tiem fotogrāfijas piemēriem, kas reprezentē realitāti, tad mākslīgais intelekts varētu šīs robežas pludināt, vienlaikus radot sarežģījumus arī ar autortiesību jautājumos. Salīdzinoši nesens piemērs fotogrāfijas scēnā, kas izgaismoja šo problemātiku un izraisīja kontroversiju, bija vācu fotogrāfa Borisa Eldagsena uzvara foto konkursā Sony World Photography Awards, kur autors ieguva pirmo vietu ar attēlu, ko patiesībā bija ģenerējis mākslīgais intelekts. Viņš no šīs balvas atteicās, argumentējot, ka tā nav fotogrāfija. Pagaidām mākslīgais intelekts nespēj radīt īstu fotogrāfiju, jo tehniski tam ir nepieciešama gaisma, ekspozīcijas laiks, bet drīzāk fotogrāfisku attēlu. Šos ģenerētos attēlus, protams, var izmantot konceptuālos nolūkos. Kamēr mākslīgajam intelektam nav radusies apziņa, tas nevar konkurēt ar fotogrāfiju, kas ir māksla, ja vien autors to neizmanto kā ready-made.
Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:
Pozitīvi, tas atvērs jaunas iespējas. Pierādījums tam ir Rīgas Fotomēneša 31 izstāžu sērija ar projektu Mākslīgā intelekta Latvija. Es ceru, ka cilvēki pārstās uztraukties par kameras parametriem un vienkārši iemācīsies bildēt reālajā dzīvē. Es vēlos, lai mākslīgā intelekta palīdzība ļautu sintezēt kustīgus attēlus no statiskajiem.
Jurģis Peters, mākslinieks:
Pirmkārt, MI pārņems stock fotogrāfiju, dažādi MI balstīti rīki arī tiks arvien vairāk izmantoti fotogrāfiju apstrādē. Šos rīkus varētu izmantot gan “vienkāršai” estētiskai attēla uzlabošanai, gan detaļu mainīšanai un jauna satura radīšanai esošās fotogrāfijās. Līdz ar to, fotogrāfs ar laiku varētu arvien vairāk līdzināties režisoram, kurš no vienas uzņemtas fotogrāfijas varētu radīt neskaitāmas estētiskas un tematiskas variācijas.
Daniela Zālīte, filozofe:
Domājot par mākslīgā intelekta fotogrāfiju ražošanas mehānismu, jāsecina, ka tas izjauc ierasto kārtību, proti, lai kaut kas būtu fotogrāfija (ja mēs esam gatavi to saukt par fotogrāfiju, nevis bildi vai ko tamlīdzīgu), vairs nav nepieciešams “tā bija”, reāls notikums. Mākslīgā intelekta attēls nesatur reālus objektus, kas fiksēti ar kameras palīdzību. Mākslīgā intelekta izejmateriāls ir jau radīti daudzu autoru darbi, tas sarežģī jautājumu par to, kas ir fotogrāfijas autors un ko vispār nozīmē būt fotogrāfam. No mākslīgā intelekta fotogrāfijas nevar secināt, ka realitātē tā bija. Skaidrs, ka arī iepriekš izmantotas fotogrāfiju manipulācijas pēcapstrādē. Bet tagad, iespējams, ir pasperts vēl kāds solis. Ja fotogrāfiju vairs neraksturos tās realitātes ierakstīšanas statuss, tad kas cits? Un, ja fotogrāfiju var uztaisīt mākslīgais intelekts, kas fotogrāfu padarīs par fotogrāfu? Iespējams, ar mākslīgā intelekta attēlu ienākšanu fotogrāfijā par pamanītām estētiskām kategorijām kļūs baisais, neērtais, svešais utt.
Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
No vienas puses, tā dēvētais mākslīgais intelekts fotogrāfiju ir būtiski ietekmējis jau vismaz gadus desmit, jo visu šo laiku ir mierīgi darbojies “aiz skatuves” visos viedtālruņos, sociālo mediju platformās un attēlu pēcapstrādēs datorprogrammās. Piemēram, jau sen vairs nav iespējams – vai arī ir kļuvis ļoti grūti – uzņemt “sliktu” attēlu ar jebkuru viedtālruni, jo katrs kadrs tiek pieregulēts, optimizēts, uzlabots.
No otras puses, patlaban milzīgu uzmanību izpelnās attēlu ģenerēšanas iespējas, un varam redzēt daudz šādi ģenerētu attēlu, kuri izskatās “kā fotogrāfija”, proti, MI ļoti labi ir iemācījies imitēt fotogrāfiskā attēla vizuālās īpašības. Es te saskatu līdzības ar 19. gadsimta beigu piktoriālistiem, kuri vēlējās radīt fotogrāfiskus attēlus, kuri izskatītos pēc gleznām, grafikām, vai zīmējumiem. Mūsdienu “piktoriālisti” vēlas radīt datorģenerētus attēlus, kuri izskatītos pēc fotogrāfijām. Būs ļoti interesanti pavērot, kā tālāk attīstīsies fotogrāfija – medijs piedzīvo krīzi, tam nepieciešams izveidot jaunu identitāti un atrast veidus, kā sevi nošķirt no foto estētiku imitējošiem ģenerētajiem attēliem.
Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:
Pirmais prātā nāk negatīvais efekts – manipulācija ar sociāliem priekšstatiem par realitāti. Taču šajā ziņā fotobankas jau kādu laiku grauj fotogrāfijas statusu komunikācijā. Fotobankā žurnālisti atrod attēlu jebkura raksta ilustrēšanai, taču tas ir pilnībā atrauts no īstenības, par kuru ir stāsts, un žurnālistam pat neienāk prātā, ka profesionāls fotogrāfs varētu atklāt ko jaunu, papētot šo īstenību ar fotokameru.
Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Fotogrāfijas medijam – kopš tā aizsākumiem 19. gadsimta pirmajā pusē – ir novērojama strauja tehnoloģijas evolūcija, lai uzlabotu attēla kvalitāti, izmēra apmēru iespējas, krāsu, uzņemšanas ātrumu, reproducēšanas iespējas, kā arī samazinātu attēla veidošanas izmaksas utt. Tāpat no sākotnes un līdz ar šīm tehnoloģiju izmaiņām bijušas diskusijas par fotogrāfijas attēla iegūšanas mehānisko dabu, kas skar autorības un radošās izpausmes jautājumus. Līdz ar medija tehnoloģiju progresu notiek arī izmaiņas fotogrāfijas kultūrā kopumā. Skatoties medija attīstības kontekstā, mākslīgais intelekts kā sistēma, kas operē ar ārējiem datiem, lai sasniegtu konkrētus mērķus, turpina mainīt fotogrāfijas kultūru kopumā – kas, kā, kur iegūst un izmanto attēlus.
Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Man nav ne jausmas, kā tieši mākslīgais intelekts ietekmēs fotogrāfiju. Tomēr ir skaidrs, ka tas to ietekmē jau tagad. Viens acīmredzams piemērs ir sociālie mediji, kur, piemēram, šobrīd izklaidējošā BaiRBIE.me aplikācija lieliski veic PR darbu Barbie filmai, vienlaikus saražojot miljoniem jaunu portretu. Var diskutēt, vai lielāku nospiedumu atstās biljoniem nederīgu attēlu vai MI kā instruments, kas palīdzēs, piemēram, māksliniekam ātrāk vai veiksmīgāk nonākt līdz noteiktam rezultātam. Piemēram, vēl nesen, konsultējot studentus, redzēju, kā MI var palīdzēt ģenerēt skices ceļā uz mākslas darba idejas realizāciju. Protams, jautājums ir, kas tiks iegūts un kas tiks pazaudēts, ienākot šādam jaunam medijam.
Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore LNMM:
Šis jautājums šobrīd intriģē. Bet tas tomēr arī atgādina par laiku, kad Otrā pasaules kara laikā tika būvēti pirmie “datori”, kas tika izmantoti šifrētu ziņojumu uzlaušanai. Pirmais automātiskais elektroniskais dators ENIAC tapa 1947. gadā un galvenokārt bija domāts militāriem mērķiem. Gadu pēc ENIAC parādīšanās amerikāņu matemātiķis Norberts Vīners 1948. gadā izdeva grāmatu Cybernetics or Control and Communication in the Animal and the Machine (Kibernētika jeb vadība un sakari dzīvā būtnē un mašīnā), kas bija stimuls jaunas zinātnes nozares dzimšanai. Vīners radīja kibernētiku – zinātni par vadību, sakariem un informācijas apstrādi tehnikā, dzīvajos organismos un sabiedrībā, zinātni, kas ļauj radīt un vadīt mākslīgo intelektu. Sistēmu teoriju pašos sākumos, kibernētika radīja cerību, ka kļūs iespējams izskaidrot visu pasauli kopumā kā vienotu sistēmu.
Vai mūsdienās radītie mākslīgā intelekta algoritmi var radīt mākslas darbu? Es, protams, nezinu. Tomēr izzināt šīs šobrīd intensīvi ienākošās lietas ir interesanti. Tā kā algoritmos izmanto vispārējo informāciju, tad tiek piedāvāts tipiskais, nevis unikālais. Mākslā mēs ceram sastapties ar kaut ko neparedzamu. Vai mākslīgajam intelektam būs pa spēkam būt cilvēciski nepareizam? Tad jau redzēsim.
Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Uz MI ienākšanu un piedalīšanos vizuālajā kultūrā vispār raugos ļoti labvēlīgi, jo varētu būt, ka tas dažādu mediju autoriem, kritiķiem, publicistiem un teorētiķiem liks vēl un vēlreiz un no jauna padomāt, parunāt, parakstīt un pastrīdēties par apsvērumiem, premisām, spriedumiem un tādām visādām lietām, kas sarunas par redzamo padara tik aizraujošas un interesantas.
Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Pirmkārt, atņemot darbu daudziem komercfotogrāfiem, piemēram, produktu vai ilustrāciju veidošanā, otrkārt, atvieglojot daudzus procesus, kā atlasi un pēcapstrādi, treškārt, izaicinot fotožurnālistiku un priekšstatus par ticamību un īstumu. Bet, ja domājam par mākslu, tad, bez šaubām, ir un būs daudz tās saucamās ģeneratīvās mākslas (fotogrāfijā jau mēs lietojam terminu “promtogrāfija”), kur lielākā daļa sacentīsies par skaistākajām bildēm, bet agri vai vēlu sajūsma par inovāciju pāries un aiz tehnoloģiskās virtuozitātes vairāk sāksim meklēt saturu.
