Jāņa Gleizda balvas ieguvējs – Eduards Medvedevs
Šogad norisinājās pirmais melnbaltās fotogrāfijas konkurss Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā. Darbi tika vērtēti piecās kategorijās: ainava, akts, klusā daba, portrets un sports. Vērā ņemamo pieteikumu skaitu (kopumā piedalījās 282 fotogrāfi) izvērtēja kompetenta žūrija – Baiba Tetere, Igors Pličs, Gvido Kajons, Viesturs Links, Eiženija Anna Freimane, Inta Ruka un Inese Dundure. Jāņa Gleizda, kā arī konkursa laureātu darbu izstādi vēl līdz 15. jūnijam var aplūkot Austrumlatvijas koncertzālē GORS.
Grand Prix balvu konkursā ieguva Eduards Medvedevs ar fotogrāfiju Aizturot elpu, kas bija iesniegta kategorijā Sports. Eduards ir no Rēzeknes, tur arī studējis IT jomā, strādājis par grafisko dizaineri un maketētāju. No 2004. strādā par fotogrāfu Rēzeknes novadā, 2011. gadā dibinājis skolēnu fotogrāfijas pulciņu. Piedalījies dažādās kopizstādēs un Latgales fotogrāfu biedrības projektos.
Kādi ir jūsu iespaidi par konkursa norisi un konkurentu veikumu?
Konkurss ļoti patika, pavisam nejauši mani tajā piedalīties pierunāja Latgales fotogrāfu biedrība. Iespaidīga bija arī pati ceremonija – Rēzeknes novada pašvaldības kultūras nodaļa paveica ļoti lielu darbu. Ļoti skaists priekšnesums no vokālās studijas Skonai, kā arī emocionāls video sižets no biogrāfiskās filmas par Jāni Gleizdu un fotomākslinieku kopā sanākšana. Piedalījās ļoti daudz profesionālo fotogrāfu un bija iesūtīti ļoti daudz darbu, es pat necerēju tikt labāko sešiniekā. Kad uzzināju, ka vienu no maniem darbiem tomēr izdrukāja – tā jau bija mana personīga uzvara, bet, kad sapratu, ka saņemšu Grand Prix, tad tas bija vienkārši tūkstoškārtīgs šoks! Aizrāvās elpa, emocijas! Ziņa apreibināja prātu, nevarēju pat parunāt. Tas bija kā brīvais kritiens ar veiksmīgu piezemēšanos. Neticēju, ka tas tiešām notiek ar mani.
Pastāstiet vairāk par apbalvoto fotogrāfiju!
Sūtot savus darbus, gribējās atlasīt kaut ko līdzīgu Gleizda darbiem. Mani ļoti iedvesmoja tieši sporta žanrs. Iepriekš nedaudz fotografēju Rēzeknes novada sporta skolas sacensības, un viena no reportāžām man ļoti patika – tās bija pirmās sacensības novada bērniem peldēšanā. Ļoti paveicās ar laiku — bija saulaina diena un ūdenī katrs burbulītis izgaismojās kā dzīvsudraba pilīte. Sanāca tā, ka, meklējot labāku rakursu, uzkāpu otrajā stāvā un tiku tieši virs finiša borta, kur varēja redzēt visspilgtākās mazo peldētāju emocijas un centienus finišēt. Šis puika, kas trāpījās manā skatu meklētājā, bija pēdējais, viņam ne pārāk veicās, bet viņš ļoti centās!
Kāda loma jūsu dzīvē ir fotogrāfijai?
Fotogrāfija mani interesē jau no bērnības, laikam tāpēc, ka tas bija kaut kas mistisks. Nevarēja uzreiz paskatīties, kas iznācis, tikai pēc filmiņas un papīra attīstīšanas. Šis process man likās maģisks. Man bija savs fotoaparāts, ar kuru mēģināju fotografēt draugus un bērnības ikdienu. Mainījās laiki, attīstījās tehnika, un iegādājos savu pirmo digitālo kameru, pēc tam otru, trešo… Vienā brīdī sapratu, ka foto ir daļa no manas dzīves un kameru ņemu līdzi visur. Pirms 13 gadiem nodibināju skolēnu fotopulciņu, kur arī tagad darbojos, iedvesmojot jauniešus.
Kāda ir ikdiena ar skolēniem, kas apgūst fotogrāfiju? Pēc kādiem principiem veidojat nodarbību saturu?
Ir patīkami sekot saviem studentiem sociālajos tīklos, vērot, kā viņi attīstās, aug un aizbrauc, veidojot savu pasauli un likteni. Satiekoties vienmēr atceras mani, pulciņu, kopizstādes. Nesen satiku vienu bijušo skolēnu, nu jau vīrieti, iepazīstināja mani ar savu sievu — skat, šīs cilvēks iemācīja mani fotografēt. Tas bija tik patīkami!
Visas nodarbības notiek pēc skolas, vakaros. Rudenī un pavasarī cenšos vairāk veidot nodarbības ārā, staigājam pa Rēzeknes pilskalnu, upes promenādi, Krasta ielu, uz GORU. Jauniešiem dažreiz vairāk patīk pats process, nevis rezultāts, tāpēc teoriju mācāmies caur darbību. Viņi arī novērtē, ka pie manis nav kā skolā — ar pierakstiem un eksāmeniem — , te ir pilnīga brīvība fantāzijām un radošumam. Skraidi, dziedi vai neko nedari, tikai nekaujies! Pa ziemu dzīvojam fotostudijā un klasē, ko dažreiz saucu par smilškasti. Spēlējamies, mācoties just kompozīciju un zīmēt ar gaismu. Bērniem bieži vien interesē jautājumi par to, kādu fotoaparātu, optiku, viedtālruni izvēlēties vai kā uztaisīt tādu pašu bildi, kādu redzējuši internetā. Studijā jaunieši uzzina, ka process nav tik sarežģīts, kā sākumā likās, un nevajag baidīties no lielās kameras. Kad bailes pazūd, veidojam sižetu, tēlu un fotostāstus, apgūstam pamatus.
Man ļoti patīk, ka bērni caur foto vai video iemācās pašizpausties un paziņot par sevi vai savu viedokli.
Kas jums šķiet pats būtiskākais, lai fotogrāfija būtu izdevusies?
Fotogrāfa veiksmei ir ļoti liela nozīme, bet lai tā atnāktu, tai ir jādod iespēja. Pirmkārt, ir jābūt kamerai (tehnikai). Otrkārt, entuziasmam — neslinkot un iet darīt. Treškārt, nepārtraukti praktizēt savas iemaņas, apstrādāt un atlasīt bildes, spēt atšķirt labas no sliktām, just kompozīciju, analizēt kļūdas, iedvesmoties.
Un kas jūs iedvesmo?
Mani iedvesmo citi fotogrāfi, mākslinieki, draugi un labi cilvēki, ceļošana, daži projekti, kuros es darbojos gan Rēzeknes novadā, gan ārpus tā, pasākumi. Nevajag aizmirst arī par atpūtu. Un laimi.
Kādi ir jūsu tālākie radošie plāni?
Radošumu nevar ieplānot. Es došu iespēju savai fotogrāfa veiksmei nākt vēl un vēl, kā arī motivēšu ar savu pieredzi citus. Bieži vien gadās, ka darbi un kadri paši mani atrod… Lai tā arī notiek, kamēr ir spēks staipīt fotosomu un redzēt kompozīciju tur, kur citi saskata ikdienu!
