Dīvaiņi ar dīvāniem

Atkritumi, atliekas, samazgas, drazas, pabiras, mēsli, gruži, lūžņi, krāmi – it kā sinonīmi, ar ko nosaucam visu lieko, palikušo, atmetamo, netīro. Iespējams, negatīvās konotācijas tikai pastiprina fonētisko baudu, ko nereti izraisa šo vārdu izrunāšana. Bet, protams, tiem nebūt nav vienāda nozīme. Mēslot var arī augsni. Krāmu tirgos var atrast visu ko noderīgu vai vismaz interesantu. Tiktāl tas, kas vienam lieks, otram – prieks. Tikai atlikušajiem vārdiem nākas attiekties uz mēslaini un jau pēc būtības noliegt jebkādu iespējamo jēdzīgumu. Jo, filozofa Grega Kenedija vārdiem, “atkritumiem vajadzētu būt nekam – nelietām, neesošajam –, šādu objektu pastāvēšanai vajadzētu iztrūkt pamatojumam. Īsumā, atmestajam nevajadzētu būt. Tomēr, nenoliedzami un raižpilni, tas pastāv”.¹⁾Kennedy G.An Ontology of Trash. The Disposable and Its Problematic Nature. New York: State University of New York Press, 2007. P. x

Ukraiņu fotogrāfs Romans Butims un rakstnieks, pētnieks, grafiķis Pavlo Kiriks kopizstādē Derīguma termiņš, kas vēl līdz 27. jūlijam skatāma DOM galerijā, pievēršas atkritumu tēmai un patērniecības kritikai. Krakovā dzīvojošais duets 2021. gada vasarā apstaigāja vietējos sadzīves atkritumu punktus – precīzāk, kā fotogrāfijas vedina domāt, galvenokārt guļamrajonos bieži sastopamās izmesto mēbeļu kaudzes – un veidoja sava veida intervences, pārkārtojot izmestos objektus tā, lai radītu mājīgu vidi, kas noderētu arī par scenogrāfiju fotoattēliem. Pēc nosaukuma un tēmas var nojaust, ka autori ir centušies reabilitēt atkritumus un norādīt, ka kaut kas varētu būt izmests, joprojām esot derīgs. Vēl jo vairāk, patēriņa laikmets šo tendenci tikai spēcina un gana bieži nopirkt jaunu mēdz būt izdevīgāk, nekā labot veco, nemaz nerunājot par to, ka jauno esam raduši saistīt ar labo un jaunas lietas parasti iepriecina.

Derīguma termiņu var uzskatīt par turpinājumu citam Butima fotoprojektam (apskatāms viņa portfolio), kur “cilvēki ir fotografēti kā noguruši objekti, kas nespēj tikt galā ar moderno pasauli”. Abas sērijas vieno tas, ka fotogrāfiju galvenais varonis iejaucas attiecīgajā vidē ar neordināru rīcību, vai tā būtu nogulšanās uz zemes, vai arī atpūta par viesistabas imitāciju padarītā publiskās telpas nostūrī. Izaugsme ir tikusi arī novērtēta: Derīguma termiņš ir atrodams astoto Fine Art Photography Awards (2021) nominantu sarakstā.

Tagad izstādes formātā tā skatāma DOM galerijā. Telpu piepilda 23 fotogrāfijas, kā arī četri papildu objekti: mazos rāmīšos ievietota augsne, kviešu vārpas, magoņu ziedi un saulespuķu sēklu un kviešu graudu sajaukums. Iecere bija pārveidot galeriju par “metaforu nākotnei”, māju, “kur valda nostalģija pēc dabas” un kur attiecīgie artefakti “ir kļuvuši par vērtīgiem kolekcionējamiem priekšmetiem”. Šādu atmosfēru palīdz radīt arī atraktīvā pielāgošanās telpas specifikai – iedobes galerijas sienā ir pārvērstas par butaforiskiem logiem ar visu palodzi un vēl pāris mājīgiem aksesuāriem. Neīstie logi telpiski sabalsojas ar īstajiem, taču aiz tiem paveras visai distopiska aina ar izmestām mēbelēm uz brūni izdedzinātas zāles klajuma. Ideja ir radīt drūmu nākotnes vīziju, taču tikpat labi var aizdomāties arī par tagadni – par to, ka aina nemaz nav tik nereāla, un par to, kas patiešām notiek aiz loga, kamēr, piemēram, pētām izstādi.

Fotogrāfijas uzskatu par valdzinošām un iedarbīgām, un tāpat var uzteikt arī risinājumu ar logiem. Taču, tāpat kā fotogrāfijās mājīgumu uzburt izdodas tikai nosacīti – ciktāl no izmestām mēbelēm sastiķētu viesistabas imitāciju vispār var uzskatīt par omulīgu –, arī galerijas pārvēršanās par metaforisku māju ir aptuvena. Baltajā kubā vien paliekam. Tāpēc pa telpu izkaisītie papildobjekti, par spīti žāvētu augu un sēklu pašu simboliskajai vērtībai, man nešķita tik spēcīgi, cik varēja būt. Iespējams, par labu būtu nācis vēl kāds priekšmets – varbūt pat projekta koncepcijai atbilstīgi iegūta mēbele –, kas telpu vairāk piepildītu un tuvinātu istabai.

Lai vai kā, šī nav vienīgā izstādes šķautne, kas no papildu pārspīlējuma iegūtu, taču šis arguments prasa izvērsumu. Lai gan attiecīgās fotogrāfijas nudien var skatīt kā patstāvīgus mākslas objektus, šķiet būtiski atkārtoti uzsvērt, ka tās ir veidotas uz performances pamata; tās pat zināmā mērā var uzskatīt par performances dokumentāciju. Proti, lai fotosesija notiktu, autoriem bija jāparakņājas atkritumos un atbilstoši jāizkārto atrastie objekti. Un, kā aprakstā arī minēts, reakcijas uz šiem izgājieniem bija dažādas: “Daži ziņkārīgi vēroja un fotografēja, citi smējās, bet bija arī tādi, kas draudēja izsaukt policiju. Tomēr vairākums izlikās neko nemanām.” (Izcēlums saglabāts.) Rīcību un reakciju iztirzājumam ir vērts pievērsties padziļināti.

Ziņkārību un uzjautrināšanos varu saprast visvieglāk. Tā ir nenoliedzami neparasta situācija: kopta paskata vīrieši – vai vismaz tādi, kurus nav ierasti redzēt rakņājamies pa atkritumiem, – dara kaut ko dīvainu un mazliet smieklīgu. Negatīvās reakcijas, savukārt, šķiet sarežģītākas. Filozofe Elizabete Spelmane grāmatā Gružu runas: atklāsmes atkritumos argumentē, ka cilvēki, kas darbojas ar atkritumiem, tiek uzskatīti par asociatīvi “sasmērētiem” atkritumu nepievilcīgā un nehigiēniskā rakstura dēļ.²⁾Spelman E. V. Trash Talks: Revelations in the Rubbish. Oxford: Oxford University Press, 2016. P. 3–4 Derīga varētu būt arī psihoanalītiska interpretācija: tāpat kā Freids, skaidrodams dziņu apspiešanu, velk paralēles ar lietu izmešanu,³⁾Turpat. P. 29–30. naids pret rakāšanos atkritumos varētu būt naids pret apspiestas un izmestas dziņas atkalizvilkšanu. Jo atkritumi ir ar mums dziļi saistīti un par mums var daudz atklāt; to ir labi apstiprinājusi kaut, piemēram, garboloģijas disciplīna, kā arī rakāšanās pa cilvēku atkritumiem izmeklēšanu sakarā. Spelmanes vārdiem: “Mēs varam tikt vaļā no mūsu atkritumiem, bet tie netiek vaļā no mums.”⁴⁾Turpat. P. 19. Tātad varbūt pārmetumi māksliniekiem bija vērsti uz atļaušanos jaukties cilvēku subjektivitātē? Varbūt. Katrā ziņā gribas domāt, ka māksliniekiem ir izdevies aizskart kādu fundamentālu cilvēces šķautni.

Tiktāl par dusmām. Taču, kā veidotāji paši izceļ, lielākoties reakcija bijusi vienaldzīga. Skaidrs, ka vienaldzība bieži vien ir tikai problēmu veicinātājs, vai tā būtu, teiksim, vardarbība ģimenē vai arī klimata krīze. Sliecos domāt, ka šis arī varētu būt primārais izstādes jautājums, turklāt, manuprāt, to arī gaumīgi izdodas pacelt, un gan autoru veiktās intervences, gan mākslinieciskās fotogrāfijas spēj kaut nedaudz izsist no ikdienas apātijas. Bet neatbildēts paliek cits vaicājums – kādi varētu būt šīs vienaldzības iemesli?

Atkritumi ir pavisam ikdienišķs fenomens, un vienaldzīgi ikdienišķa ir gan to radīšana, gan to pamanīšana, kā to apstiprina arī dažās fotogrāfijās notvertie garāmgājēji. Vietā ir filozofa Maikla Mārdera atziņa, ka “līdzsvars starp normu un izņēmumu ir pārsvēries”.⁵⁾Marder M. Dump Philosophy: A Phenomenology of Devastation. London: Bloomsbury Academic, 2021. P. xi. Proti, ja kādreiz uzmanību varēja vērst uz netīro kā izņēmumu, tad tagad – antropocēna laikmetā, klimata krīzes ietonētā realitātē – tīrais ir tik ļoti novirzījies no normas, ka ir grūti šo jēdzienu jēgpilni lietot. Kā Mārders papildina intervijā portālam spiriterritory: “Izgāzt/-uve (dump) – gan darbības vārda, gan lietvārda formā – apzīmē esību 21. gadsimtā. Izgāztuve ir viss, kas ir; viss, kas tiek darīts jebkurā eksistences – vides un psiholoģijas, ekonomikas un politikas – jomā, tiek izmests.” Varbūt šādā realitātē ikdienišķs ir palicis arī ekoloģiskais aktīvisms, pārizmantošanas iniciatīvas, niršana atkritumos, bezatkritumu kustība un mākslinieciskas izdarības? Dīvaiņi kaut ko dara ar dīvāniem – neies taču jaukties. Vēl jo vairāk, nevar noliegt, ka ir daļa sabiedrības, kurai šāda mitināšanās ap izgāztuvēm ir ikdiena; viens šāds personāžs ir trāpījies arī kadrā. Un, lai gan tā nenoliedzami ir vēl cita rakstura problēma, arī no viņu apzināšanas un uzlūkošanas cilvēki mēdz izvairīties. Tiktāl Butima un Kirika veikumi iederas ikdienā.

Derīguma termiņš ir iedarbīga izstāde, bet laikam jau šī refleksija aicina padomāt, kā mākslas notikumu varētu padarīt vēl radikālāku. Kas būtu jāmaina, lai cilvēku reakcija nebūtu apātiska? Kā panākt to, lai garāmgājēji vispār reaģētu, tādējādi apstiprinot iedarbību? Pirmie ieteikumi, kas ienāca prātā Butima un Kirika projekta sakarā: varbūt jāinscenē vēl pārspīlētāki sižeti un jādara kas neparastāks par sēdēšanu, gulšņāšanu, atpūšanos, jāpiesaista vēl cilvēki, jāģērbjas vēl pamanāmāk. Bet, uz vispārīgākas nots, Mārders ieteiktu filozofijai un mākslai sākt ar paša fakta pieņemšanu, ka “…tās ir no izgāztuves – tās nav no tās nodalītas, nav nekādas šķīstības salas sūdu jūrā. Šī atzīšana tad vestu pie izgāztuves pašapziņas un pašsajušanas rašanās – kā patlaban ārkārtīgi trūkst”. Ar norādi uz dīvaino un, nenoliedzami, arī sūdīgo pasaules stāvokli viss var tikai sākties.