FK jautā: Kur jums Latvijā vislabāk patīk fotografēt?
Fotogrāfiju tapšanas vietai ir nozīme, tā var piešķirt attēliem raksturu vai dziļāku nozīmi. Šoreiz piedāvājam fotogrāfu viedokļus, kuros viņi atklāj savas iecienītās vietas un dalās ar pieredzi, kas padara šīs lokācijas tik īpašas. Dažiem tā ir pilsētas burzma, citi atrod iedvesmu dabas klusumā, bet vēl kādam ideāla vieta šķiet paša studija.
Man vislabāk patīk fotografēt Rīgā, jo pilsētvide sniedz iespējas radīt katru reizi kaut ko jaunu. Nav vienas īpašas lokācijas, jo man patīk tieši vides maiņa un kustība.
Man, piemēram, ļoti patīk bildēt kāzas Kuldīgā, jo patīk šī pilsēta. Tas gan nav bijis pārāk bieži. Vienmēr patīkami atgriezties Rīgas pilī, Jaunpils pilī, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un LU Botāniskajā dārzā. Man ļoti patīk fotogrāfēt mežos un laukos.
Man tuvi ir Rīgas mikrorajoni, patīk to tekstūra un īstums.
Mana studija, jo pārsvarā tur strādāju.
Latvija ir maza, bet skaista vieta. Un, ņemot vērā, ka viss ir mazs, tad īpašas vietas ātri kļūst populāras un klišejiskas. Man labākās vietas visbiežāk ir pa ceļam braucot nejauši atrasti dabas nostūri, kuri mijiedarbojas ar skaistiem gaismas apstākļiem.
Es ļoti daudz braukāju pa Latviju un nemitīgi vācu lokācijas, bet bieži vien vērtīgākās ir zināšanas par Rīgu, lai modeli pēc iespējās ātrāk varētu nogādāt piemērotākajā vietā. Viena no vērtīgākajām lokācijām ir Zaķusala aiz televīzijas ēkas, jo tur dažu minūšu braucienā no pilsētas centra ir iespējams nokļūt mežonīgā mežā un pilnīgā savvaļā. Vismīļākā vieta gan laikam ir Kuldīgas apkārtne pie tēva mājām, jo to ne tikai perfekti pārzinu, bet arī ļoti mīlu.
Man vienmēr ir patikusi fotografēšana pie jūras, un šī vēlme gadu gaitā nav mainījusies. Latvijas jūras piekrastei ir īpašs šarms un unikāla atmosfēra. Es bieži izvēlos doties tālāk no publiskajām pludmalēm, kur daba ir daudz mežonīgāka un nepieradinātāka. Tas ļauj radīt kadrus ar nelielu drāmu un dziļumu. Man tāda vieta ir Garciema pludmale, Lapmežciems vai Vidzemes piekraste.
Tādas izteikti vienas lokācijas nebūs, strādāt var jebkur, viss atkarīgs no gaismas un leņkiem. Tā kā mans galvenais fokuss fotogrāfijā ir cilvēks, tad arī viņš un emocijas ir tas, uz ko koncentrējos. Vide paliek sekundāra. Bet, ja jāizvēlas, tad dodu priekšroku vairāk askētiskai videi. Vide ārpus telpām ļoti mainās atkarībā no gadalaika un gaismas, tāpēc, pat ejot uz vienu vietu, ikreiz tur, visticamāk, būs kaut kas drusku citādāk.
Īpašas vietas nav, jo viss tiek piemērots klienta vajadzībām, konceptam, budžetam, laika apstākļiem utt. Man ir uzskats, ka principā var jebko jebkur safotografēt, ja pacenšas. Protams, kaut kur ir labāk, kaut kur sliktāk. Ja tas nav plānošanas jautājums, tad biežāk sanāk izmantot kādus random spotiņus.
Man fotografēšanas vietu lokācijas nosaka mani rakstošie kolēģi un redaktori. Pašam visvairāk patīk stāstīt stāstu (paplašinātie foto informācijas žanri). Izaicinājums man vienmēr bijis pastāstīt par to, “kas lācītim vēderā”, īpaši ja tur nekā nav un nekas nenotiek.
Parasti tās ir viesnīcas vai muižas. Man ļoti nepieciešama vide un interjers, lai mana vīzija un manis izveidotais tēls uz modeles izdotos, jo katru reizi inscenēju tādu kā ekrānšāviņu no filmas.
Nav bijušas vienas mīļākās vietas, bet parasti interesantas ir grūti pieejamās. Savulaik ir paveicies pabūt uz Irbenes radioteleskopa antenas augstākā punkta un no tā fotografēt, taču tas noteikti nav pieejams tāpat vien. Šobrīd pats esmu arī tādu īpašo vietu meklējumos projekta ietvaros un meklēju pamestas skolas, baznīcas, kultūras namus un aizmirstas un interesantas ēkas Latvijā.
Brīvības piemineklis – šeit notiek vēsturiski brīži. Mangaļsalas bāka – jo sliktāks laiks, jo labākas bildes. Liepājas karosta – neatkārtojama vieta.
