Jānim Gleizdam – 100
Šonedēļ fotogrāfijas meistaram Jānim Gleizdam (1924–2010) būtu palicis 100. Viņš visu mūžu strādāja par fotogrāfu Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, taču plašākai sabiedrībai bija zināms kā romantizētu sieviešu aktu autors. Dzimis netālu no Rēzeknes – Ilzeskalna pagasta Vecgailumos, 1943. gadā beidza Rēzeknes tehnisko vidusskolu. Tika iesaukts vācu armijā, bet no tās izdevās aizbēgt. Kad ienāca padomju armija, atkal tika mobilizēts. Skaistā rokraksta dēļ kļuva par rakstvedi un darīja šo darbu arī pēc kara. Bija doma mācīties tālāk, bet tad notika nelaime. “Kādā aukstā ziemas vakarā draugi aicināja pirms balles iestiprināties. Izrādījās, tā nebija parastā “dzimtenīte”, bet koka spirts”, intervijā Latvijas vēstnesis savulaik stāstīja pats Gleizds. Otrā rītā viņu atrada ezermalā bez samaņas, ar nosalušām rokām. Tikai pēc pāris nedēļām, kad sāpes bija kļuvušas neciešamas, viņu aizveda uz Rēzeknes slimnīcu. Bija sākusies gangrēna, un nācās amputēt abas plaukstas un kāju pirkstus. Mazliet atlabis, Jānis aizbrauca uz Rīgu un sameklēja protēžu rūpnīcu. Rūpnīcas direktore aizsūtīja viņu uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu pie sava vīra profesora Ļišņevska, jo rūpnīca varēja piedāvāt tikai koka protēzes. Gleizds izturēja vienpadsmit operācijas, lai tiktu pie rokām, ar kurām varēja kaut ko iesākt, un iemācījās ar tām darīt visu. Ar fotografēšanu sācis nodarboties 1951. gadā, pēc tam, kad nejauši kapos ieraudzījis kādu fotogrāfu, kam vienas rokas nebija līdz elkonim un otra izskatījusies tāda pati kā viņam. “Tātad arī es to varu!” – viņš izlēma tai pašā acumirklī. Tad topošais fotogrāfs iegādājies savu pirmo fotoaparātu Ļubiķeļ.
Pēc fotokursu apmeklēšanas 1952. gadā sācis strādāt Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā par fotogrāfu mākslinieku. 1962. gadā, kad nodibinājās fotoklubs Rīga, Gleizds kļuva par tā biedru. Dzīves laikā piedalījies vairāk nekā 800 izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs, saņēmis ap 600 diplomiem un 170 medaļas, 1985. gadā ieguvis LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka titulu, 1989. gadā – Mārtiņa Buclera prēmiju, bet 1995. gadā – Triju Zvaigžņu ordeni. 1985. un 1991. gadā uzņemtas dokumentālās filmas Jānis Gleizds, 1998. gadā izdots fotoalbums Gaismas atspulgs.
Gleizds visu mūžu bija uzticīgs melnbaltajai fotogrāfijai un sarežģītajai un darbietilpīgajai izohēlijas tehnikai, kā arī katru darbu pārveidoja ar retušēšanu – skrāpējumu, punktojumu un gleznojumu. “Tas, ko veic Jānis Gleizds, nav parasta fotogrāfa darbs. Tikai tie, kas zina, ko fotogrāfijā nozīmē izohēlija, saprot, ka šos attēlus iegūst, saliekot kopā ne mazāk kā trīs līdz četrus atsevišķus pustoņus, tātad runa ir par vienlaikus darbu ar vairākiem negatīviem, un to jau var salīdzināt ar juveliera smalkumu,” laikrakstā Cīņa pirms 47 gadiem rakstīja Gleizda kolēģis, fotokluba Rīga mākslinieciskais vadītājs Aivars Āķis. Tā radās Gleizdam tik raksturīgais stils – it kā agrā rīta rasā, miglā uzņemti gleznieciski akti vai ar smalku zīmuli skicētas klusās dabas, ainavas un portreti. Ņemot vērā padomju Latvijas fotomākslā valdošos estētiskos kanonus, kas bija balstīti piktoriālismā, Gleizds noteikti bija savas jomas virtuozs.
Gatavojoties mākslinieka simtajai dzimšanas dienai, Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs Igors Pličs ir mēģinājis dažādos veidos aktualizēt Jāņa Gleizda vārdu. Pirms vairākiem gadiem fotogrāfa mantojums – skices, pieraksti, apbalvojumi, fotogrāfijas, negatīvi – nonāca Preiļos, pilsētas senākajā koka ēkā, kurā saimnieko Pličs. Pirms diviem gadiem šajā namā tika atklāta Gleizda piemiņas istaba, pērn turpat sarīkota arī viņa darbu izstāde Sievietes skaistums. Februārī tika organizēts seminārs, kad noslēdzās arī pieteikšanās jaunai balvai Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā 2024, bet šo piektdien Latgales vēstniecībā Gors notiks fotokonkursa laureātu apbalvošana. Turpat, pirmā stāva semināru telpā līdz 19. maijam skatāma Gleizda simtgadei veltīta izstāde GAISMĀ. punkts, kas sastāv no meistara aktu fotogrāfiju reprodukcijām, kā arī no konkursa finālistu darbiem. Šomēnes tekstgrupa Orbīta plāno izdot grāmatu Gleizda metode, kurā sastādītāji Anna Volkova un redaktors Vladimirs Svetlovs sola parādīt “dziļo saplūsmi starp Gleizda radošās prakses metodi un viņa oficiālo darbu Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā”.
“Kur slēpjas Jāņa Gleizda lielums un viņa būtība? Manuprāt, stiprajos latgaliešu gēnos un mierā, kas valdīja Vecgailumu sētā un dabā, un arī kapsētā. Jā, Žogotu vecā kapsēta atrodas uz Gleizdu zemes un tajā atdusas vairākas Gleizdu paaudzes. Tā ir skaista ar savu mieru un sakoptību. Mēs visi reizēm esam it kā ar aizlauztiem spārniem, tāpat kā tā lapegle ar nolauzto galotni Vecgailumu pagalmā, kurā kādreiz ik pavasari ligzdoja stārķi. Jāņa Gleizda stārķi fotolapās ligzdo daudzos mājokļos plašajā pasaulē, arī manā,” savulaik rakstīja Jāņa Gleizda kolēģis un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks.
