Melnbaltajā ir visas krāsas – intervija ar itāļu fotogrāfu Džonu R. Peperu

No 15. marta līdz 19. aprīlim Latvijas Mākslas akadēmijā norisinās Džona Pepera (John R. Pepper) izstāde Itālija, 40 gadi: 1970–2010. Izstādē, kurā skatāma 41 fotogrāfija, mākslinieks nav iekļāvis fotogrāfiju datumus, jo tiecas izveidot vispārinājumu par to, kas ir Itālija, kā arī uzskata, ka nekas nav mainījies no laika, kad viņš kā 12 gadus vecs zēns ar Pentax uzņēma savas pirmās fotogrāfijas.

Džons Rendolfs Pepers ir itāļu fotogrāfs, dzimis 1958. gadā. Uzaudzis intelektuāļu un mākslinieku ģimenē. Viņa tēvs bija žurnāla Newsweek Romas biroja vadītājs Kērtiss Bils Pepers (Curtis Bill Pepper), māte – tēlniece Beverlija Pepera (Beverly Peppers). Džons uzauga Romā, Itālijā, kopā ar māsu, dzejnieci Džoriju Greiemu (Jorie Graham), kura par saviem darbiem ieguvusi Pulicera balvu.

Pepers 1976. gadā Prinstonas Universitātē studējis mākslas vēsturi, pēc tam viņš tika uzņemts Amerikas Kino institūtā Losandželosā, Kalifornijā, un sāka strādāt par  režisora asistentu. Bijis arī aizrautīgs teātra režisors, iestudējis lugas Parīzē, Francijā, Eiropā un Krievijā. Pepera fotogrāfa karjera aizsākas ar mācībām pie Ugo Mulas un dodoties līdzi tēvam uz viņa reportāžām. 2008. gadā viņš sarīko izstādi Roma: 1969 – veltījums itāļu neoreālistiskajam kino, kas apceļoja vairākas vietas ASV un Francijā. 2011. gadā gaismu ieraudzīja viņa pirmā grāmata Sans Papier, kurai sekoja izstādes Romā, Venēcijā, Sanktpēterburgā, Parīzē un Palermo. Kopš tā laika fotogrāfam bijušas neskaitāmas izstādes daudzviet pasaulē.

Saruna ar Peperu notiek Zoom dažas dienas pirms izstādes atkāšanas Rīgā.

Kā jūs sevi prezentētu?

Pirmkārt, es sevi prezentētu kā mākslinieku. Tāpat kā visi mākslinieki, mēs dažkārt darām daudz dažādu lietu. Bet es esmu fotogrāfs, un tas ir viss, ko es šobrīd daru. Es vairs nenodarbojos ar teātri, izņemot ļoti retus gadījumus, es ilgi vadīju teātri. Cilvēki ir mans bizness – es fotografēju cilvēkus, es vadu cilvēkus. Ja man kāds uz robežas pajautātu, kāda ir jūsu profesija, es teiktu – fotogrāfs. 

Strādāju tikai ar melnbalto filmiņu. Nestrādāju ar digitālo fotogrāfiju. Mans darbarīks ir Leica M6 ar 35 mm objektīvu, un es izmantoju Ilford hp5 filmiņu, kuru man šodien kāds solīja sagādāt. Es neapstrādāju savas bildes, neizmantoju Photoshop, neko. Tas, ko jūs redzat izdrukātu, ir tas, kas ir negatīvā. Kā fotogrāfs es esmu arī stāstnieks.

Kāpēc melnbaltais foto?

Citā valodā atbilde ir ļoti vienkārša – потому что. Es uzskatu, ka melnbaltajā ir visas krāsas. Krāsas ir fantastiskas, bet mūsdienās ar tām ļoti daudz tiek manipulēts. Es nāku no Ugo Mulas, Anrī Kartjē-Bresona – fotožurnālistu, nevis ielu fotogrāfu –skolas. Uzskatu, ka termins “ielu fotogrāfs” ir atšķirīgs, tas ir reducējošs. 

Melnbaltajai fotogrāfijai ir skala no 0 līdz 9. Krāsa ir vienkārša. Es ticu melnbaltajai krāsai. Kad cilvēki uz to skatās, viņi var likt lietā savu iztēli. Melnbaltais atstāj vairāk iespēju. Krāsa sniedz atbildi.

Pastāstiet par gaidāmo izstādi! Ko cilvēki tajā redzēs? Kāpēc tieši Itālija?

Kāpēc es eksponēju tieši šo projektu, nevis citu? Ļoti vienkārša iemesla dēļ. Es esmu itālis, un šo izstādi sponsorē Itālijas vēstniecība, vēstnieks Alesandro Monti. Un arī tāpēc, ka pēdējos 10 vai 15 gadus esmu strādājis visā pasaulē, eksponējis, mani bieži sponsorē vai atbalsta Itālijas kultūras institūti, Itālijas vēstniecības, Itālijas konsulāts, un es ar to ļoti lepojos. Uzskatu, ka esmu sava veida Itālijas kultūras vēstnieks. Mēs, itāļi, nevienam neesam drauds. Visi domā, ka mēs esam rigolo (jautri, smieklīgi).  Itālija vienmēr asociējas ar spageti, pastašutu, picu, Al Bano, Čelentāno. Cilvēki aizmirst, ka Itālijā dzimuši arī daži izcilākie mākslinieki, kuri ietekmējuši visu pasauli. Uzskatu, ka ir interesanti iepazīstināt arī ar mūsdienu māksliniekiem. Man kā māksliniekam patīk pārstāvēt savu valsti un atgādināt cilvēkiem, ka runa nav tikai par Al Bano vai ko citu.

Kāpēc izstādei tieši šāds nosaukums? Pirmo fotoaparātu man uzdāvināja tēvs, kad man bija 12 gadi. Tas bija Pentax, un tajā laikā tēvs bija fotožurnālists. Viņš pārgāja uz Nikon un mainīja fotoaparātus, tāpēc iedeva savējo un iemācīja pamatus. Tad viņš devās intervēt vai gatavot reportāžas un ņēma mani līdzi. Mana mamma bija tēlniece, viņa bieži tēvam teica: “Man ir jāstrādā, ņem Džonu līdzi.” Tā es sāku fotografēt. Šai izstādē ir fotogrāfijas, kuras es uzņēmu 12 gadu vecumā. 

2010. gadā es atgriezos Romā no Parīzes, kur tolaik dzīvoju kopā ar ģimeni. Es gribēju Romu no jauna izpētīt. Tobrīd biju dzīves krustcelēs. Gribēju atskatīties atpakaļ un saprast sevi, gribēju izpētīt pilsētu, kurā uzaugu un kurā skraidīju brīvs, basām kājām. Kad es augu, Roma bija ciemats. Tur nebija nekā bīstama. Es vēlējos izzināt Itāliju un itāļu tautu. Es atklāju, ka uz Itāliju īpaši attiecināms tas, ko saka princis filmā Leopards (Džuzepes di Lampedūzas grāmatas ekranizējums): “Lai viss paliktu nemainīgs, visam ir jāmainās.” Tas patiešām lieliski raksturo Itāliju. Itālijā ir 21. gadsimts. Tā nav atpalikusi valsts. Bet tomēr, ja skatāmies uz cilvēkiem un uz pasauli, izņemot nelielas pazīmes, tā nav mainījusies. Tā ir mainījusies, un tā nav mainījusies. Un tāpēc, kad lieku fotogrāfijas pie sienas, es tām blakus nelieku datumus. Izstāde nav lineāra, tā ir dekonstruēta. Un šeit nav laika atzīmju. 

Kur patlaban ir jūsu mājas? 

Patlaban dzīvoju starp Parīzi un Todi, kas ir skaista viduslaiku pilsēta pusceļā starp Romu un Florenci, netālu no Perudžas. Par Parīzi man ir interesants stāsts – es dzīvoju viesnīcā La Lousiane. Jā, tā ir ļoti slavena viesnīca! Tā ir kā Čelsijas viesnīca Ņujorkā 60. un 70. gados. La Louisiane gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu ir bijusi viesnīca, uz kuru visi slavenie mākslinieki brauca dzīvot. Viesnīcas īpašnieks vēlējās no manis nopirkt 70 vai 80 fotogrāfiju, kuras viņš vēlējās izvietot istabiņās. Naudas izteiksmē tie būtu vairāki simti tūkstoši eiro. Es zināju, ka viņš varētu šo naudu ieguldīt viesnīcas uzlabošanā, tāpēc teicu, ka labāk ierosinu barteri. Viņš jautāja, ko es ar to domāju. Teicu: “Apmainīsim naktis pret mākslas darbiem!” Viņš man pretim: “Ko tu vēlies?” Es teicu: “Šeherezādi!” “Vai vēlies tūkstoš nakšu?” viņš jautāja. Uz ko es atbildēju, ka gribu tūkstoš un vienu nakti. Kā Šeherazāde pasakā. Viņš piekrita. Tā nu es dzīvoju viesnīcā. Dzīvoju Parīzē tāpēc, ka gatavojos nākamajam lielajam projektam.

Pastāstiet par savu nākamo projektu!

Tā nosaukums ir No Maiami līdz Patagonijai. Esmu nopircis kemperi. Tas ir 1970. gada Vokswagen kemperis, bet ar gultu, nelielu vannasistabu, divām plītīm un visu pārējo. Es to sūtīšu uz Maiami. Par krāsām runājot… Es nevēlos, lai kemperis vienkārši nobrauc no prāmja. Tas tiks nocelts lejā ar virvēm kā senos laikos, jo no ārpuses tas ir ļoti neuzkrītošs, tāpat kā es. Ļoti diskrēts. Kanāriju dzeltens! Mani neviens nepamanīs. Tātad, kemperis ir dzeltens un Maiami ostā. Tā būtu pirmā šī projekta fotogrāfija. Un tā būs krāsaina. Pēdējā fotogrāfija būs Patagonijā starp pingvīniem. Kemperis atradīsies baltā sniegā, apkārt skraidīs melnbalti pingvīni. Arī šī pēdējā fotogrāfija būs krāsaina. Visas pārējās starp tām būs melnbaltas.

Es došos cauri Amerikas Savienotajām Valstīm, dienvidu štatiem, Alabamai, Luiziānai, visiem šiem skaistajiem un rasu ziņā sarežģītajiem štatiem. Tad uz Teksasu, no Teksasas šķērsošu Rio Grande, no Rio Grande izbraukšu visu Meksiku, tad Centrālameriku, tad pa Dienvidamerikas kreiso pusi caur Peru un Čīli līdz pat ledājiem, tad atpakaļ uz augšu – uz Urugvaju, Argentīnu, Brazīliju, Franču Gviānu.

Tas ir mans nākamais projekts, tas prasīs laiku, un es vēl īsti nezinu, ko fotografēšu, kas būs subjekts.

Kādu redzat fotogrāfijas nākotni, zinot, ka mūsdienās mākslīgais intelekts (AI) var izveidot fotoattēlu jūsu vietā, Photoshop to var viegli rediģēt, mainīt utt.? Dažkārt ir grūti atšķirt īstu fotogrāfiju no viltotas.

Tāpat kā daudzi cilvēki visā pasaulē, arī es esmu gan ļoti sajūsmināts, gan noraizējies par mākslīgo intelektu. Jūs uzdodat šo jautājumu cilvēkam, kurš joprojām raksta vēstules ar tintes pildspalvu. Kad man ar kādu ir liela problēma, es uzrakstu viņam vēstuli un nosūtu to pa pastu. Un ikreiz, kad ar mani strādā cilvēki un viņi pieraksta piezīmes savā telefonā, es saku: “Lūdzu, rakstiet uz papīra!” Un es nelasu grāmatas Kindle. Es lasu īstas grāmatas.

Sākšu ar to, ka, manuprāt, labā ziņa ir tā, ka analogajai fotogrāfijai sākas jauna dzīve. Es patiešām tam ļoti ticu. Karīna Kaufmane un viņas vīrs Andreass Kaufmans ir Leica īpašnieki. Karīna Kaufmane ir atbildīga par Leica galerijām visā pasaulē. Viņi ir atvēruši 26 galerijas un gatavojas atvērt 30 visā pasaulē. Jā, Leica ražo digitālos fotoaparātus, bet ar Leica starpniecību un pateicoties šim procesam, kā arī izstādēm un visam citam, analogā fotogrāfija, tāpat kā vinila plates, iegūst jaunu gaismu.

Runājot par manu darbu vai man līdzīgiem cilvēkiem, kas strādā ar analogo, mums nav jāuztraucas par mākslīgo intelektu. Man ir lielākas problēmas ar digitālās fotogrāfijas terminoloģiju, nevis mākslīgo intelektu, jo es uzskatu, ka digitālā fotogrāfija ir mākslas veids, un tas ir leģitīms. Protams, ja jūs esat žurnālists un atrodaties zonā, jums ir nepieciešama digitālā fotogrāfija, jo analogā ir pārāk ilgs process. Es uzskatu, ka to vajadzētu saukt par digitālo iztēli (digital imagery), nevis digitālo fotogrāfiju. Es vēl neesmu atradis veidu, kā šo terminu pārtulkot franču, itāļu vai citās valodās, angļu valodā tas izklausās perfekti. Būtība ir tāda, ka tas viss atgriežas pie tā, ko vecās skolas fotogrāfi dēvētu par mirkļa iemūžināšanu vai maģiskā mirkļa iemūžināšanu. Vārds ir iemūžināšana.

Un mēs varējām viegli fotografēt cilvēkus uz ielas, viņi nenāca un neteica, ka nav apmierināti ar to, ka viņu fotogrāfija tiek publicēta vai vienkārši uzņemta.

Jums ir pilnīga taisnība. Agrāk, kad kādu fotografējām, cilvēki bija priecīgi. Vajadzēja viņiem tikai pateikt – aizmirstiet mani, neskatieties uz mani. Viņi tā darītu un dotos tālāk. Šodien, jā, cilvēki saka – jums nav tiesību uz manu attēlu.

Reiz es biju Ņujorkā, manīju interesantu momentu, ko fotografēt, tajā bija tēvs un dēls. Es viņus fotografēju, tad viņi pienāca pie manis un teica: “Ļaujiet man apskatīt bildi! Es nezinu, vai man patīk, ka jūs mani fotografējat.” Atbildēju, ka patiesībā es viņus nefotografēju. Ka biju pavērsis kameru viņu virzienā, bet fotografēju sienu virs viņiem. Vai arī vēl kā var rīkoties: strādājot ar Leica, jums ir lauka dziļums, tātad jūs zināt, ka ar noteiktu atvērumu varat fotografēt jebko no, teiksim, 1,5 līdz 5 metru fokusā. Tātad, jūs vienkārši pielāgojat fokusu. Tādējādi, kamēr esmu uzņēmis attēlu, jau esmu devies tālāk. Un cilvēki nemaz nepamana.

Bet, ja jūs šo attēlu publicējat, vai jums ir tiesības to darīt?

Es zinu tikai to, ka man nekad nav bijušas šādas problēmas, bet taisnība, ka tad, kad strādāju pie projekta, kurā iesaistīti cilvēki, dodu viņiem parakstīt piekrišanu.

Jautājums, ko es sev bieži uzdodu, ir, vai visi lieliskie fotogrāfi – tādi kā Kapa (Capa), Šavs (Shaw), Smits (Smith), Doroteja Lange (Dorothea Lange) – būtu varējuši darīt savu darbu mūsdienās, ņemot vērā šodienas apstākļus?

Vēl viens veids, kā atbildēt uz šo jautājumu: daudzās kultūrās tas, ka es jūs nofotografēju, nozīmē, ka nozogu daļu jūsu dvēseles. Tā tas arī ir. Man ir jānofotografē daļa jūsu dvēseles, un es to nozogu no jums. Bet kas notiek, kad pielieku to (fotogrāfiju) muzejā, galerijā vai kāda mājās pie sienas? Es to atdodu atpakaļ. Cilvēkiem. Patiesībā jūsu dvēsele bagātina citu cilvēku dvēseles. Tas ir cikls. Gandrīz kā dzīves cikls. Tas ir vienīgais veids, kā es varu darīt savu darbu.

Kad pasniedzu meistarklases vai strādāju ar cilvēkiem, es vienmēr saku, ka, fotografējot cilvēkus, galvenais ir acis. Jums ir jāieskatās acīs. Acis ir tās, kas tevi uzrunā. Un, iedziļinoties acīs, jums ir jāiedziļinās dvēselē. Un, ja mēs ticam, ka acis ir dvēseles spogulis, jūs to izdarīsiet (nozagsiet gabaliņu dvēseles). Bet es nevaru darīt savu darbu, ja es to nedaru. Tātad, jā, atvainojiet – man tas ir jādara un es to daru.

Ļoti lielus panākumus guva mans projekts Iztvaikošana (Evaporations), tas apceļoja visu pasauli, tas tika izrādīts Romā 3000 m² platībā, un tamlīdzīgi. Un es turpināju dzirdēt: “Ielu fotogrāfijas, ielu fotogrāfijas, ielu fotogrāfijas.” Mani tas tik ļoti nokaitināja! Jo es uzskatu, ka šis termins ir reducējošs. Kartjē-Bresons nebija tikai ielu fotogrāfs. Viņš izmantoja ielu kā darba vietu, kā savu studiju. Mani tas tik ļoti kaitināja, ka es pārstāju. Es uzrakstīju grāmatu un devos uz tuksnešiem, kur pavadīju trīs gadus.

Bet ko es atklāju? Es atklāju, ka, aplūkojot šīs tuksneša bildes, kurās redzami akmeņi, juka kaktusi vai klinšu gabali, ja uz tām paskatās noteiktā veidā, pēkšņi redzams antropoloģisks tēls.

Kā jūs definētu labu fotogrāfiju?

Fotogrāfijai ir jābūt divām galvenajām īpašībām. Tai ir jāstāsta stāsts. Pat, ja tas ir tikai suns un zieds. Tur apakšā ir jābūt kādam stāstam. Otra lieta – fotogrāfijai ir jāattēlo mirklis. Tātad, ja man ir trīs kadri – vienā jūs skatāties uz mani taisni, otrā jūsu acis ir nedaudz pa kreisi, trešajā jūs pagriežat galvu –, es izvēlēšos to, kurš, manuprāt, jūs vislabāk parāda. Kas ir interesants, kas pastāsta stāstu par jums. Jo, ja es tevi pielikšu pie sienas, lai kāds tevi nopirktu, jo man ir nepieciešams, lai cilvēki arī pirktu manas fotogrāfijas, tev ir mani, skatītāju, jāuzrunā. 

Tad runa ir arī par visām pārējām lietām – par konstrukciju, līdzsvaru, estētiku. Abi mani vecāki ir mākslinieki, tāpēc mums tika dota lielāka brīvība nekā tad, ja viņi būtu bijuši skolotāji vai kas cits. Kad es biju mazs zēns un mans tēvs bija žurnālists, tas bija laikā, kad pastāvēja tādi žurnāli kā Life, Look, Paris Match, Stern, kuros bija fotogrāfijas. Kādu rītu es uznācu augšā, man bija kādi 10, 11, varbūt 12 gadi, un tur bija vīrietis, kurš ar franču akcentu teica manam tēvam: “Bil, tev jāsaprot, ka, lai fotogrāfija darbotos, tā ir jāapgriež otrādi, un, arī tai esot otrādi, tajā ir jābūt konstrukcijai. Ja tā darbojas no abām pusēm, tad fotogrāfijas konstrukcija ir laba. Tad ir jāskatās uz stāstu.” Vēlāk es uzzināju, ka šis vīrietis bija Kartjē-Bresons. Bet reizēm ir vienkārši jāuzticas savai acij.

Kas jūs iedvesmo?

Tas ir labs jautājums. Es vēlos uz to atbildēt godīgi. Vispirms atbildēšu ar metaforu. Un tad, iespējams, nonākšu pie atbildes. Kad pasniedzu meistarklasi vai kādu semināru, cilvēki nāk un piesakās. Viņi nāk un rāda man savu portfolio. Es skatos uz viņiem un uz viņu darbiem, un mans pirmais jautājums katram cilvēkam ir: “Ja jūs nekad mūžā vairs nevarētu fotografēt, ko jūs darītu?” Ja atbilde ir “Tad es nomiršu” vai “Nodzeršos”, tad šis cilvēks paliek.

Es definēju savu identitāti caur savu darbu. Es labāk saprotu, kas esmu, pēc bildēm, ko uzņemu. Cilvēki man jautā, kā jūs uzņēmāt šo fotogrāfiju? Kāda bija ideja, koncepcija? Es saku, ka nezinu, fotogrāfija atrod mani. Es eju, kaut ko ieraugu, lai kas tas būtu, un man tas ir jānofotografē.

Nesen strādāju Parīzē pie šīs izstādes un kādam teicu: “Je ne suis pas bien dans ma peau et je ne comprends pas pourquoi” (Es nejūtos labi savā ādā un es nesaprotu, kāpēc). Tad es sapratu, ka man līdzi nav fotoaparāta. Citiem vārdiem sakot – fotoaparāts ir rīks, ar kura palīdzību es izpaužu sevi. Līdzīgi kā būt rakstniekam, bet bez zīmuļa un piezīmju bloka. Man nebija sava instrumenta. Nākamajā dienā es uzkāru kaklā fotoaparātu. Tas nenozīmē, ka es todien kaut ko nofotografēju, bet tas tur bija. Tas, ka es to paņēmu, nozīmē, ka, ja fotogrāfija mani atradīs, es to varēšu iemūžināt.