Sudrabmeitenes Viļņā. Intervija ar kuratori Šeldu Puķīti

28. martā Nacionālajā Mākslas galerijā Viļņā tiks atklāta izstāde Sudrabmeitenes. Retušētā Baltijas fotogrāfijas vēsture. Atklāšanas vakarā norisināsies tūre ar kuratoriem, kā arī īpaša mākslinieces Godas Palekaites sagatavota performance Mēness māsība (Lunar Sisterhood). Dienu vēlāk, 29. martā, tiks organizēta tikšanās ar trīs laikmetīgajām māksliniecēm, kas piedalās izstādē – Diānu Tamani no Latvijas, igaunieti Margi Monko un Lietuvas pārstāvi Godu Pelakaiti.

Jau 2020. gadā Sudrabmeiteņu projekts bija apskatāms Tartu Mākslas muzejā Igaunijā, neilgi pēc tam sekoja arī izdevums grāmatas formātā – abos fokuss bija uz Latvijas un Igaunijas agrīnajām fotogrāfēm. Šoreiz tēma izvērsta visas Baltijas kontekstā, piedāvājot jaunu un paplašinot esošo skatījumu uz 21 sievieti fotogrāfi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Ilgstošā projekta kuratoriem – Šeldai Puķītei un Indrekam Grigoram – pievienojusies arī lietuviešu pētniece un kritiķe Agne Narušīte.

Šelda Puķīte ir latviešu mākslas vēsturniece un kuratore, ieguvusi maģistra grādu mākslas zinātnē Latvijas Mākslas akadēmijā. Patlaban viņa dzīvo Igaunijā, kur kā kuratore un starptautisko projektu vadītāja darbojas Kogo galerijā Tartu. Sadarbojusies ar tādām institūcijām kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgas Fotogrāfijas biennāle, Tartu Mākslas muzejs u. c. 

Sudrabmeiteņu grāmatas ievadā minēts, ka viens no pirmajiem impulsiem šim projektam bijis projekts Rīgas Fotogrāfijas biennālei 2020. gadā. Kāda ir bijuši šī projekta vēsture un kur meklējamas saknes arī jūsu personīgajai interesei par šo tēmu? 

Ideja par šo projektu radās pēc fotogrāfijas pētnieces Katrīnas Teivānes lekcijas apmeklējuma Rīgas Mākslas telpā 2018. gadā, kuru organizēja Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Savā lekcijā viņa norādīja, ka ir pieejams pietiekami liels materiāls par agrīnajām sievietēm fotogrāfēm, bet diemžēl viņai nav laika pievērsties šīs tēmas izpētei. Viņas teiktais mani iedrošināja mesties iekšā šajā izaicinājumā un tad jau skatīties, kas no tā visa sanāks. 

Jāsaka, ka man jau kopš studijām Latvijas Mākslas akadēmijā ir interesējusi sieviešu vēstures izpēte. Studiju gados diemžēl īsti nespēju atrast konkrētu tēmu šajā laukā, kas patiesi aizrautu un liktos vērtīgs pienesums Latvijas mākslas vēsturei. Pie sudrabmeitenēm man ļāva nonākt pieredze darbā ar laikmetīgo mākslu, tādi nozīmīgi fotogrāfijas projekti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kā Māras Brašmanes un Edvarda Steihena izstāžu kūrēšana, sadarbības ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kuratores darbs Rīgas Fotogrāfijas biennālē un, protams, Katrīna. 

Pirmais projekts, ko sagatavoju bija pilsētvides izstāde (Ne)redzamās autores, kas norisinājās Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 programmas ietvaros sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Sadarbībā ar dizaineri Alekseju Muraško tika radīti lielformāta plakāti, kuros bija redzami sešu agrīno latviešu fotogrāfu darbi. Kamēr notika darbs pie šīs izstādes sagatavošanas, mani uzrunāja Tartu Mākslas muzejs, kas uzaicināja veidot viņiem kādu izstādi. Pēc apspriešanās ar igauņu kuratoru Indreku Grigoru nolēmām, ka veidosim agrīno latviešu un igauņu sieviešu fotogrāfu kopizstādi. 2020. gada vasarā Tartu Mākslas muzeja trešā stāva izstāžu zālēs tika atklāts projekts Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture. Tā paša gada noslēgumā tik izdots arī skaists albums, kura dizaina autors ir Aleksejs Muraško. Tad uz kādu laiku iestājās pauze, līdz 2023. gadā ar mums sazinājās Lietuvas Nacionālais mākslas muzejs ar piedāvājumu Nacionālās mākslas galerijas Lielajā zālē Viļņā veidot Baltijas agrīno sieviešu fotogrāfu izstādi. Tas bija milzīgs pagodinājums un lieliska iespēja izvērst šo projektu Baltijas mērogā. Ņemot vērā, ka bija nepieciešams piesaistīt pētnieku, kas strādātu ar Lietuvas materiālu, mums nebija šaubu, ka vislabākā kandidāte pētnieciskā darba veikšanai un kūrēšanai kopā ar mani un Indreku ir fotogrāfijas pētniece un mākslas kritiķe Agne Narušīte. 

Kādas ir galvenās atšķirības starp 2020. gada izstādi Tartu un 2025. gada izstādi Viļnā?

Ņemot vērā, ka šoreiz telpa ir piecas reizes lielāka, tika pieņemts lēmums projektu dažādos veidos izvērst un veikt arī noteiktas korekcijas. Protams, būtiskākās izmaiņas ir visu trīs Baltijas valstu agrīno sieviešu fotogrāfu materiāla apkopošana, izpēte un 21 autoru (7+7+7) darbu izstādīšana Viļņā. Izvērstas septiņas tēmas – fantomi, aristokrātes, memorabīlija, studijas, mākslinieces, māsība un likteņi, tiks rādīti dažādi arhīva materiāli. Līdzīgi iepriekšējam projektam, izlēmām paturēt saiti ar laikmetīgo mākslu, tomēr šoreiz izvēlējāmies rādīt tikai Baltijas mākslinieces, kuru darbi veido organisku dialogu ar kādu no izstādē redzamajiem tematiskajiem slāņiem. Šī ir arī pirmā reize, kad kāda no māksliniecēm – šoreiz lietuviete Goda Palekaite – veido jaunu darbu, speciāli veltītu konkrētajam projektam. Protams, iespēja sadarboties ar profesionālu izstāžu arhitektu ļāva dažādos aizraujošos veidos attīstīt arī izstādes scenogrāfiju. Izstāde tiks prezentēta kā ainavisks spoguļu mežs, kurā mēnesnīcas gaismā būs iespēja tikties ar sudrabmeiteņu gariem.

Kāds ir bijis gatavošanās periods jaunajai izstādei – no pētniecības, materiālu apzināšanas aspekta?

2023. gadā Lietuvas Nacionālais mākslas muzejs uzaicināja mūs gatavot izstādi. Protams, sarunas jau bija sākušās gadu iepriekš. Ņemot vērā, ka sagatavošanās laiks šāda vērienīga projekta realizācijai bija ierobežots, uzreiz ķērāmies pie projekta konceptuālā rāmja izstrādes un pirmā finansējuma piesaistes, lai varētu pilnvērtīgi veikt pētnieciskos darbus. Vislielākais izaicinājums bija Agnei, jo viņai bija jāapkopo ne tikai pieejamais materiāls, kas līdz šim Lietuvā nav veikts, bet jāsagatavo arī detalizēta septiņu fotogrāfu materiāla prezentācija. Mēs ar Indreku turpinājām audzēt materiālu ap jau esošo projektu, kā arī skatīt pieejamo informāciju par vēl divām fotogrāfēm, kas tika pievienotas esošo piecu autoru lokam vienas valsts ietvaros. Var teikt, ka pētnieciskais darbs norisinājās aptuveni divu gadu garumā.

Vai ir iespējams salīdzināt to, cik aktuāla sieviešu fotogrāfu tēma ir katrā no Baltijas valstīm? Vai pētniecībā un kuratoriālajās praksēs var novērot kādas līdzīgas vai atšķirīgas tendences?

Es pieļauju, ka patlaban sieviešu fotogrāfu tēma ir aktuāla visās trīs Baltijas valstīs, tomēr tādu pamatīgu kuratoriālo projektu skaits vēl joprojām ir niecīgs. Detalizētāk es gan spēšu atbildēt tikai par agrīnajām fotogrāfēm, kas ir mans centrālais izpētes objekts.

Igaunijā atsevišķu fotogrāfu mantojums ir pētīts jau daudzu gadu garumā, kā rezultātā ir tapušas nelielas izstādes Igaunijas Fotogrāfijas muzejā, Hījumā muzejā un Kondas centrā Vīlandē. Igauņu fotogrāfei Hiljai Rītai, vienai no slavenā fotogrāfa Jāna Rīta meitām, izdevās sagaidīt sava radošā mantojuma publisko novērtējumu dzīves izskaņā, ko īsti nevar teikt ne par vienu no citām tās paaudzes igauņu fotogrāfēm. 

Diemžēl Latvijā fokusētas pētniecības ilgstoši nav bijis un izstādes, kas būtu bijušas veltītas kādai no fotogrāfēm, šķiet, pēdējo reizi norisinājās 90. gados. Tā īsti šai tēmai ir pievērsies tikai Pēteris Korsaks, kurš, savas dzīves laikā pētot ļoti dažādu fotogrāfu mantojumu, ir apkopojis un uzrakstījis arī vairākus rakstus par sievietēm fotogrāfēm. Viņa laikā Latvijas Fotogrāfijas muzejā sadarbībā ar Heniņu dzimtu tika sarīkota Antonijai Heniņai veltīta simtgades izstāde; viņš arī uzturēja kontaktus ar Lūcijas Alutis-Kreicbergas meitu. Latvijas mākslas vēstures 5. sējumā nodaļā par fotogrāfijas vēsturi Katrīna Teivāne ir minējusi Kreicbergu un publicējusi arī vienu no viņas fotogrāfijām. Sudrabmeiteņu projekts ir aktivizējis lielāku interesi par šīm autorēm, no kurām vairākas tiks arī iekļautas topošajā Latvijas fotogrāfijas vēstures grāmatā. Interesanta tendence, ko esmu novērojusi, ir arī reģionālās vēstures izpētes entuziastu parādīšanās, kas ir sākuši lokālajās avīzēs publicēt rakstus par fotogrāfēm, kas strādājušas konkrētajās pilsētās vai novados. 

Lietuvā fokusēta kuratoriālā interese, šķiet, ir bijusi tikai par Veroniku Šleivīti, kura tiek izcelta kvīru vēstures kontekstā. Protams, tas nebūtu iespējams bez pētnieku iniciatīvas un lielā darba. Šleivītes gadījums, līdzīgi Domicelei Tarabildienei, ir interesants, jo viņas abas savas dzīves laikā bija pazīstamas un novērtētas mākslinieces, viena – gleznotāja un otra – tēlniece un ilustratore, un tikai vēlāk tika novērtēts arī viņu uzņemto fotogrāfiju mantojums. Šī pēkšņā interese varētu būt saistīta ar pieaugošo interesi par fotogrāfiju un tās vēsturi, ar interesi par attēlu kultūru kā tādu. Lietuvā ir iznākusi arī grāmata par fotogrāfi Paulīnu Mongirdaiti, kas bija saistīta ar lietuviešu un poļu aristokrātiju. Bet, jā, bez Šleivītes, izstāžu projekti īsti nav līdz šim īstenoti. 

Vai plānā jau ir nākamie soļi Sudrabmeiteņu projektā? Varbūt jauns grāmatas metiens? 

Jā, tagad intensīvi strādājam pie jaunas grāmatas, kas tiks izdota sadarbībā ar NoRoutine Books. Tajā būs publicētas vairākas tematiskās esejas, arhīvu un biogrāfiskie šķirkļi, kā arī apjomīgs fotogrāfiju klāsts. Sākam jau domāt par iespējām projekta izrādīšanai arī ārpus Baltijas valstīm. Būtu labi arī Latvijā sarīkot kādu Sudrabmeiteņu projekta versiju, bet jāskatās, kā būs ar laiku un galvenais – finansēm, jo šādu projektu kvalitatīva sagatavošana izmaksā ļoti dārgi.

Kādi ir citi jūsu radošie plāni?

Tuvākie darbi saistās ar manu ikdienas darbu Kogo galerijā Tartu. Patlaban kā kuratore strādāju pie vairāku mākslinieku personālizstādēm un pāris Eiropas mākslas mesēm. Pavasarī galerijā atklāsim igauņu mākslinieces Eikes Eplikas izstādi, kuras darbus nesen bija iespēja skatīt Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, savukārt rudenī būs izstāde Marijai Kapajevai.