Adriāna Roze: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Melnbalta fotogrāfija, aptumšots telpas fons, centrēts vīrieša portrets. Viņš nepārprotami pozē, skatiens vērsts tieši kamerā, mati sabužināti uz augšu, imitējot grebeni, kaila ķermeņa augšdaļa, zobos aizsmēķēta cigarete.
Šis portrets ir pirmā manis jebkad uzņemtā fotogrāfija. Vismaz tādu es to atceros, jo fotogrāfija ir zudusi. No reizes uz reizi es atkal rokos veco bilžu kastē un lapoju ģimenes fotoalbumus. To esmu darījusi jau desmitiem reižu, klusībā cerot, ka pēkšņi fotogrāfija atradīsies.
Zudusī fotogrāfija ir kļuvusi par manu apsēstību. Jo ilgāks laiks paiet, jo episkāka un ģeniālāka tā kļūst manā atmiņā. Vai man ir iemesls tā domāt? Nē! Vai citas bildes no šī ģimenes pasākuma pirtī ir kaut kas īpašs? Pilnīgi noteikti nē! Bet pārējās nebija manis fotografētas. Neviena fotogrāfija, kura saglabājusies no tā vakara, man nesniedz tik saldsērīgu atmiņu pieredzi. Tā bija/ ir fotogrāfija, kuras mirkli izvēlējos personīgi. Es izlēmu, kad nospiest kameras slēdzi. Es nolēmu, kad apturēt laiku. Ne sekundi agrāk, ne sekundi vēlāk, bet tieši tajā brīdī. Vai tā jūtas cilvēki ar Dieva kompleksu?
Varētu domāt, ka vīrietis fotogrāfijā ir manā dzīvē svarīgs cilvēks. Es neatceros pat viņa vārdu vai asinsradniecības pakāpi, bet tieši viņš man ierādīja, kā darbojas fotokamera, un pats arī pozēja, viņš arī ir autors visām parējām tā vakara bildēm, kuras ir saglābājušās.
Kaut kur lasīju, ka mēs dzīvojam zudušo attēlu gadsimtā. Daudzas no bildēm paliek tikai un vienīgi digitālā formātā kādā no datu nesējiem. Tās tiek izdzēstas tīšām vai netīšām, tiek aizmirstas pieejas paroles. Arī no maniem digitālajiem arhīviem ir zudušas digitālās bildes, kuras tā arī nekad nesatikās ar fotopapīru, taču atšķirībā no zudušā nezināmā vīrieša portreta par digitālo bilžu zaudējumu nekad neesmu skumusi. Tas būtu kā skumt par draugu, kuru nekad neesi iepazinis un saticis. Ja pēkšņi šī zudusī mirkļa liecība atrastos – vai tā mani pārsteigtu ar kaut ko pilnīgi citu vai arī apstiprinātu pašai šķietamo atmiņu precizitāti? Atmiņas ir neuzticamas, bet es sev esmu izveidojusi ticamu stāstu ar pavadošu iedomu attēlu. Šo pirmo manis uzņemto fotogrāfiju es gribētu atrast tik pat ļoti cik negribētu.
