Koreja un Ukraina: no “mierinājuma sievietēm” līdz bēglēm

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdz 28. februārim skatāma izstāde Elpa. Дихання. Suum., kur satiekas divi fotogrāfi – Jadžima Cukasa un Andrejs Strokins –, desmit sievietes no dažādiem gadsimtiem un kontinentiem, kā arī viņu ierunāti/iedziedāti audio ieraksti. Desmit portretfotogrāfijās atainotajām sievietēm kopīgais ir kara pieredze. Uz izstādi dodos, turot prātā Feministu pretkara kustības manifestā rakstīto: “Karš pastiprina dzimumu nevienlīdzību un liek atkāpties daudzus gadus atpakaļ no tā, ko esam sasnieguši cilvēktiesību jomā. Karš izraisa ne tikai fizisko, bet arī seksuālo vardarbību – vēsture liecina, ka ikvienā karā vairākkārt pieaug jebkuras sievietes risks tikt izvarotai.” Pirmajā tuvinājumā izstādes konceptuālā saspēle starp diviem gadsimtiem šķiet veiksmīga: pagājušā gadsimta korejiešu sieviešu institucionalizētā militārā seksuālā verdzība (“mierinājuma sievietes” jeb “comfort women”) izgaismo mūsdienu ukraiņu sieviešu pieredzi, kura daudz neatšķiras un tādējādi apstiprina kāpšanos atpakaļ pagātnē, kas pausta minētajā manifestā. Tomēr, raugoties dziļāk, nav skaidrs, kas tieši šīs sievietes vieno.

Puse no izstādes portretiem ir Cukasas pirms 20 gadiem fotografētas korejiešu sievietes, kas izdzīvojušas kara laikā institucionalizēto seksuālo verdzību, kuras ietvaros sievietes dēvētas par “mierinājuma sievietēm” un kurām 1932.–1945. gadā nācās sniegt (seksuālu) “mierinājumu” japāņu bruņotajiem spēkiem. Sievietes no dažādām valstīm, īpaši Korejas, tika ieslēgtas “mierinājuma stacijās” pret savu gribu, nereti nolaupītas vai apmānītas, spīdzinātas vai nogalinātas, ja atteicās pildīt pavēles. Savukārt otra puse ir ukraiņu sievietes, kas apmetušās uz dzīvi Latvijā un kuru portretus fotografējis Andrejs Strokins mūsdienās. Izstādes aprakstā kā kopīgais minēts tas, ka sievietes ķermenis karā kļūst par ieroci. Tas, protams, notiek aizvien, taču ukraiņu sieviešu portretos un audio tas nav tematizēts. Cits aspekts, caur ko tiek meklēts kopīgais, ir elpa – korejiešu sieviešu gadījumā tā ir izdzīvošana, turpināšana elpot, bet ukraiņu sieviešu gadījumā brīva elpošana, kas vairs nebija iespējama savā valstī. Feministisku rāmējumu izstādei sniedz moto – rakstnieces un intersekcionālā feminisma pārstāves Odrī Lordes (Audre Lorde) apgalvojums, ka sieviete nav brīva, kamēr cita sieviete ir nebrīva, lai arī cita veida nebrīvībā. Intersekcionālā feminisma ietvaros feminisms nav cīņa pret to, ka “visi vīrieši apspiež visas sievietes”, bet gan cīņa pret jebkādu privliģētu grupu īstenotu apspiešanu. Vai šādi iecerēts parādīt karu kā patriarhālās sistēmas izpausmi? Tas vienotu gan korejiešu, gan ukraiņu sievietes, tomēr nekur nepavīd risinājuma pavediens. Ja karš ir patriarhālās sistēmas blakne, tad ko darīt? Nepiegādāt Ukrainai ieročus? Lordes citāts, ievietots izstādes kontekstā, ir atrauts no tā sākotnējā konteksta, kur lielāka nozīme ir atšķirībām starp sievietēm, nevis kopīgajam, turklāt izstādes vēstījums vairāk sliecas nevis uz absolūtu pacifismu, bet sieviešu vienlīdzību ar vīriešiem, kas atbilst liberālā feminisma vīzijai. Izstādes kontekstā primāri tiek meklēts kopīgais – sievietes vieno dzimums. Desmit portretu izvietošana vienā telpā jau kaut kādā mērā tos saved kopā, bet izstādes izkārtojums to pastiprina vēl vairāk. Un vēl… no kādas pozīcijas Lordes citāts lasāms? Aicinājums skatītajai aizdomāties par savu brīvību, ja citas sievietes nav brīvas? Varbūt izstādē gribēts parādīt sievietes kā dzīvus, jūtošus subjektus, nevis objektus, ieročus, ar kuriem var rīkoties pēc savas labpatikas un kā tas bijis korejiešu sieviešu pieredzē?

Izstādes mērķis, kā vēsta apraksts, ir ne tikai uzrādīt sievietes kā kara upurus, bet arī kā indivīdus ar savu vārdu, identitāti. Daļēji tas izdodas. Portreti atklāj kādu katras sievietes personības fragmentu, piešķirot individualitātes vaibstus un izvairoties no sieviešu kā homogēnas grupas atainojuma. Audio tekstos ir dažādi uzsvari, tie sievietes ataino kā dauzdzveidīgu, dzīvu, mainīgu, spēcīgu, ievainojamu, atklātu grupu. Tomēr korejiešu sieviešu dzīvīgums un identitāte atklājas pilnajos fotogrāfiju aprakstos, kas ir pieejami Jadžimas oriģinālsērijā Face to Face (2003–2006) un nav pieejami izstādē Elpa. Izstādē ukraiņu sieviešu audioierakstos ir viegli uztverami, prozaiskas valodas teksti, bet korejiešu sievietes dzied pārveidotas (?) tautasdziesmas, kuras nespēj sniegt audiālu portretu. Oriģināli sērijā Face to Face ir gan dziedājumi, gan biogrāfiskie apraksti, kas nudien atklāj sieviešu individualitātes, jo stāstos savijas tas, par ko viņas varēja kļūt, bet nekļuva, jo nonāca seksuālajā verdzībā. Gribēja būt mediķe, gribēja studēt. Stāsti uzrāda piespiešanas raksturu, neviena no sievietēm nezināja, ka būs “jāmierina” vīrieši, viņas tika apkrāptas ar solījumu piepildīt sapni, piemēram, studēt vai iegūt naudu studijām. Savukārt statisks attēls un tēlains teksts, kas ir pieejams izstādē Elpa, neveido simbiotiskas attiecības savā starpā un neiedarbojas uz skatītāju.

Tāpat lieki – jo pašsaprotami – izstādes aprakstā ir skaidrojumi par melnbaltās vai krāsainās fotogrāfijas un portretu lokāciju izvēli. Tomēr interesanti, ka visi portreti ir uzņemti publiskajā telpā (arī Cukasas, bet jāatzīmē, ka tikai tie, kas iekļauti izstādē, nevis vispār Face to Face sērijā, kur portreti ir arī citās vidēs, piemēram, sieviešu mājās). Ukrainas sieviešu portretu kontekstā tas dod mājienu par māju neesamību, nepiederības sajūtu, lēnu iedzīvošanos un adaptēšanos svešā valstī. Korejiešu sievietes, kas tika pakļautas militārajai seksuālajai verdzībai, arī piespiedu kārtā tiek izrautas no mājām un dzīves. Publiskā vide uzsver arī to, ka runa nav par individuālu, privātu problēmu, bet gan sistemātisko praksi, kurā sievietes ir darījumu objekts.

Ir neērti pievērsties izstādes estētiskā risinājuma vērtējumam. Tā vēsta par aizvien aktuālo, notiekošo un traģisko. Korejiešu sievietes tā arī nav saņēmušas kompensāciju vai publisku atvainošanos, lai arī turpina par to cīnīties. Korejiešu sieviešu Japānā piedzīvotie pagātnes notikumi aizvien ir dzīvi, un neviena kompensācija, neviena atvainošanās vai memoriāls neizdzēsīs notikušo un “Manas jaunības pavasaris neatgriežas”, kā dzied Be Čuhni audio ierakstā. Nekas arī nevarēs novērst sekas – depresiju, sociālo trauksmi, panikas traucējumus, alkoholisma tendences, augstu pašnāvības līmeni un lielākās daļas joprojām spēcīgo kauna izjūtu par to, ka viņas ir bijušas “mierinājuma sievietes”. Savukārt ukraiņu sieviešu gadījumā paši notikumi vēl ir tagadne.

Izstāde atstāj ambivalentu iespaidu. No vienas puses, brīdī, kad karš ir jau trešo gadu un mēs esam ieslīguši ērtā drošības un komforta snaudā, kas viegli ļauj nedomāt par karu, izstāde ir vajadzīga un svarīga. No otras puses, fakts, ka mūsdienu ukraiņu sieviešu pieredze principā ir par viņām kā bēglēm (es apzinos, cik nežēlīgi ir teikt, ka viņas ir tikai bēgles), nevis seksuālās verdzības upuriem, salikumā ar saprātam neaptveramo vardarbību, kurai tika pakļautas korejiešu sievietes, var maldīgi vedināt domāt, ka mūsdienās sievietēm karš vairs nav nekas tik traģisks. Militārā seksuālā verdzība aizvien notiek, tā tikai vairs nav institucionalizēta. Tas nozīmē, ka militārā seksuālā verdzība aizvien ir, bet mums būs mazāk statistikas un mēs nekad neaptversim mērogu, kādā tā notiek, lai arī mediji par atsevišķiem gadījumiem vēsta. Bučā vismaz 25 meitenes un sievietes vecumā no 14 līdz 24 gadiem tika pakļautas seksuālai vardarbībai, deviņas no viņām palika stāvoklī. 22 gadus jauna meitene pusotru gadu bija seksuālajā verdzībā, aizvesta uz Krieviju, turēta ieslēgta, mēģinājusi izdarīt pašnāvību, kuras dēļ nogādāta slimnīcā, izstāstījusi piedzīvoto, bet neviens nav ticējis vai gribējis palīdzēt. Seksuālā verdzība aizvien notiek, ar līdzīgiem scenārijiem kā “mierinājuma sieviešu” gadījumā sievietes tiek ievervētas, spīdzinātas, sodītas, ja atsakās darīt to, ko liek.

Kinorežisore Jasmila Žbaniča (Jasmila Žbanić) ir norādījusi, ka karš vienmēr tiek atainots no vīrieša skatpunkta, pat tajos kontekstos, kuros uzdodas par neitrālu skatpunktu, piemēram, vēstures mācību stundās. Tiek runāts par varoņiem, lieliskām uzvarām, kā arī nežēlība un noziegumi tiek maskēti ar tādiem izpušķotiem jēdzieniem kā “valsts”, “brīvība”, “demokrātija” un “taisnīgums”. Žbaničas ieskatā ir nepieciešams skatpunkts ne tikai no sievietēm, bet arī visiem citiem, kas nav tikuši pie vārda. Izstāde Elpa tiecas artikulēt sievietes skatpunktu, bet tas izdodas tikai daļēji, jo paralēle ar ukraiņu sievietēm nobrūk. Lai runātu, ir jābūt skaidrai un precīzai valodai un lietas jāsauc īstajos vārdos. “Mierinājuma sievietes” ir tikpat draņķīgs apzīmējums kā “speciālā militārā operācija”. Kopīgais šim un pagājušajam gadsimtam ir ērtie eifēmismi, kas aizmiglo realitātes asās kontūras. Būsim godīgi: tā ir militārā seksuālā verdzība un karš.