Ivars Šteinbergs: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Nezinu, kāds velns mums lika pieņemt šo lēmumu, bet, braucot uz Londonu šā gada februārī, mēs izvēlējāmies neņemt līdzi ceļojumu ratiņus. Iznākumā lielu daļu pastaigu man nācās mūsu tobrīd trīsgadīgo dēlu nēsāt – uz pleciem, rokās, pičpaunā. Tas bija ar manu darbu saistīts brauciens, tomēr pamanījos saplānot visu tā, lai varētu braukt kopā ar ģimeni un pie reizes mazliet pabaudīt angļu ambianci. Teitā tobrīd bija izstāde, kas veltīta feminismam mākslā, un mēs abi ar Dainu, manu sievu, vēlējāmies to apskatīt. Pa ceļam mūsu dēls, ko pēdējos metrus līdz muzejam kārtējo reizi stiepu kā no krusta noņemto, aizmiga. Iznākumā visu izstādi izstaigāju, pie krūtīm nesdams snauduļojošu mazbūtni.

Izstādē tika daļēji ievērots hronoloģisks princips – no senākiem darbiem pirmajās zālēs uz nesenākajiem pēdējās. Viena no izstādes veiksmēm bija formu daudzveidība – darbi pārstāvēja visdažādākās tehnikas, medijus, mākslas veidus. Jebkurā mākslā mani apbur plūstamības iemiesošana, tas ir, sliecība radīt tādu notikumu, kas demonstrē, ka robežas starp lietām (piemēram, žanriem, bet tikpat labi – politiku un estētiku) ir nosacītas. Ko tādu varēja labi saskatīt vairākās starpdisciplinārajās instalācijās, kurās apvienojās dokumentālisms, daudznozaru pētniecība, inscenējums, tradicionālas formas, deklaratīvisms, lirisms utt., tomēr, par spīti manai ieinteresētībai, pirmajai ekspozīcijas pusei vienalga sanāca vairāk vai mazāk “izskriet cauri”, piebremzējot tikai septiņdesmitajos.

Apstājos un, cik atceros, visilgāk nostāvēju pie Sūzanas Hilleres (Susan Hiller, 1940–2019) Desmit mēneši (Ten Months, 1977–1979). Būtībā tā ir fotogrāfiju sērija – desmit ierāmēti attēli, kuri katrs sastāv no 28 mazākām bildēm, tātad kopā 280 fotogrāfijas, kas uztveramas kā vienots veselums. Katrs foto atbilst vienai dienai desmit lunāro mēnešu laikā, respektīvi, katru dienu 280 dienas no vietas māksliniece no viena un tā paša rakursa nofotografēja savu vēderu. Raugoties no bildes uz bildi, vēdera izmēra izmaiņas ir nemanāmas, bet lielākā mērogā punča augšana ir nepārprotama. Tā ir grūtniecības dokumentācija ar konceptuālās mākslas paņēmieniem.

Pašās melnbaltajās bildītēs uz vienkrāsaini gaiša fona ir tikai un vienīgi tumšākas krāsas vidukļa mainīgā daļa, tāpēc neiedziļinoties tas var izskatīties maldinoši – pēc nez kāda pelēka akmens, pēc stilizēta saullēkta… Šķietami atsvešinātais jeb, teiksim, “objektīvais” piegājiens tik subjektīvai un personiskai pieredzei, no vienas puses, rada spriedzi starp viscerālo pārdzīvojumu, kas ietver plašu sajūtu, pārdomu un emociju spektru, un it kā “sauso”, mehānisko ikdienas knipsēšanas rituālu. Bet, no otras puses, tur ir kāda cita veida nospriegotība, kas neveido pretrunu, bet drīzāk paradoksu. Pretruna no paradoksa atšķiras ar to, ka paradokss pretpolus samierina; pretrunas māksliniecisku pārdzīvojumu izraisa reti, toties veiksmīgs paradokss – gandrīz vienmēr.

Proti, tā ir ķermenisku un intelektuālu izmaiņu, kustības fiksēšana no nekustīga leņķa – ir kāds process, kas nestāv uz vietas, bet uz to ir mēģināts paraudzīties no statiska punkta. Tomēr paradoksalitāte uzaust brīdī, kad notvertās izmaiņas “kontaminē” novērotāja statiskumu – nav tādas lietas kā absolūtais miera stāvoklis (kameras acs objektīvs), ierāmētās bildes uz sienas izkārtotas lejupejošā diagonālē – tās kļūst smagākas un smagākas, velk skatienu pie zemes.

Desmit mēnešu būtiska daļa ir teksts, kas pievienots katram no desmit ierāmētajiem attēliem. Tie ir fragmenti no autores privātā žurnāla, kas rakstīts paralēli bērna iznēsāšanai, un tajā lielākoties rodamas filozofiska rakstura pārdomas. Izstāžu anotācijās, cik esmu skatījies, pārsvarā minēts, ka Hillere “atspēko priekšstatus, kas sentimentalizē grūtniecību”, tā vietā sniedzot “kritisku skatījumu uz sievietes vietu sabiedrībā” u. tml. Tā, protams, ir trāpīga interpretācija. Tiešām, kad es tur stāvēju – nosvīdis, jau pāris stundas nostaigājis, sāpošām pēdām, nosiekalotu plecu – un lasīju mākslinieces žurnāla ierakstus, es jutu svaru un jutu apbrīnu. Bet vienlaikus – Hillere daudz raksta par valodu un laiku, piemēram, ceturtajam mēnesim pievienots šāds fragments:

She writes:                  One is born into time. And in time, introduced to language…

Or rather:                    One is born. And through language, introduced to time…

Perhaps even:             One is born, in time, through language.¹⁾(No angļu val.) – Viņa raksta: Tu piedzimsti iekš laika. Un ar laiku tu iepazīsti valodu…/ Vai arī: Tu piedzimsti. Un caur valodu iepazīsti laiku… / Iespējams pat: Tu iedzimsti laikā caur valodu.

Pie šīm rindām un visa Hilleres darba esmu savās domās bieži atgriezies. Viņas radītais mākslas notikums, jā, caur fotogrāfiju un tekstu vēsta par mākslinieces būšanu stāvoklī. Bet netiešā līmenī, manuprāt, Desmit mēneši ir par mākslas grūtniecību. Pareizāk sakot, tas ir darbs, kas mākslas grūtniecību pats īsteno. Valoda ir grūta, fotogrāfija ir grūta. Radošais darbs jeb mākslas radīšana “kā dzemdības”, protams, ir klišejiska metafora: “radību mokas” utt. Bet māksla Hilleres Desmit mēnešos nav piedzemdēšana (implicēti “pabeigta” darbība), tā ir pati transformatīvā, plūstošā, mūžam mainīgā piepildīšanās ar dzīvību. Vārdi ir pilni ar nozīmēm (kā redzams viņas žurnālā, kur daudznozīmība kļūst par pašrefleksijas paņēmienu), attēls ir pilns ar zemtekstiem, mākslas veidošanas un uztveršanas brīdis kļūst uzlādēts ar burtiski neizteikto, bet klātesošo. Ar kaut ko zem ādas. Kaut ko, kas nestāv uz vietas un neizbēgami izmaina arī tevi pašu.

Dēls pamodās, kad gājām uz kafejnīcu.