Sergejs Timofejevs: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Es, protams, būtu varējis apcerēt to, ko man reiz nozīmējušas Brasai (Brassaï) uzņemtās 20. gadsimta 30. gadu Parīzes fotogrāfijas, vai pēkšņos jēgas un poēzijas uzplaiksnījumus, kurus Sols Leiters (Saul Leiter) piefiksēja, staigādams pa 50. gadu Ņujorku. Taču neredzu īpašu jēgu “pārpublicēt” attēlus, kuri jau tāpat pieejami tīmeklī. Savukārt šī fotogrāfija manās rokās nonāca antikvariātā Stabu ielā, kur tā gulēja veselā žūksnī citu A3 formāta izdruku. Man nezināmi ceļi to bija turp aizveduši dažus gadus pēc latviešu fotogrāfa un kinooperatora Vladimira Gaiļa (1917–2009 ) nāves. Es todien gāju pēc olīveļļas, bet mājās atgriezos ar fotogrāfiju. Ir pat precīzs pirkuma datums – 2013. gada 10. decembris.
Kas mani pārsteidza Gaiļa fotogrāfijā? Ūdens mutuļošana (es biju pārliecināts, ka tā ir jūra, bet vēlāk daži cilvēki, kuriem šo attēlu rādīju, apgalvoja, ka drīzāk tā varētu būt kādas upes rumba), un tās fonā – nesteidzīga (kā man liekas) divu sieviešu saruna. Viņu frizūras atbilst straumju struktūrām – gludākā pa kreisi, un kuplā, viļņainā tieši zem sakultajiem ūdeņiem labajā pusē.
Tādas uzticības pilnas divu draudzeņu sarunas, manuprāt, ir viena no lieliskākajām lietām pasaulē. Vīrieši runā par šīs pasaules detaļām un par pasauli kopumā, taču reti par to, kā viņi šajā pasaulē jūtas, vai ir laimīgi un no kā šī laime ir atkarīga. Man šķiet, meitenēm, sievietēm, draudzenēm tas padodas labāk.
Gludā ūdens virsma ar gaismas atspīdumiem un blakus – maza mutuļojoša dzelme. Parasta, atklāta saruna, kuru mēs nedzirdam. Taču šajā fotogrāfijā tā nebeidzas un nekad nebeigsies. Īpaši šai publikācijai es to vēlreiz digitalizēju – ar Alekseja Muraško laipnu palīdzību –, līdz tam man bija versija, ieskenēta ar mājas skeneri, kurā A3 līdz galam neietilpa.
Šīs fotogrāfijas autors dzimis 1917. gadā latviešu zemnieku ģimenē, kas bija pārcēlusies uz dzīvi Ukrainā. Rīgā viņš nokļuva jau pēc kara un no 1946. līdz 1986. gadam nostrādāja Rīgas kinostudijā, kur uzņēma vairāk nekā 1300 sižetu. “Līdz mūsdienām saglabājušās liecības, ka Gailis galvenokārt ir bijis izcils fotogrāfs, jo, ierodoties uz filmēšanu, sākotnēji steidzies iemūžināt notikumu fotoobjektīvā. Savu pirmo fotokameru Gailis salicis vēl Ukrainā no mātes vecajām brillēm,” raksta Alīna Samīte portālā redzidzirdilatviju.lv.
2020. gadā Latvijas Arhitektūras muzejā notika izstāde Sešdesmitie gadi: skats uz pilsētu, kuras pamatā bija Vladimira Gaiļa uzņemtās Rīgas fotogrāfijas, tās kuratore bija Jekaterina Vikuļina. Bet mūsu mājas foto kolekcijā ir vēl pāris attēlu no tā paša antikvariāta:
- Augstu šļakatu ieskauts motocikls ietriecas gigantiskā peļķē vai varbūt ezerā (šī fotogrāfija samērā stipri cietusi no laikazoba, taču ārkārtīgi precīzi atbilst laikmeta garam – kurš gan 70. gadu latviešu fotogrāfs nav iemūžinājis šo individuālisma, brīvības un piedzīvojumu simbolu uz diviem riteņiem?)
- Skats uz toreizējo Ļeņina, tagad Brīvības, ielu pie VEF tilta. Tur pelēka vecā modeļa volga, ielas laternu apgaismota, traucas pilsētas centra virzienā. Ilgās ekspozīcijas rezultātā priekšā rēgojas tāda kā šīs pašas mašīnas ēna vai projekcija. Šeit džezo tumsas un gaismas kontrasts, skan nedzirdama trauksmaina kompozīcija. Kā no ievada kādam trillerim, tā arī neuzņemtam Rīgas kinostudijā.
Taču fotogrāfija ar divām draudzenēm un ūdeni man tik un tā šķiet interesantāka, telpiskāka. Liekas, objektīvs šeit lido gaisā, it kā kāda kaija to visu fiksētu caur savas acs optiku, kas lauž redzamo un izmaina mums pierastās tuvā un tālā attiecības. Man, protams, ir arī dzejolis par divu meiteņu sarunu, un tajā arī pieminēta “pelēka jūra un zaļi ūdeņi”. Taču tas lai paliek ārpus kadra. Tā mēdz gadīties – izdomā kaut ko, pieraksti, bet pēc kāda laika atrodi, ka tas jau nofotografēts, tiesa, pāris desmitgades iepriekš.
