Atmiņas aģents. Intervija ar Tonu Tormisu un Pēteri Linnapu

Tonu Tormiss (Tõnu Tormis, 1954) ir igauņu mūziķis un fotogrāfs. No 1981. līdz pat 2019. gadam dziedājis Igaunijas filharmoniskajā kamerkorī, spēlējis dažādos ansambļos. Vienlaikus no 1974. gada pievērsies arī fotogrāfijai, vadījis fotopulciņu skolēniem. 1981. gadā Tormiss pievienojies pazīstamajai igauņu fotogrāfu grupai STODOM.

No 18. oktobra līdz 18. janvārim Tartu Universitātes bibliotēkā apskatāma Tonu Tormisa portretu fotogrāfijas izstāde Of Time and Mind (Par laiku un prātu), kurā iekļauti 200 Igaunijas mākslinieku, mūziķu, rakstnieku u. c. kultūras darbinieku portreti. Izstādes kurators ir Pēters Linnaps (Peeter Linnapp), mākslas vēsturnieks un teorētiķis, profesors Pallanta Lietišķo zinātņu universitātē Tartu.

Kā jūs parasti iepazīstināt ar sevi?

Tonu: Kad 1981. gadā Ellerheinas kamerkoris, kura dziedātājs es biju, kļuva par profesionālo Igaunijas filharmonisko kamerkori, es piecus gadus biju pasniedzējs Pionieru pilī. Mainīju darbu un biju profesionāls dziedātājs šajā korī līdz 2019. gadam, kad nolēmu, ka jāatstāj skatuve, kamēr manas spējas vēl ir pašā plaukumā. Domāju, ka laiku izvēlējos precīzi. Kopš tā laika strādāju ar savu un sava tēva arhīvu un dēvēju sevi par arhe-vaar (vārdu spēle igauņu valodā – “vaar” nozīmē veco vīru vai vectēvu).

Pēters: Atšķirībā no Tonu, es kultūras jomā pildu diezgan dažādas lomas. Esmu mākslinieks, kurators, pedagogs un teorētiķis. Tas ir gan labi, gan slikti. No vienas puses, tas rada daudzveidību, bet, no otras – dažkārt ir grūtāk koncentrēties uz noteikto tēmu.

Tonu, kas jūs piesaistīja fotogrāfijai? Vai bija kāda fotogrāfija vai fotogrāfs, kas jūs iedvesmoja jau pašā sākumā?

Mani neinteresēja neviena konkrēta fotogrāfija vai fotogrāfs, vienkārši bija aizraušanās ar visādiem rīkiem un ierīcēm, kā tas vienmēr ir maziem zēniem, tostarp ar mana tēva mammas fotoaparātu Smena vai Ljubitel. Varēja nospiest pogu, un vēlāk, kad filma tika attīstīta un fotogrāfijas pasūtītas, varēja redzēt, kas no tā iznāca. Dažus gadus vēlāk kāds ģimenes draugs amatieru fotogrāfs (tulkotājs un redaktors Juris Ojamā) iepazīstināja mani ar fotokameras noslēpumiem, un tas nozīmēja, ka vecākiem nācās piedzīvot pūšļa problēmas, jo tualete bija vienīgā telpa dzīvoklī, kas bija piemērota fotolaboratorijai. Mani ieslodzīja pagrabā ar visu aprīkojumu, kur gan nebija tekoša ūdens, tāpēc tālaika fotoeksperimenti nav pārāk labi saglabājušies.

Šajā izstādē redzami Igaunijas kultūras darbinieku portreti, un, lai gan Pēters Linnaps saka, ka igauņu fotogrāfi jau izsenis centušies iemūžināt fotogrāfijās “kultūras eliti”, es to noteikti nedarīju apzināti. Kad mans vectēvs (rakstnieks Pauls Rummo) 1965. gadā, gadu vai divus pēc sievas nāves traģiskā autoavārijā, nopirka ģimenei lauku māju ziemeļu piekrastē, lai varētu tur pavadīt vasaras kopā ar bērniem un mazbērniem, vairāki kultūras pārstāvji reizēm ieradās viņu apciemot. Man tikai vajadzēja iziet pagalmā, un šī “kultūras elite” mani tur sagaidīja. Es pateicos mammai, kura toreiz teica, lai nefotografēju tikai lietas, puķes un tamlīdzīgi, bet gan cilvēkus, kas nāca ciemos. Tāpēc manā bērnības fotoarhīvā ir arī momentuzņēmumi ar rakstniekiem un citiem “kultūras elites” pārstāvjiem, kuri jau sen aizgājuši mūžībā. Arī daudzi mana tēva komponista un mātes teātra kritiķes draugi bieži viesojās mūsu mājās, tāpēc arī man šī saskarsme ar viņiem bija pašsaprotama, nevis kāda īpaša interese par “eliti”.

Gāja gadi, un radās patiesa interese par fotogrāfiju kā radošu un izteiksmīgu mediju, pirmie nopietnie eksperimenti, kurus nosūtīju vairākiem laikrakstiem un Teātra un mūzikas muzeja rīkotajiem fotokonkursiem. Saņēmu pozitīvas atsauksmes un vairākas balvas. Atzinība ir ļoti svarīga, lai iesācēji uzdrošinātos turpināt darboties izvēlētajā jomā! Svarīgs posms bija iepazīšanās ar mākslinieku un fotogrāfu Jānu Klošeiko, kurš vēlāk kļuva par manu vecāku labu draugu un skolotāju šī vārda dziļākajā garīgajā nozīmē. Būdams izdevniecības Kunst galvenais mākslinieks, viņš deva man iespēju fotografēt daudzus māksliniekus, kuri nebija pazīstami manam ģimenes lokam. Tā kā tolaik biju jauns un diezgan kautrīgs (man šķiet, ka daudziem cilvēkiem fotoaparāts ir sava veida slēptuve, no kuras ieskatīties pasaulē, slēpjot sevi), uz šiem pazīstamajiem māksliniekiem, desmit un vairāk gadu vecākiem par mani, raudzījos kā uz augstākām būtnēm. Gatavojot izstādi un pārskatot arhīvus, biju pārsteigts, cik sirsnīgi un labvēlīgi viņi toreiz izturējās pret mani, un atklāju, ka biju iemīlējies viņu tēlos, kuri šajās fotogrāfijās tagad ir daudz jaunāki par mani.

1981. gadā Pīters Tomings (Peeter Tooming) uzaicināja mani pievienoties leģendārajai foto grupai STODOM, un no turienes manas fotogrāfijas sāka cirkulēt pa daudzām starptautiskām izstādēm.

Ko jums nozīmē portrets?

Pēc pirmajām nejaušajām tikšanās reizēm bērnībā, kad portretēšana jau bija kļuvusi par apzinātu radošo darbību, mans lielākais izaicinājums bija mēģināt kaut kādā netveramā veidā notvert portretējamo cilvēku radošās darbības pamatiezīmes, viņu kvintesenci. Protams, tas bija nedaudz vieglāk ar vizuālajiem māksliniekiem, grūtāk ar citām jomām.

Vai ir kāda līdzība starp mūziku un fotografēšanu?

Pilnīgi noteikti nē. Drīzāk viena no šīm nodarbēm ir bijusi atpūta no otras, dažkārt pat brīvdiena.

Pēter, kā jūs izvēlējāties Tonu darbus, kurus iekļaut izstādē?

Galveno izvēli veica fotogrāfs pats. 200 kultūras personību portreti – izvēlēties bija ļoti grūti. Tonu ir izveidojis sistēmu, kas ir gan hronoloģiska, gan sistemātiska atkarībā no tā, kāds ir portretējamās personas profils. Hronoloģiski tā sākas ar 1964. gadu, kad Tonu bija desmit gadu vecs, un beidzas ar 2008. gadu, kad viņam apritēja 54. Taču taisnība, ka Tonu lūdza man palīdzību, ja atradās divas līdzīgas fotogrāfijas vai citas versijas ar vienu un to pašu figūru. Es varēju sniegt jaunu skatījumu. Citādi par visu atbildīgs ir Tonu kā mākslinieks, kā fotogrāfs un kā atmiņas aģents.

Kā jūs raksturotu Tonu darbu lasītājam, kurš nav pazīstams ar igauņu fotogrāfiju? Kā viņš iekļaujas kopējā fotogrāfiskajā ainavā?

Tonu darbi pilnībā nāk no melnbaltā tehnoloģiskā perioda, kad krāsu pasaule tika “pārtulkota” dažādos melnā un baltā toņos. Lai šo vizuāli reducēto un varbūt arī akcentēto pasauli padarītu vēl pievilcīgāku, Tonu savā palielinātājā izmantoja tā saukto punktveida gaismu. Neliela halogēna spuldze un matēts melns krāsojums palielinātājā radīja ļoti asus attēlus, kas reizēm bija kaut kas starp fotogrāfiju un grafiku, tie bija “plakanāki” nekā parastie fotoattēli un savā ziņā jutīgāki.

Kompozicionāli Tonu veidojis portretus tā, lai tie atgādinātu kādu no portretētā mākslinieka darbiem. Piemēram, ja attēlā redzamais vīrietis ir kubisma gleznotājs, tad arī Tonu portrets atgādina kubisma gleznu u. tml. Iespējams, izslēdzot skatītāja zināšanas par attēloto personu, tas tomēr radītu kādu sajūtu par šo cilvēku. Šīs garīguma “iekšējās/ārējās” problēmas noteikti netiešāk izpaužas rakstnieku un teātra personību portretos.

Kādi ir jūsu radošie plāni nākotnei?

Tonu: Jāatzīst, ka pēc gada, kas bija nepieciešams, lai sagatavotu un realizētu šo izstādi, man atkal pēc ilgāka laika zobi mazliet asiņo un joprojām ir domas par jauniem projektiem, bet šāda veida darbība ir ļoti energoietilpīga un resursietilpīga. Redzēsim.

Pēters: Kas to lai zina. Esmu izdevis aptuveni 25 grāmatas, pasniedzu fotogrāfiju gandrīz 200 studentiem, biju Sāremā biennāles kurators, veidoju daudzus TV raidījumus. Varētu viegli teikt, ka tagad jau pietiek. Bet nē – man ir sapnis veidot padziļinātu mākslinieku grāmatu sēriju, podkāstus utt. Tonu milzīgais fotodarbu kopums ir daļa no šī plāna.