Fotomontāžas starpkaru Latvijas presē
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ceturtajā stāvā varam skatīt izstādi Radi/rādi citu pasauli! Fotomontāža Latvijas presē starpkaru posmā, kurā var iepazīties ar Latvijas preses foto 20. gadsimta 30. gados. Izstādes kuratori Irēnu Bužinsku interesējusi fotomontāža. Ja pieņemam, ka eksponētā izlase ir reprezentatīva, tad varam analītiski izšķirt fotomontāžas funkcijas un izteiksmes līdzekļus. Jēdziens “fotomontāža” apzīmē jauna attēla veidošanu, apvienojot divu vai vairāku attēlu fragmentus. Vienkāršākais paņēmiens ir piemeklēt portretam jaunu fonu. Fotogrāfiskā fona funkcija ir ziņot par personas sociālo identitāti, parādot dzīves telpu vai darba vietu (1. un 2. att.). Ja ir jāizceļ estētiskas īpašības, tad izmanto grafisko fonu. 3. attēlā krāšņajos skatuves tērpos nofotografēto aktieru figūras ir izgrieztas un uzliktas uz tikpat krāšņa zīmēta fona.
Žanra fotogrāfijā piemontētās ainavas risina gan tehniskas, gan estētiskas problēmas. Abas vienā attēlā apvienotās fotogrāfijas ir vienlīdz labi fokusētas un izgaismotas, turklāt tas rada šaura leņķa objektīvam raksturīgo efektu, “saspiežot” telpu (4. att.). Dramatismu palielina, piemeklējot īpaši izteiksmīgu fonu (5. att.) vai līdzsvarojot kompozīciju ar papildu figūrām (6. att.). Montāžas pēdas ir labi redzamas, uzmanīgi izpētot figūras un fona robežas.
Izstādē ir tikai viena žanriska fotomontāža, kuras autors radījis jaunu vizuālo realitāti. Manipulācijas ar bērna un zosu izmēriem panākušas komisku efektu (7. att.).
Politiskā propaganda uztur diktatūrai raksturīgas varas attiecības: visuresošs diktators un organizētā cilvēku masa. Vizuāli to panāk, vairojot saturiski identiskus attēlus žurnāla lapā vai atvērumā. Diktators Ulmanis ir klāt visās fotogrāfijās: viņš runā, raksta, uzrunā, sveic. Vidējā plāna portretos viņš ir statisks, neizrāda emocijas nedz ar mīmiku, nedz ar žestiem (8. att.).
No vizuālās retorikas viedokļa, interesantāka ir cilvēku masu atbalsta atveidošana. Kolektīvisms ir izplatīts verbālās propagandas toposs 30. gados, tomēr fotogrāfija spēj parādīt tikai vienu vai vairākus indivīdus, un pat cilvēku grupa vēl nav saliedētā “masa”. Vārds “cilvēks” norāda uz tipu, ar šo vārdu var nosaukt jebkuru cilvēkpērtiķu dzimtas homo ģints pārstāvi. Būdams atveidots fotogrāfijā, “cilvēks” vienmēr ir konkrēts tokens, piemēram, “sieviete vecumā ap 40 gadiem, ģērbusies Alsungas novada tautas tērpā, dzied”. Propagandas fotomontāžas manipulē ar tokens–tips asociācijām (tips – objektu klase, kuru nosaka saskaņā ar kādām objektiem kopīgām īpašībām, tokens – konkrēts atsevišķs objekts šajā klasē). Tokens demonstrē konkrētu cilvēku, bet vairākas grupu fotogrāfijas ir daudzskaitļa loģiskie operatori, kuri saka priekšā, ka runa ir par tipu (9. att.). Tipa definēšanai savukārt jāpiemēro attēlotā cilvēka īpašības, kuras konkretizē virsraksts vai paraksts. Rakstu ar nosaukumu Šodien jaunatnes lielā pausme ilustrē dažādu dzimumu un profesiju cilvēku fotogrāfijas, kuriem kopīga ir jaunība (10. att.). “Jaunatne” tādējādi ir meitenes un zēni, un studenti, un skolēni, un strādnieki, un lauksaimnieki. Jebkurš, kura patību definē nosauktie vārdi (redzamie tēli), var identificēties ar kolektīvu.
Otrais tokens–tips asociācijas paņēmiens ir tokena emociju vispārināšana uz kolektīvu. Attēla centrā ir emocionāla cilvēka ģīmetne, kam apkārt piemontētas cilvēku grupu fotogrāfijas (11. att.).
Izstādes kuratore kā fotomontāžas izprot arī fotogrāfiju sērijas. Ja lietojam jēdzienu “montāža” kino kontekstā, tad jā, kadri ir samontēti, lai skaidrotu kāda procesa norisi. Jēdziens “fotomontāža” tomēr attiecas uz jauna attēla radīšanu no citu attēlu fragmentiem. Izstādē redzamajām bilžu sērijām ir vienots hronotops; reportāžas žanrs secīgi parāda darbības, kas iekļaujas vienā procesā: ceptuvē cep maizi, tipogrāfijā drukā žurnālu, skaņuplašu fabrikā ražo skaņuplates (12. att.). Tas, ka kāda fotogrāfija ir apgriezta un uzlikta virsū citai, neveido jaunu attēlu un jaunu retorisku nozīmi.
Ja izstāde it reprezentatīva, tad jāsecina, ka fotogrāfi strādāja ar figuratīviem tēliem verbālās komunikācijas loģikā. Fotomontāžas piedāvātās iespējas radīt jaunu realitāti, saglabājot fotografētās īstenības efektu, ir izmantotas tikai attēlā ar bērnu un zosīm. Plastisko zīmju potenciālu 30. gadu fotogrāfi nebija atklājuši. Kaut gan montāža paver plašas iespējas veidot līnijas, dinamiskus vektorus, brīvi sakārtot formas un masas, rosinot ar telpiskumu saistītās konotācijas. Konstruktīvisti Gustavs Klucis, Aleksandrs Rodčenko, Els Ļisickis, Valentīna Kulagina gan drosmīgi ierosināja plastiskās nozīmes, tomēr Latvijas preses fotogrāfu vizuālajā domāšanā dominēja skaidrs tēls un verbalizējams saturs.
