10 minūtes ar Ari Trallu

2024. gadā Tartu kļuvusi par Eiropas Kultūras galvapilsētu un piedāvā plašu notikumu programmu – starp tiem ir arī fotogrāfa Ares Tralla izstāde The body remembers jeb Ķermenis atceras, kas no 15. februāra līdz 16. martam skatāma Pallas galerijā. Izstādes pamatā ir Trallas aizmirstais un no jauna atklātais arhīvs no 90. gadiem, kad radītas fotogrāfijas milzīgu politisko un kultūras pārmaiņu laikā. Eksponētajās fotogrāfijās, kas tapušas ar 30 gadu laika nobīdi, savijas ķermenis, prāts, politika, mīlestība un absurds. Attēli pēta padomju laikmeta ietekmi, mūsdienu neprātu un garīgo apspiestību. Mākslinieks vēlas dot iespēju cilvēku ķermeņiem runāt par politiku, depresiju un mīlestību, kā arī pievērst sabiedrības uzmanību postsociālisma perioda vīriešu garīgajai attīstībai, veselībai un uzvedībai.

Are Tralla ir fotogrāfs, mediju grafikas dizainers un pasniedzējs. Kopš 1995. gada strādā Tartu mākslas skolā un Pallas Lietišķo zinātņu universitātē par datorgrafikas (vēlāk mediju mākslas) nodaļas vadītāju un pasniedzēju mediju un fotogrāfijas nodaļās. Ķermenis atceras ir Trallas sestā personālizstāde.

Pastāstiet par laiku, kad tika uzņemtas fotogrāfijas! Kādas emocijas pavadīja šo procesu?

Interesanti, ka projekts The Body Remembers aptver 30 gadus, bet es pats savā ziņā esmu atgriezies līdzīgā stāvoklī. To var teikt gan par politisko situāciju, gan manām personīgajām izjūtām, kas papildinātas ar lielu dzīves pieredzi.

Runājot par politisko situāciju, Krievijas autokrātijas spiediens un vardarbība rada garīgu spriedzi, ko mēs atceramies un nesam sevī no padomju laikiem. Atceros savas vecmāmiņas vārdus: “Galvenais, lai kara nebūtu”. Bērnībā es īsti neuztvēru šī teikuma nozīmi, skaidrāka tā kļuva padomju armijā. Tagad, vērojot, kas notiek Ukrainā, vecmāmiņas vārdi ir ieguvuši vēl lielāku nozīmi. Tās ir milzīgas bailes, ko iepriekšējā paaudze ļoti labi saprata, nesa sevī un neapzināti ar tām dalījās. Dalījās, nespējot šīs bailes novirzīt un turēt tālāk no ikdienas dzīves un bērnu audzināšanas. Tā izauga paaudze, kurā vīrieši slīcinājās alkoholā, cerot noslēpt depresiju un apspiest pašrealizāciju. Diemžēl tas ietver daudz nesaprotamas komunikācijas un nepārdomātas uzvedības. Un, ja paskatāmies statistiku, vīriešu pašnāvību skaits Igaunijā joprojām ir viens no augstākajiem Eiropā.

Salīdzinot sevi tagad ar to, kāds biju pirms 30 gadiem, jūtu zināmu pagrieziena punktu. Beidzies noteikts periods un sākas jauns, un es pēc ilgāka laika esmu sācis nopietnāk nodarboties ar pašizpausmi. Apbrīnojami, ka tieši mīlestība ir sākotnējais impulss, kas rosinājusi arī jaunu kustību radošajā ceļā.

1992.–1993. gadā, fotografējot aktus, man kā jaunietim radās jautājumi: kas ar mani būs, kā man dzīvē veiksies, kas mani satrauc, vai es spēju mīlēt? 2023. gada dzīves pieredze ir pievienojusi daudz detaļu, prasmju un jaunu mīlestību. Tajā pašā laikā atkal radušies jautājumi: kas ar mani būs, kā man veiksies, kas mani satrauc? Ir daudz emociju, dažas ārkārtīgi pozitīvas. Arī tādas, no kurām cilvēkam būtu nepieciešams atbrīvoties. Atbrīvoties no kara un bailēm, kas mūs ved uz neapdomīgu rīcību.

Projekciju izmantošana fotogrāfijā mūsdienās ir diezgan izplatīta, bet kā bija deviņdesmitajos? Kā jūs iedomājāties par šādu tehniku?

Jā, 90. gados projekcijas izmantošana bija ievērojami sarežģītāka un tika lietota ļoti reti. Dubultā ekspozīcija un kolāža bija aktuālākas.

Ideja par projekcijas izmantošanu radās no dubultās ekspozīcijas. Tehniski bija iespējams izmantot diapozitīvus vai negatīvus ar diaprojektoru. Taču projektoru gaismas jauda bija maza, un fotogrāfijas bija jāfotografē tumsā, kas nozīmēja, ka, fotografējot uz filmas, bija jāizmanto ilgāks slēdža ātrums un modelim bija jābūt nekustīgam.

Kā jūs redzat attiecības starp mākslu un politiku?

Tās ir ļoti saistītas, tās ir kā gulbis, pīle un vēzis Krilova fabulā. Māksla cenšas ietekmēt politiku, lai virzītos uz veselīgāku sabiedrību un labāku sapratni. Diemžēl politika mākslu pārāk neņem vērā, tāpēc māksla arvien asāk protestē. Sliktākajā gadījumā politika ir spēcīgāka un piespiež mākslu klusēt vai pārvērš to par savu instrumentu.

Kāda loma jūsu dzīvē ir fotogrāfijai?

Ja vispārīgi, tad fotogrāfija man ir dzīvesveids. Es neatceros sevi bez fotografēšanas, lai gan kādu dzīves posmu ar to nenodarbojos īpaši rūpīgi.

Pirmais fotoaparāts ienāca manā dzīvē 12 gadu vecumā. Finansiālā ziņā fotogrāfija nekad nav nodrošinājusi vairāk par 50 % no manas iztikas. Dažos laikposmos man vienkārši patika fotografēt dabu, lai uzlabotu savu jušanos, mazinātu depresiju.

Taču ir viena īpašība, trūkums vai īpatnība, ko esmu sevī pamanījis – es uz sevi skatos aizmāršīgi, dažkārt šķiet, ka citus tas kaitina un atbaida.

Varbūt ir kāds Baltijas valstu fotoprojekts vai mākslinieks, kura radošajai darbībai sekojat? Kas jūs pēdējā laikā ir pārsteidzis?

Deviņdesmitajos ļoti iedvesmojoša bija DeStudio grupa. Es noteikti sekoju līdzi tādiem māksliniekiem kā Pēters Laurits, Heikki Leiss, Kaupo Kikas… Galvenokārt igauņu fotogrāfiem, un šeit es jūtu, ka varētu vairāk interesēties par Baltijas reģionu. No pēdējā laika favorītiem gribētu izcelt Alissu Šnaideri (Alissa Šnaider).

Pie kādiem projektiem tagad strādājat un kādi ir jūsu radošie plāni nākotnei?

Noteikti vēlos turpināt strādāt ar vīriešu un garīgās veselības tēmu. Par to ir jārunā. Mēs vēl nezinām, kā viss notiks, bet izstādes Ķermenis atceras veidošana devusi daudz radoša spēka un vairums ideju vēl nemaz netika realizētas. Šis projekts mani ir pacēlis citā līmenī.