Jā, Roberts Franks runāja vāciski
Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Brandenburgas vārtiem skatāma Šveicē dzimušā amerikāņu fotogrāfa Roberta Franka (Robert Frank, 1924–2019) un vācietes Gundulas Šulcas Eldovijas (Gundula Schulze Eldowy, 1954) kopizstāde Halt die Ohren steif! (Nenokar degunu!), kuras centrā ir abu fotogrāfu draudzīgās attiecības 80. gados un 90. gadu sākumā.
Roberts Franks tiek uzskatīts par vienu no dokumentālās fotogrāfijas celmlaužiem. Dzimis Cīrihē, Šveicē, Franks emigrēja uz ASV 23 gadu vecumā. 50. gadu vidū, pateicoties Gugenheima stipendijai, ar auto apceļoja Ameriku un lika pamatus road trip photography žanram. Viņa grāmatu The Americans (1958) daudzi atzinuši par vienu no ietekmīgākajām fotogrāfijas vēsturē. Franka attēlos vienkopus saplūda augstākie un zemākie Amerikas sabiedrības slāņi, bet attēlu lielais graudainums, necilie sižeti un neveiklās kompozīcijas palīdzēja fotogrāfiju atbrīvot no tradicionālajām konvencijām un kodiem, padarot to personiskāku, emocionālāku un sociāli kritiskāku. 1985. gadā Frankam pirmo reizi bija izstāde Vācijā – Rietumberlīnes Amerika Haus (tagad šajā ēkā atrodas C/O Berlin). Togad viņš viesojās Leipcigā, kur satika tolaik 31 gadus jauno fotogrāfi Gundulu Šulcu Eldoviju, kura tikšanos atceras šādi: “1985. gada jūnijā saņēmu telegrammu no sava kolēģa Rūdolfa Šēfera: “Lūdzu, nāc, Roberts Franks ir klāt!” Steidzīgi sagatavoju portfolio. Un, kad ierados, klāt bija visa Berlīnes fotogrāfu ģilde (Arno Fišers, Sibille Beržemane, Mihaels Šmits) un visi rādīja savas bildes augstajam viesim. Es biju pēdējā, un viņš neko daudz neteica, bet uzreiz entuziastiski uzaicināja uz Ņujorku.”
Izstādē var skatīt fotogrāfiju ar Gundulu vasaras kleitā Leipcigā – viņa tup uz grīdas blakus Frankam, pēc tam abi sarakstījās. Vēstules esot vestas kontrabandas ceļā un kādu dienu sarakste bija atmaskota, tāpēc fotogrāfi izspiegoja. Par to liecina vitrīna, kā arī dažas vēstules un zīmīte, kurā Roberts Franks iedrošināja fotogrāfi – “Keep a stiff upper lip!” (burtiski – Turi stīvu augšējo lūpu!), kas vāciski tulkots kā Turi stīvas ausis!, bet latviski vistuvāk būtu Nenokar degunu! Uz Ņujorku Eldovija devās jau pēc Berlīnes mūra krišanas 1990. gadā un tur nodzīvoja trīs gadus, viņai izveidojās ciešas attiecības ar Franka ģimeni.
Izstāde sola atklāt “māksliniecisko saikni” starp abiem fotogrāfiem, taču drīzāk ļauj ieskatīties abu fotogrāfu personiskajās attiecībās. Izstādē varam skatīt darbus, kas iezīmē abu autoru daiļradi, dokumentācijas no abu tikšanām reizēm, ģimenes foto, privāto korespondenci, kā arī Eldovijas fotogrāfijas, kas tapušas Ņujorkā. Abu attiecības nav rezultējušās kādā kopprojektā, tāpēc šī izstāde drīzāk ir iespēja ieskatīties fotogrāfu personiskajā dzīvē, kas parasti paliek aizkadrā. Mēs uzzinām, ka abi Franka bērni ir gājuši bojā, meita – jau 20 gadu vecumā aviokatastrofā, bet dēls Pablo 1994. gadā izdarīja pašnāvību 43 gadu vecumā. Pablo bieži figurē fotogrāfijās, viņam ir sirsnīgas attiecības ar Gundulu. Varam lasīt par viņa mentālajām problēmām un redzēt pāris viņa zīmējumus. Tomēr liela daļa materiālu ir vācu valodā bez tulkojuma angļu valodā, kas valodas nepratējam var atstāt virspusēju iespaidu. Uztveri apgrūtina fakts, ka izstādes apskates dienā (jau trīs nedēļas pēc atklāšanas) vēl nebija pieejams katalogs, turklāt izstādē nedrīkst fotografēt. Aizliegt fotografēt dokumentālās fotogrāfijas izstādēs ir kā nostāties pret dokumentālās fotogrāfijas ideoloģiju par atklātību un pieejamību. Laikam šī ir tā retā reize, kad rūpes par fotogrāfu intelektuālo īpašumu ņēmušas virsoku.
2018. gadā Eldovija savā dzimtajā pilsētā Erfurtē sarīkoja izstādi ar šādu pašu nosaukumu, bet bez Franka darbiem. Tagad izstāde Mākslas akadēmijā ir papildināta ar Roberta Franka fotogrāfijām no Folkvangas muzeja kolekcijas Esenē. Franks globālākā kontekstā ir labi zināms un pietiek ar dažiem viņa darbiem, lai atgādinātu par viņa nospiedumu fotogrāfijas vēsturē, bet Eldovija ir mazāk zināma. Izstādē apskatāmie darbi veido nepareizu priekšstatu par viņu – tipiski ģimenes foto ir bez pretenzijām uz māksliniecisku vēstījumu, kamēr izmēros lielākie attēli no Ņujorkas ir abstraktas, ar dubulto ekspozīciju veidotas poētiskas urbānās etīdes. Tikai daži darbi dod nojausmu, ka Eldovija patiesībā bijusi ļoti netipiska austrumvācu fotogrāfe – gana progresīva un provokatīva. Viņas grāmata The big and the little step (2011) par Austrumvāciju 80. gados ir šokējoša – tā sākas ar bērna dzimšanu, dzemdību asinīm, embrijiem, līķiem, pievēršoties Austrumvācijas graustiem un ielu skatiem, tad atkal ļauj ieskatīties guļamistabās, kur sagaida kaili jocīga paskata cilvēki, pensionāri un invalīdi. Viņa fotogrāfijās ar tiešu un brutālu skatienu iemūžināja austrumvāciešu privāto dzīvi, perfirērijas, subkultūras un sabiedrības grupas, kas neparādījās oficiālo plašsaziņas līdzekļu dienaskārtībā. Eldovijas darbus mēdz uzskatīt par nozīmīgām vizuālajām liecībām par Austrumvācijas ikdienas dzīvi. Šī informācija izstādē nav redzama, tāpēc nepareizs priekšstats veidojas arī par pašas izstādes mērķiem – kanonizēt kādu mazāk zināmu vācu fotogrāfi uz Franka rēķina, kuram Eldovija, iespējams, aizvietoja mirušo meitu (abas dzimušas vienā gadā). Realitātē Eldovija ir pašpietiekama un ģeniāla, taču to novērtēt var tikai sagatavots skatītājs ar vācu valodas zināšanām.
