Gofmaņa stāsti
Sociologs Ērvings Gofmanis grāmatā Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē skaidro sociālo mijiedarbību ar teātri. Pārvietojoties starp skatuvi un aizkulisēm, mēs parādām citiem cilvēkiem vienu savas esības daļu un slēpjam citu. Arņa Balčus fotogrāfiju varoņi vakaros pēc skolas steidz uz Scēnu – tā jaunieši sauc savu tusiņu. Tiesa, tur viņiem bijis tikai viens skatītājs – fotogrāfs, pateicoties kuram Scēna pārvērtusies par īstu skatuvi ISSP Galerijas telpās Berga bazārā. Izstādi Arnis izkārtojis tā, ka skatītāja uztverē visu laiku sajūk skatuves un aizkulišu, figūras un fona aprises. Uzmanības pārslēgšanas brīži skatītāja uztverē raisa jaunus sociālo situāciju kontekstus, un tāpēc interpretācijas rezultāts nav jāmeklē pašos attēlos. Arnim ir raksturīgi vairīties no kāda noteikta fotogrāfiska naratīva, par kura tulkošanu publika varētu vienoties, sameklējot attēlos un to parakstos kādu stingru simbolisko kodu. Atcerēsimies kaut vai fotogrāmatu Uzvaras parks ar neiesietām lapām, kuru secību lasītājs var mainīt pats. Nupat maijā Rīgas Fotomēnesī mākslīgā intelekta ģenerēto fotogrāfiju izstādē eksponāti mainījās katru dienu, koncepcijai paliekot nemainīgai. Fotomākslinieks piedāvā skatītājam kādu vienkāršu ikdienas tēmu, kas nav pārstāvēta politiskajā un mediju dienaskārtībā, un aicina padomāt par to personiskas pieredzes kontekstā. Bilžu atlases principi izaicina refleksijas: autoram patīk pēkšņi izjaukt meinstrīma kultūras iemācīto “pareizo” domas gaitu. Ja māksla pretendē uz nozīmju radīšanu un morāla diskursa uzturēšanu, tad radīšanā jāiesaista skatītājs ar personisko pieredzi. Kontakts ar vizuālās mākslas darbiem prasa īpašu ķermeņa motoriku, kas atvieglo paļaušanos uz savu dzīves pieredzi.
Izstādes atklāšanas priekšvakarā Arnis nopirka aerosola krāsas baloniņus un uzaicināja Scēnas varoņus apzīmēt galerijas sienas. Saudzēdami fotogrāfijas no ķēpāšanas, viņi atstāja sava radošuma pēdas akurāt tukšajās vietās starp attēliem. Triepieni un līnijas ir zīmes indeksi. Vērīgs izmeklētājs var pateikt, cik stingri cilvēks spiedis baloniņa pogu, ar kādu atvēzienu kustinājis roku, un tas viss, lai netrāpītu ar krāsu uz fotogrāfijas. Savu aizkulišu Scēnas statusa maiņu uz Gofmaņa skatuvi jaunieši uztver nopietni. Vizuālo improvizāciju vidū ir daži žargona vārdi un Scēnas ezoteriskie simboli; pieraksti turpina vairoties katru dienu. Manu uzmanību piesaistīja četras reizes atkārtots vārds “sabiedrība”. Politiskajā un mediju komunikācijā tas ir maģisks vārds, ar kuru politiķi un žurnālisti nopeļ un pamāca. “Sabiedrība nezina”, “sabiedrībai jāsaprot”, “lielākā sabiedrības daļa”, “mazākā sabiedrības grupa”… Sociālajās zinātnēs šādus terminus sauc “essentially contested notions”: it kā pasakot visu, tie nesaka neko konkrēti. Kuri ir “sabiedrība”? Ja “sabiedriskajos medijos” neredzam un nedzirdam, piemēram, mazos un vidējos uzņēmējus, tad viņi nav “sabiedrība”? Vispārpieņemtās publiskās komunikācijas fonā Scēna atgādina, ka vispārināti kolektīvi sastāv no individualitātēm ar daudzveidīgām interesēm un motivācijām. Scēnas dalībnieki ieraksta individualitāti ar zīmēm indeksiem, jo šīs zīmes vistiešākajā veidā ir saistītas ar referentu, ar to, uz ko norāda. “Es esmu ievilcis šo līniju uz sienas”, saka grafiti autors; “Es esmu ievainojis savu ķermeni”, saka fotogrāfijas varonis. Fotogrāfijas stāsta par to, kā jaunietis dzīvo ķermenī un sajūt to. Pieredze un sajūtas ir ierakstīti nofotografētajos ķermeņos šī darbības vārda tiešā nozīmē: tetovējumi, izdūrumi, brūces un rētas.
Liela formāta attēlā redzam griezumu rokā ar ķirurga uzliktām šuvēm; citā attēlā – uz kājas pušums ar plāksteri un uzrakstu “Love hurts”. Fotogrāfija tik tiešām ievaino skatītāju. Ķermeņus cilvēki fiziski sajūt līdzīgi, un šīs zīmes kā indeksi tieši norāda uz emocijām, kas saistītas ar sāpēm. Prieks, skumjas un saviļņojums ir katram savs: katram savs stimuls, katram sava asociācija ar to. Grieziens miesā mums sāp vienādi, tāpēc nevainojami, bez komunikatīviem trokšņiem šāda zīme spēj pārraidīt informāciju par emocionālo stāvokli.
Kas ar Scēnas varoņiem? Vai zīmju autori savos ķermeņos paši izprot tās kā indeksus? Varbūt tie ir simboli, kas šķir savējos no svešiniekiem? Varbūt tikai modīgs ornaments? Tas ir atkarīgs no skatuves un aizkulišu perspektīvas. Ja Scēna ir aizkulises, tad zīmes nav paredzētas publiskai komunikācijai un par dvēseles kliedzienu te nevar runāt. Tādā gadījumā fotoizstādes skatuve izraisa jauniešiem problēmas, jo uz Scēnu viņi bēguši prom no saviem vecākiem, skolotājiem un priekšzīmīgiem vienaudžiem, kuri tagad, būdami pilntiesīgi skatuves vērotāji, tulkos slēpjamas domas un nodomus. Kā tulkos? Var, protams, sasaukt konferenci par tēmu “Vai viegli būt jaunam un viņa tēvam?”, bet Arnis sarīko Panku bazāru, Jauno panku dzejas dienu, liekot skatītājiem pašiem uzturēt dialogu, nevis klausīties zinātnieka priekšlasījumus. Lai radītu jaunas nozīmes bez lektora palīdzības, jāpaļaujas uz savu dzīves pieredzi, un to veicina izstādes izkārtojums, kas pasvītro paša skatītāja ķermeniskas attiecības ar ekspozīciju. Vairums fotogrāfiju ir sadzīvisks izmērs – 12 x 18 cm. Lai tās izpētītu, daudz jākustas; uz sienām var zīmēt un rakstīt, fotogrāfijas var mainīt (projekta portfelis ir biezs).
Faktiski uz dialogu aicināja jau pirmais Arņa fotoprojekts par jauno cilvēku aizkulišu dzīvi Es, draugi, mīļākie un citi. Būdams fotogrāfiju autors un modelis vienlaikus, Arnis apzināti izjauca sienu starp aizkulisēm un skatuvi. Jauniešu aizkulises parādās kā mākslīgs veidojums. Sociālās normas izstumj pārāk daudz svarīgu lietu aizkulisēs. Uzmanību tām pievērš varbūt tikai subkultūru pētnieki un jaunatnes sociologi, bet jauniešiem svarīgie cilvēki nevēlas pieņemt citādību un neprot par to runāt. Scēnas dalībnieki par to arī runā intervijās par izstādi (skat. zemāk).
Scēnas fotogrāfijas izstādē nevis stāsta stāstu, bet gan rosina stāstīšanu. Tas ir būtisks Arņa mērķis: nevis dokumentēt subkultūru fotogrāfijās, bet aicināt “savējos” un “svešiniekus” saprast citam citu.
