Ko darīja mans ķermenis?

Grūtniecība nepieder pašai sievietei.
No citu viedokļa grūtniecība galvenokārt ir gaidīšanas un skatīšanās laiks, kurā nekas nenotiek.
(Airisa Mariona Janga)

Te nu man sanācis uzskaitīt galvenos notikumu veidojošos punktus. Bet kā šajā visā jutos es pati? Ko darīja mans ķermenis?
(Vika Eksta)

Satikšanās ir Vikas Ekstas trešā personālizstāde galerijā Alma. Sērijā Zvaigznīte māksliniece pētīja un pārskatīja zirga lomu vēsturiski un tagad, savukārt izstādē P. māksliniece dokumentēja dzīvesbiedru, kurš naktsmaiņu dēļ lielākoties atrodas miega stāvoklī vai ir miegains. Ekstas pirmā sērija Dievs. Daba. Darbs¹⁾Sērija šogad bija skatāma arī LNMM izstādē Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023, tādējādi Viktoriju Ekstu klasificējot kā feminisma mākslinieci. sākās ar Latgalē uzietas pamestas ēkas izpēti, uzvelkot tur atrastos tērpus un iejūtoties vidē. Neslēptā inscenējumā Eksta izrāda citu cilvēku privāto dzīvi, ko mēģina izjust pirmās personas perspektīvā, padarot to par savu pieredzi. Lai arī pašportreti ir inscenēti, māksliniecei būtiska daļa fotogrāfiskajā procesā ir iejušanās un pētniecība. Sievietes pieredzes aspektus Eksta iekļauj jau pirmajā sērijā, rādot dažādus posmus vientuļas lauku sievietes dzīvē. Savukārt P. apvērsa dzimumu lomas tiktāl, cik aizmigušais, skaistais ķermenis ir vīrieša ķermenis pretstatā mākslas tradīcijai, kurā kailie modeļi ir sievietes, bet otas vai kameras pavēlnieki – vīrieši. Bez inscenējuma un privātuma īstenumā māksliniece rāda gan fotogrāfijas, gan attiecību saspīlējumus, kas lasāmi viņas dienasgrāmatā. Izstādē Satikšanās autentiskums un privātums ir vēl augstākā pakāpē.

Ar grūtniecību un dzemdībām saistītās tēmas nezaudē aktualitāti un nemainīgi ir publiskās telpas diskusiju objekts. Skandaloza ir abortu tēma, demogrāfiskā krīze, epidurālās anestēzijas izmantošana dzemdībās, nesen Latvijā publiskā apspriešanā nonāca vardarbīgu dzemdību pieredzes un pētījumi, savukārt mākslā – Rīgas Mākslas telpā bija skatāma mākslinieces Danielas Vētras izstāde Neatkarības deklarācija, kur būtisku lomu ieņēma dzemdības un to kā mehānizēta, rūpnieciska, pret sievieti vardarbīga procesa interpretācija. Pēdējos gados par grūtniecību mākslā runā pašas sievietes, taču ceļš līdz tam nebija viegls. Mākslas vēsturniece un kuratore Karena Hērna norāda, ka grūtniecības atainošana mākslā ir bijusi kontroversiāla – grūtniecība parāda, ka sieviete ir iesaistījusies seksuālās attiecībās, taču protestantisms Lielbritānijā grūtniecībai piešķīra svētuma konotācijas un līdz ar to atļauju rādīt to mākslā. Augstais sieviešu miršanas risks dzemdībās mudināja vīriešus pasūtīt grūtnieces portretus. Vēl 1991. gadā grūtniecības atainojums uz žurnāla vāka bija problemātisks: fotogrāfes Annijas Leibovicas uzņemtais kailās aktrises Demijas Mūras portrets septītajā grūtniecības mēnesī izraisīja sašutumu, strīdus, un dažās pārdošanas vietās žurnāls tika iesaiņots kā pornogrāfijas žurnāls, aizklājot tā vāku.

Filozofe Airisa Mariona Janga esejā Grūtniecības iemiesotība: subjektivitāte un atsvešinātība (Pregnant Embodiment: Subjectivity and Alienation) norāda, ka grūtniecība tiek padarīta par kaut ko, kas ir trešās personas, nevis sievietes pārziņā. Jangas piemēri ir bibliotēku katalogi, traktāti, rokasgrāmatas, vingrojumu un diētas ieteikumi, kas implicē labāku zināšanu, kas sievietei vajadzīgs un kā jārīkojas, liekot secināt: “Grūtniecība nepieder pašai sievietei.”²⁾Young I. M. Pregnant Embodiment: Subjectivity and Alienation // On Female Body Exprience: “Throwing Like a Girl” and Other Essays. Oxford University Press, 2005. P. 46. Ar līdzīgu domu sākas arī Ekstas izstādes Satikšanās apraksts: “Tas notika 2022. gada vasaras noslēgumā. Gatavojoties izgāju elpas kursus, izlasīju kaudzi rakstu, pievienojos vairākām grūtnieču čata grupām un, protams, centos pēc iespējas veselīgāk dzīvot. Noskaņoju sevi dabiskām dzemdībām stacionārā, neizmantojot anestēziju.”

Tomēr Satikšanās, kas līdz 3. novembrim skatāma galerijā Alma, piedāvā pirmās personas vēstījumu par dzemdību pieredzi. Izstādē skatāmi mākslinieces pašportreti, video sekvenču izdrukas, kā arī teksts, kas, līdzās jau tā personiskajiem attēliem, vēl vairāk pastiprina pirmās personas perspektīvas vēstījumu. Eksta atzīmē, ka viņu interesēja reflektēt par šo tēmu reālistiski, autentiski, personīgi, jo, lai gan nav tā, ka dzemdību tēma mākslā neparādās, tā vienmēr ir pastarpināta ar zīmējumu, gleznojumu vai cita cilvēka pieredzi. Akcentējot pirmās personas pieredzi, nāk prātā Jangas teiktais: citiem dzimšana ir sākums, taču dzemdētājai tas ir arī noslēgums deviņu mēnešu posmam, kurā notikušas pārmaiņas un mainījušās robežas.³⁾Young I. M. Turpat, P. 55. Ekstas darbi pievēršas drīzāk pašam procesam un visam pirms dzimšanas: līdz ar to Satikšanās ir ne tikai darbs par mātes satikšanos ar meitu, bet arī satikšanās ar dzemdību pieredzi, nepieredzētām sāpēm, jaunu identitāti un jaunu pasauli, kura vairs nav tāda kā iepriekš.

Būtiska loma izstādē ir sejai, kas pauž sāpes mainīgās intensitātēs, liekot skatītājam izsekot niansēm, ko grūti ietērpt vārdos. Vairumā attēlu mute ir atvērta kliedzienā, seja saspringta sāpēs. Sāpes ir arī tas, kas māksliniecei liek pāriet no pašportretu režīma uz filmēšanas režīmu un kādā brīdī apšaubīt izvēli nelietot anestēziju. Eksta necenšas šo pieredzi padarīt neglītu, izskaistināt vai traktēt kā dabisku, bet ataino autentiskumā gan dzemdību vidi, gan notikumu pavadošās ķermeniskās pieredzes (ar autentiskumu šeit nedomāju atteikšanos no anestēzijas). Sievietes izskata uzlabošana un seksualizēšana, kas izstādē nenotiek, tuvina interesantai domai, ko izsaka jau pieminētā filozofe Janga. Pēc viņas domām, mūsu kultūrā sievietes seksualizācija un grūtniecība ir savstarpēji izslēdzošās attiecībās. Seksuāli pievilcīgs ir slaids un konkrētas formas ķermenis, bet grūtnieces netiek uzskatītas ne par seksuāli iekārojamām, ne seksuāli aktīvām (ārsts var, piemēram, ieteikt ierobežot seksuālo aktivitāti)⁴⁾Turpat, P. 53. . Protams, Jangai var iebilst ar grūtnieču komercžanra fotogrāfijām vai fotogrāfijām, kurās grūtnieces iemūžina ķermeni tā jaunajās aprisēs un kurās nereti ķermenis tiek rādīts kā pievilcīgs. Ekstas fotogrāfijās redzams kailums, taču ne seksualizētā veidā – tā vietā priekšplānā ir sāpes, ķermenis tā procesuālajā nozīmē. Ikdienā, kurā ķermenis funkcionē bez aizkavējumiem, ķermenis ir rīks, caur kuru pieredzam pasauli, nevis objekts, kuram pievēršam uzmanību pašam par sevi. Fenomenoloģijā tas nozīmē ķermeņa caurspīdīgumu, proti, tas ir medijs, caur kuru pieredzam pasauli, nevis kuram pašam pievēršaamies. Izmaiņas ķermenī, tostarp grūtniecība, ir pieredzes, kas liek no jauna pievērsties ikdienā aizmirstajam ķermenim. Ekstas izstāde apstiprina šo tēzi, ļaujot caur dzemdību pieredzi no jauna pamanīt ķermeni ar tā dažādajām izpausmēm. Izstādi pavadošais Ekstas teksts vēsta: “Te nu man sanācis uzskaitīt galvenos notikumu veidojošos punktus. Bet kā šajā visā jutos es pati? Ko darīja mans ķermenis? Vai es to īsti neatceros tāpēc, ka pagājis jau gads? Patiesībā nekādu spilgtu atmiņu nebija arī nākamajā dienā – nez kāpēc smadzenes atteicās pārvērst šo intensīvo pārdzīvojumu viegli pieejamā failā.” Filozofe Johanna Oksala dzimšanu aicina skatīt nevis kā pieredzi (experience), bet gan kā notikumu (event). Atsaucoties uz Fransuāza Dastura formulējumu, notikums ir kaut kas negaidīts un notiek kā pārsteigums – nevis tādā nozīmē, ka nebūtu gatavošanās un sagatavotības, bet tādā nozīmē, ka šo brīdi nav iespējams integrēt laika plūsmā, tādējādi notikums ir nevis notiekošs pasaulē, bet gan caur to notiek un atveras jauna pasaule.⁵⁾Oksala J. What is feminist phenomenology?: Thinking birth philosophically. // Radical Philosophy 126, Jul/Aug 2004. P. 19. Notikumi stingrā nozīmē nav pieredzami, un par tiem ir iespējams runāt tikai trešajā perspektīvā un pagātnes laikā.

Pēc izstādes apmeklējuma, mēģinot atšifrēt mākslinieces ieceri, rodas jautājums: vai līdzās mēģinājumam savu pieredzi saprast un konceptualizēt ir iecerēts arī kāds sociāls, politisks, feministisks vēstījums? Ekstas darbi ir autentiski, patiesi, sāpīgi, taču ne narcistiski vai ekshibicionistiski. Māksliniece necenšas pavēstīt, ka ar viņu noticis kaut kas atšķirīgs no citu sieviešu pieredzes, viņa sevi nevis izceļ, bet gan sniedz tīru dzemdību pieredzes deskripciju (kaut gan var diskutēt, ciktāl māksliniece šo notikumu rāda kā īpašu kolektīvā nozīmē un ciktāl tomēr individuālā, jo, pirmkārt, pievēršas savai pieredzei un savam ķermenim, otrkārt, izstāda darbus, implicējot aicinājumu skatīties). Ekstas apraksts vēsta par daudziem notikumiem īsā laika posmā; iesaistījušies arī citi cilvēki, kas lielā mērā noteica šos procesus. Satikšanās necenšas aizvest pa vienu ceļu un aizbērt pārējos, bet gan piedāvā pirmos atspēriena punktus, kas ir rūpīgi nostrādāti un ļauj veidot sarunu izstādes ietekmē (māksliniece norāda, ka izstādi ir rosinājušas sarunas, kurās cilvēki vēlas dalīties ar savu pieredzi dzemdībās). Vēstot par savu pieredzi, māksliniece to cenšas primāri saprast, kas nozīmē vispirms izstāstīt, konceptualizēt, nevis nekavējoties izvērtēt un sniegt konkrētus secinājumus, kuriem skatītajam būtu jāseko. Attēla spēks šoreiz ir nevis konkrēta vēstījuma vizuāla reprezentācija, bet vizuāla reprezentācija, apstādinot video ierakstu, lai saprastu un no attēliem secinātu par to, kā bija un kas notika. Saprašanas process, kurš ieņem fotogrāfijas mediju un ar kuru māksliniece publiski dalās, ir tīrs vērojums, kurā būtiskākais ir atskats, kā tas notika, nevis kāda ir mana nostāja par sociālpolitiskiem ar dzemdībām saistītiem jautājumiem. Iespējams, izstādes lielākais ieguvums ir ne tikai tēmas, uzstādījuma un pieejas svaigums Latvijas mākslā, bet arī spēja pieredzi izklāstīt, vērot, iedziļināties, nevis pārsteidzīgi tēmēt ar argumentiem un secinājumiem.