Pēc tam

2019. gada 31. augusts … No šī brīža mainījās mans skatījums uz pasauli. Viss ir mainījies. Marijas pāragrā nāve, viņas lēmums izbeigt savu dzīvi, ir skaidrs griezums, asa robeža starp pirms un pēc.     

Laikam lēnām ritot, es piesardzīgi sāku pārlūkot fotoarhīvu un desmitiem materiālu, kas savākti no kopīgiem ceļojumiem, vietu apskates un filmēšanas. Pēdējos gados bijām apmeklējuši dažādus pētniecības centrus un zinātniskos institūtus, kā arī sākuši gatavot un filmēt filmu Letopis. Tai bija jābūt mūsu filmai.      

Ekskursija mūsu pagātnes dzīvē caur arhīvu notika dažādos posmos, sākot no nespējas piespiest sevi atvērt failus un beidzot ar apsēstības periodiem, kuros es nevarēju darīt neko citu, kā tikai nepārtraukti pārlūkot attēlus, no jauna pārskatīt kopā pavadītos gadus, mēnešus un dienas. 

Sāka parādīties slēpti konteksti un pavedieni, kurus iepriekš nebiju pamanījis, un es sāku tos saistīt. Mans mērķis nebija rekonstruēt mūsu dzīvi, drīzāk uztvēru to kā izpausmi savai vēlmei iemūžināt to, kā “pirms” pārvar “pēc”, un to, kā pat ļoti gaidīti notikumi pārsteidz nesagatavotu.

Martins Kollars (Martin Kollar, 1971) dzimis Žilinā, Čehoslovākijā (tagadējā Slovākijā), studējis Bratislavas Mākslas akadēmijas Filmu fakultātes operatoru nodaļā. Kopš studiju beigšanas strādā par ārštata fotogrāfu un operatoru. Saņēmis vairākas stipendijas un balvas, tostarp Elizejas balvu (Prix Elysee) un Oskara Barnaka balvu. Viņa darbi ir izstādīti visā pasaulē, tostarp Bruklinas muzejā, Slovākijas Nacionālajā galerijā Bratislavā, Martina Gropiusa namā Berlīnē, Telavivas mākslas muzejā un Elizejas muzejā Lozannā. Pirms vairākiem gadiem viņa personālizstāde bija skatāma arī Rīgas Fotomēneša ietvaros.