Sensācija: Zibspuldze izraisa reakcijas

Pēdējā laikā esmu nokļuvis vairākās situācijās, kad muzeju un baznīcu darbinieki  man aizrādījuši, ka nevar izmantot zibspuldzi, lai gan šajās vietās nekur nebija aizliegumu piktogrammu, kādas mēdz izvietot pie ieejas sabiedriskās vietās. Nesen pat viena kaimiņzemes panku koncerta organizatori bija izvietojuši informāciju, ka pasākumā nedrīkst izmantot zibspuldzes. Arī senāk gadījies sastapt ļaudis, kas noraidoši izturas pret zibspuldzes izmantošanu fotogrāfijā. Kāpēc cilvēki baidās no zibspuldzes?

Agrīnās zibspuldzes bija visai tālas no ērti lietojamiem, kompaktiem gaismas avotiem, kādus pazīstam tagad. 19. gadsimta beigās fotogrāfi meklēja iespējas radīt pietiekami spožu gaismu, lai uzņemtu attēlus iekštelpās un vāja apgaismojuma apstākļos. Tolaik kļuva populāri eksplozīvi pulveri, kuru sastāvā bija magnijs. Šis process bija ne vien bīstams, bet arī nekontrolējami spilgts, radot risku gan fotogrāfiem, gan apkārtējiem. Magnija pulvera aizdedzināšana bieži beidzās ar skaļu sprādzienu un dūmiem, kas biedēja gan cilvēkus, gan dzīvniekus.

Par leģendu kļuvis stāsts, kā Vilis Rīdzenieks radīja vienīgo vizuālo liecību par Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumu tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī (toreizējā II Rīgas pilsētas teātrī). Pēc zibspuldzes nostrādāšanas, kas radīja lielu troksni un pirotehnisku uzliesmojumu, sardze ar varu izsvieda fotogrāfu no teātra. Tāpēc tā arī ir vienīgā fotoliecība no šī fundamentāli svarīgā vēsturiskā notikuma. Ja fotogrāfs nebūtu izmantojis zibspuldzi, visticamāk, nebūtu saglabājusies vispār neviena liecība.

Fotogrāfi ne tikai dokumentē notikumus, bet arī rada vēsturi – viņu darbi kļūst par pierādījumiem, kas apstiprina, ka kaut kas ir noticis. Fotogrāfija spēj faktus pārvērst stāstos, mantojumā, ikonās, fenomenos un kanonos, palīdzot veidot to, ko mēs saucam par savu kultūru, atmiņu, identitāti, būtību.

Zibspuldzes tehnoloģija kļuva drošāka un praktiskāka līdz ar elektrības attīstību 20. gadsimta sākumā, kad pamazām parādījās elektriskās zibspuldzes ar vienreizējām vai uzlādējamām spuldzēm. Pēc Otrā pasaules kara reportāžu fotogrāfiem tās jau bija standarta aprīkojumā, dodot iespēju kontrolēt gaismas intensitāti un virzienu. Mūsdienās, attīstoties digitālajai fotogrāfijai un LED tehnoloģijām, zibspuldze ir kļuvusi par vēl precīzāku un plašāk izmantotu instrumentu. Daudziem fotogrāfiem zibspuldze nav tikai tehnisks palīglīdzeklis, bet arī mākslinieciskās izteiksmes neatņemama sastāvdaļa. Martina Parra fotogrāfijās zibspuldze izgaismo detaļas ikdienas situācijās, akcentējot ironiju par britu vidusšķiru. Larsa Tūnbjērka attēlos zibspuldze palīdz izcelt Skandināvijas sabiedrības aukstumu un atsvešinātību, savukārt Nenas Goldinas darbiem tā piešķir intimitāti un emocionālo intensitāti. Līdzīgi kā gleznotāji izmanto otas un mūziķi – instrumentus, fotogrāfiem gaisma ir viņu radošais darbarīks. Tas ir mākslinieciskās izteiksmes veids, kas ļauj manipulēt ar ēnām, izcelt detaļas un radīt unikālu atmosfēru, ko nevar panākt tikai ar dabisko apgaismojumu. Īpaši 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā zibspuldzes izmantošana bija arvien biežāka estētiska izvēle, paverot iespēju radīt attēlus ar izteiktu skarbās realitātes pieredzi, kas bieži vien tiek saistīta ar dažādām subkultūrām, dumpinieciskumu, sociālo kritiku un urbāno vidi.

Viena no vietām, kur visbiežāk var sastapt zibspuldzes aizliegumu, ir muzeji. Tiek pieņemts, ka tās gaisma var apdraudēt senus artefaktus. Ultravioletā gaisma (UV) ir viens no bīstamākajiem gaismas spektriem muzeja eksponātiem, jo var izraisīt krāsu izbalēšanu un materiālu plaisāšanu. Mūsdienu zibspuldzes parasti izstaro minimālu UV starojumu, bet LED zibspuldzēs UV komponentu vispār nav. Lielākā daļa mūsdienu zibspuldžu (īpaši LED un elektroniskās zibspuldzes) ir veidotas tā, lai izstarotu īslaicīgu un kontrolētu gaismas impulsu, kas parasti ilgst tikai dažas milisekundes. Šis gaismas uzplaiksnījums ir īss un ļoti koncentrēts un ievērojami atšķiras no ilgstošas iedarbības, ko rada nepārtraukts apgaismojums. Pastāvīgais mākslīgais vai dienas apgaismojums ilgākā laika posmā uz artefaktiem rada būtiski lielāku ietekmi nekā zibspuldzes īslaicīgā iedarbība. Tātad zibspuldzes muzejos aizliedz lielākoties piesardzības dēļ, nevis nolūkā novērst būtiskus bojājumus. Protams, tā var būt arī sena tradīcija, kas ignorē tehnoloģisko progresu.

Pastāv arī priekšstats, ka zibspuldze ir kaitīga cilvēka acīm, tāpēc tās mēdz aizliegt publiskos pasākumos. Koncertos spēcīgās skatuves gaismas, īpaši strobiskā gaisma un intensīvas LED lampas, rada daudz spēcīgāku un ilgstošāku iedarbību uz acīm nekā fotogrāfa zibspuldze. Stroboskopi, kas mirgo ar augstu frekvenci un ir īpaši spilgti, bieži vien apžilbina skatītājus un mūziķus, izraisot īslaicīgu redzes diskomfortu, kādam varbūt galvassāpes vai pat epilepsiju. Turpretī fotogrāfa zibspuldze uzplaiksnī tikai uz dažām milisekundēm un tiek izmantota neregulāri, radot niecīgu un īslaicīgu ietekmi, kas acīm ir daudz mazāk kaitīga. Tādēļ fotogrāfa zibspuldze, salīdzinot ar nepārtraukto skatuves vai diskotēkas apgaismojumu, gan publikai, gan māksliniekiem traucē tikai minimāli.

Savos fotogrāfijas projektos zibspuldzi izmantoju jau pagājušajā gadsimtā, parasti tā bija iebūveta momentuzņēmuma tipa kamerās. Taču pēdējos gados īpaši izmantoju ārējo zibspuldzi ar tiešu gaismu. Pirmkārt, zibspuldze, man palīdz izcelt subjektu un objektu specifiskās īpašības – faktūras, krāsas un vissīkākās detaļas –, kuras bez mākslīgā apgaismojuma paliktu ēnā. Otrkārt, tas ir mans mākslinieciskās izpausmes instruments, ar kuru es tveru dzīves mirkļus, padarot rutīnu un banalitāti neierastu, dramatisku, raupju, neidealizētu, īstu. Treškārt, zibspuldze ir arī sociālās realitātes instruments, kas man ļauj ne tikai dokumentēt, bet arī radīt darbus, kas izaicina un paplašina mūsu uztveri par realitāti un fotogrāfijas robežām. Kad sāku veidot sēriju Scēna, man bieži nāca klāt alternatīvie jaunieši un teica, ka viņi spēj identificēties ar manu skatījumu. Scēna ir par enerģiju, kustību, mežonīgumu un haosu, un zibspuldze ir kā spēcīga balss, kas palīdz šo sajūtu artikulēt. Zibspuldze man ļauj būt tiešam, intensīvam un brutālam kā panku mūzikas teksti. Ja kāds man saka, ka nevaru izmantot zibspuldzi, tas ir kā pankam teikt, lai nogriež klusāk ģitāru vai no tekstiem izņem lamuvārdus. Ierobežojums izmantot zibspuldzi man ir aizliegums ļaut skatīties uz pasauli savām acīm.

Zibspuldze ir kā maza revolūcija fotogrāfa arsenālā, kas var padarīt attēlu tieši tik radikālu, cik to prasa fotogrāfijas žanrs, notikuma būtība un fotogrāfa skatījums. Aizliegumi un ierobežojumi bieži balstīti nevis zināšanās, bet senos aizspriedumos vai bailēs no realitātes. Pilsētvidē esmu saskāries ar to, ka Latvijā vēl tagad daudziem ir padomju aizspriedumi, ka tiltus, stacijas un valdības ēkas nedrīkst fotografēt. Zibspuldzes aizliegums lielākoties ir līdzīgas izpratnes blakusprodukts. Iespējams, kāds baidās no realitātes izgaismošanas, bet tas ir tikai aprobežots uzskats, kas neļauj pilnībā atklāt pasauli tās patiesajā gaismā. Simboliski – tās ir bailes no brīvības un atvērtības. Tomēr zibspuldze ir pārāk spēcīga, lai to izslēgtu, gluži tāpat kā mākslinieku nevar apklusināt kārtējais aizliegums, šķērslis vai atteikums. Tumsonībai pretī ir jāliek stipra gaisma. Bliežam tālāk!